Piecas pazīmes, kas atbildīgu suņa saimnieku atšķir no vieglprātīga

Kas tad atšķir atbildīgu saimnieku no vieglprātīga? Lūk, Amerikas Kenelkluba mājaslapā un "The Spruce" apkopotas vairākas pazīmes.

Ar šo, saprotams, sākas suņa ienākšana ģimenē. Tās locekļiem jāpieņem lēmums, vai ģimene ir gatava uzturēt suni, vai mīlulim būs vieta mājoklī, vai izvēlētā šķirne ir atbilstoša ģimenes locekļu dzīvesstilam un iespējām.

Atbildīgs saimnieks apsvērs teju vai visus "par" un "pret", lasīs šķirņu aprakstus, konsultēsies ar speciālistiem un audzētājiem, kā arī noskaidros, kas nepieciešams suņa ikdienā (jo nebūt nav tā, ka līdz ar suņa ienākšanu ģimenē viss kļūst skaidrs pats no sevis). Atbildīgs saimnieks arī sapratīs, ka no suņa nevarēs tik viegli atbrīvoties ikreiz, kad mīlulis paveiks kādu nedarbu. Ja četrkājainis ir kļuvis par ģimenes locekli, to nevarēs acumirklī izlabot.

Savukārt vieglprātīgs saimnieks, iespējams, paļausies uz mirkļa impulsu, piemēram, izvēlēsies tādu suņu šķirni, kas noskatīta kādā seriālā vai kura iepatikusies tikai un vienīgi izskata dēļ. Var gadīties tā, ka ārēji skaistais, pievilcīgais un simpātiskais suns izrādās ārkārtīgi sarežģīts audzināšanā un nepaklausīgs, un to vieglprātīgs saimnieks nevēlēsies labot, veltot savu laiku. Tāpat saimnieki, kas lēmumu pieņem pēkšņi, vadoties pēc acumirklīgām sajūtām, ticams, nepārbaudīs, vai audzētava, no kuras tiek ņemts šķirnes suns, ir reģistrēta Latvijas Kinoloģiskajā federācijā. Iespējams, ka iegādātā čivava izaugs krietni lielāka vai punduršpics nemaz neattaisnos savu nosaukumu...

Tam būtu jābūt pašsaprotamam faktoram dzīvē ar četrkājaino draugu: tev ir suns – tev jāvelta laiks! Vai gan var būt citādi?

Atbildīgs saimnieks noteikti ne tikai veltīs laiku savam mīlulim mājās, bet arī vedīs uz suņu skoliņu, garākās pastaigās, allaž komunicējot ar mīluli un neatstājot viņu novārtā. Saikne ar suni jāveido un jāuztur visas dzīves garumā. Saimnieks ar savu mīluli var atkārtot paklausības komandas, piedalīties dažādās sacensībās, rīkot spēles kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem. Turklāt atbildīgs saimnieks, pārrodoties mājās, noteikti veltīs laiku savam uzticamajam draugam, samīļos, pabaros...

Turpretim vieglprātīgs saimnieks, iespējams, uzskatīs, ka pēc paklausības komandu apgūšanas tās vairs nav jāatkārto, nedosies garās pastaigās (ņemot vērā suņu šķirni, aktīvākajiem dzīvniekiem garas pastaigas ir ārkārtīgi nepieciešamas), aizmirsīs, ka viņam vispār ir mājdzīvnieks... Lai arī ne viss vienmēr ir tik melnās krāsās, joprojām var sastapt suņus, kas ir agresīvi, destruktīvi un apdraud apkārtējo cilvēku drošību. Vai pie tā var vainot tikai suni? Nē, par savu dzīvnieku atbildīgs ir tikai un vienīgi saimnieks. Ja ar savu suni pietiekami daudz nenodarbojas, rezultāts var būt neparedzams.

Iespējams, suņa mikročipēšana un reģistrēšana Lauksaimniecības datu centra mājaslapā ir tā, kas saimniekus iedala divās frontēs, varētu pat teikt – atbildīgajos un bezatbildīgajos.

Atbildīgie suņu saimnieku būs likumpaklausīgi un savus mīluļus gan apzīmēs ar mikroshēmu jeb čipēs, gan reģistrēs datu centrā. Diemžēl bieži vien saimnieki izdara vien pusi no šī nosacījuma, proti, čipē suņus, taču aizmirst vai izvēlas nereģistrēt datu bāzē, taču tieši reģistrācija ir nepieciešama, lai gadījumā, ja suns pazūd, tiek atrasts un viņa mikročips tiek nolasīts, speciālisti datu bāzē varētu atrast aktuālo informāciju par konkrētā dzīvnieka saimnieku. Tāpēc arī informācija mājaslapā allaž jāatjauno, piemēram, ja ģimene ir pārcēlusies uz jaunu dzīvesvietu. Tādējādi saimnieks izvairīsies no iespējas, ka viņa atrastais mīlulis nonāk patversmē, kur viņu noskata un adoptē jauna ģimene.

Ko darīs vieglprātīgs saimnieks? Visticamāk, izvēlēsies netērēt finansiālos līdzekļus un savu suni nečipēt, nereģistrēt, uzskatot, ka tā ir lieka naudas izmešana. Taču suns jebkurā brīdī var pēkšņi aizskriet (īpaši salūta, negaisa laikā, kad apkārt ir daudz trokšņu). Jā, mikročips diemžēl nedarbojas kā izsekošanas ierīce, taču pazušanas gadījumā vismaz ir cerība, ka kāds suni atradīs, noķers, aizvedīs pie speciālista, kam ir mikročipa lasītājs, un tālākie soļi jau var būt pavisam skaidri: ievadot mikročipa numuru datu bāzē, parādās saimnieka kontaktinformācija, bet pavisam drīz suns jau ir atpakaļ savās mājās. Kāpēc gan no čipēšanas izvairīties?

Veterinārārsta apmeklējums nav atcelts nevienam sunim. Ja saimnieks redz vai zina, ka laiks kārtējai apskatei vai potei, nevajadzētu vilcināties to darīt, jo tikai speciālists varēs pateikt, vai bažām ir pamats.

Atbildīgs saimnieks noteikti vedīs savu suni uz nepieciešamajām potēm un apskatēm, turklāt cītīgākie saimnieki sazināsies ar veterinārārstu pat tad, ja redzēs, ka, piemēram, suņa ķepiņa ir pārāk piepampusi vai auss tiek pārāk intensīvi kasīta. Jā, arī tādas pazīmes noteikti nevajadzētu laist garām, jo var gadīties, ka ķepiņa salaizīta alerģiskas reakcijas dēļ vai ka ausī jau ieperinājusies ērcīte, kas kairina šo ķermeņa daļu. Tāpat atbildīga rīcība no saimnieka puses būtu sava mīluļa sterilizēšana, kastrēšana. Par procedūru plusiem un mīnusiem plašāk var lasīt šeit.

Vieglprātīgam saimniekam, iespējams, nekas no veterinārās jomas neinteresēs. Pat tad, ja suns kārtējo reizi būs aizskrējis no mājām, bet pēc laika piedzims kucēni, arī tas neliks saimniekam aizdomāties. Tāpat tādam saimniekam neinteresēs suņa veselības jautājumi, zobu tīrība, spalvas izskats, pilnvērtīgs uzturs... Ja saimnieks nedomā par sava suņa fizisko veselību, vai maz tiks padomāts par suņa garīgo pasauli?

Ar suni ir jāiet sabiedrībā, tas ir neizbēgami. Ikdienas pastaigas, socializācija, viesu uzņemšana – tas viss liek sunim būt līdzās cilvēkiem un paģērē arī attiecīgu uzvedību gan no dzīvnieka, gan cilvēka puses.

Ko atbildīgs saimnieks darīs, ar savu mīluli nonācis sabiedrībā? Pirmkārt, nelaidīs vaļā no pavadas, otrkārt, ierobežos pavadas garumu, lai suns, iespējams, tikai labu gribēdams, neuzlektu virsū pretim nākošajam bērnam. Šeit atkal jāatgriežas pie apmācības, kuras laikā suns iemācās klausīt saimnieka teiktajam, atpazīt komandas, kļūstot par paklausīgu mājdzīvnieku, kas neapdraud apkārtējos cilvēkus. Atbildīgs saimnieks savu mīluli no pavadas vaļā palaidīs vien tad, ja būs pārliecinājies, ka tuvumā nav svešinieku, kurus suns varētu nobiedēt.

Savukārt vieglprātīgs saimnieks savu dzīvnieku "palaidīs vaļīgāk", proti, galējās situācijās nesauks atpakaļ pie sevis, ja suns būs pieskrējis pie kāda svešinieka, un nemēģinās suni aizkavēt, ja dzīvniekam būs noskaņojums cīkstēties ar sugasbrāli. Tāpat bezatbildīgu saimnieku neietekmēs fakts, ka līdzās ir bērns, un suns tiks palaists brīvgaitā. Šāda rīcība var radīt nepatīkamu rezultātu, par ko var pārliecināties aculiecinieka novērotajā situācijā Vecāķu pludmalē. Atceries, ka suns ir tev, nevis citiem, tāpēc pat to un suņa radītajām situācijām esi atbildīgs tu pats.