Leo dzīvība izdzisa nedēļas laikā. Amandas stāsts par kaķa saindēšanos ar liliju  (11)

Saimniece Amanda portālam "MansDraugs" atklāj – nebija domājusi, ka viss būs tik nopietni, taču nu viņa cer, ka pašas skaudrā pieredze palīdzēs izglābt citus kaķus, un dalās informācijā par augu kaitīgo ietekmi uz kaķiem. Turpinājumā Amandas stāsts:

"Šis ir Leonards Otto. Vārds skan visai majestātiski. Kad viņu paņēmu, šķita, izaugs īsts princis. Bet ar laiku sapratu, ka tāds vārds viņam īsti nepiestāv. Viņš nemāk tā uzvesties. Sākām saukt viņu par Ļoņu. Tas vairāk atspoguļo viņa raksturu. Viņš ir parasts mājas kaķis. Nekādu ciltsrakstu viņam nav, lai gan izmēra un spalvas dēļ viņu varētu noturēt par kādu šķirnes kaķi. Ļoņa (saukts arī par Leonu, Leo, Ļošu utt.) bija īsts mednieks. Lai gan brīvā dabā minka teju nekad nav bijis, viņā bija ļoti spēcīgs instinkts medīt un uzbrukt. Leo uzbruka visam – cilvēkiem, sienām, dīvāniem, segām, skapjiem. Objektam nav obligāti jākustas. Galvenais, ka var iekost. Bieži vien spēlēšanās beidzās ar asinīm. Bet nekad Leo nav šņācis vai rūcis uz kādu. Jā, viņš skrāpēja un uzbruka, bet tā bija sava veida rotaļa. Pirmo reizi dzirdēju Leo šņācam, kad bijām pie vetārsta uz poti. Tad viņš bija nudien dusmīgs.

Es paņēmu Leo, kad viņam bija aptuveni četri mēneši. Esmu izteikts dzīvnieku cilvēks un bieži vien par dzīvniekiem pārdzīvoju vairāk nekā par cilvēkiem. Toreiz Leo bija palicis pēdējais kaķēns, kuru neviens nevēlējās ņemt. Es jau sen gribēju kaķīti, jo biju pārcēlusies no laukiem uz Rīgu, lai mācītos. Rīgā man nebija neviena mīluļa. Kad ieraudzīju Leo bildi, uzreiz sapratu, ka viņš ir mans. Tieši tāds, kādu es vēlējos. Gaiši ruds runčuks. Augot viņš kļuva arvien skaistāks.

Tiesa gan, sākās dažādas veselības problēmas. Aptuveni septiņu mēnešu vecumā Leonam celis izgāja no vietas. Ar labo pakaļkāju viņš sāka klibot, bet tas netraucēja viņa mednieka dvēselei. Viņš turpināja skriet un lēkt, lai gan bieži vien nācās krist vai atsisties pret krēsla kāju.

Vēl pēc kāda laika ciemojāmies laukos. Leo no prieka ēda visu, ko redzēja, un, atgriežoties Rīgā, dabūja kuņģa un zarnu iekaisumu. Arī toreiz vedu viņu uz klīniku un vairākas dienas gulējām pie sistēmas.

Es bieži vien iesmēju, ka viņš sava neveikluma un muļķības dēļ drīz pazaudēs visas savas deviņas dzīvības. Piemēram, kādu nakti pamodos no tā, ka viņš bija saēdies akvārija mākslīgos augus un vēma. Augi bija asi, un man bija bail, ka tie pārgriezīs viņam barības vadu. Vēl viņam ļoti garšoja līmlente. Bija ļoti jāuzmanās, kad kaut ko līmēju, lai Leo neapēstu kādu gabalu.

Tā kādu vakaru ar draudzenēm sēdējām un pļāpājām. Istabā ienāca Leo ar dzeltenu degunu. Es paņēmu viņu sev tuvāk un sapratu, ka tie ir ziedputekšņi. Prasīju draudzenēm, vai kādā no istabām ir lilijas, jo zināju, ka nav pārāk labi, ja kaķis tiek pie tām. Viņas teica, ka esot.

Naktī viņš izvēma kaut kādas augu daļiņas. Par to es pārāk nesatraucos, jo mājās bija gan zālīte, gan citi augi, kurus viņš bieži ēda, lai attīrītu kuņģi. Un vemšana nebija nekas savāds.

Nākamajā dienā agri no rīta devos uz darbu. Leo gulēja savā būrītī. Viņš parasti no rītiem ilgi guļ, tāpēc nepievērsu tam uzmanību.

Vakarā pie mums bija ciemiņi. Parasti Leo bija superpriecīgs par ciemiņiem. Tik daudz jaunas gaļas, kurai uzbrukt. Bet tajā vakarā viņš gulēja tāds sabozies. Es viņu vairākas reizes uzrunāju, lai nāk pie mums, bet viņš pat nereaģēja. Šķita, ka viņš ir apvainojies (viņš mēdza tā darīt, kad, mājās atnākot, nebiju paņēmusi viņu klēpī un kārtīgi samīļojusi). Ciemiņi aizgāja, es viņu kārtīgi samīļoju, iedevu konservus, un gājām gulēt. Nākamajā rītā es ievēroju, ka konservu šķīvis nav aiztikts. Arī sausās barības trauciņš stāv pilns jau divas dienas. Parasti viņš vienā dienā spēja izēst gandrīz visu trauciņu. Tad viņš sāka vemt. Vienreiz, otrreiz. Un tad beidzot es atcerējos par lilijām... Uzreiz devāmies uz klīniku.

Tur uztaisīja analīzes. Rezultāti bija dramatiski. Nieres bija kritiskā stāvoklī, tāpat arī aknas. Viss piecas reizes pārsniedza normas. Bet, tā kā Leo bija tikai gads un septiņi mēneši, ārsts deva cerību, ka viņš atlabs. Viņu pieslēdza sistēmai, sapotēja zāles, un devāmies mājās. Tā kā viņš neko neēda, man nācās runci barot ar speciālu šķidro pārtiku. Iedevu 10 ml, kā ārsts bija nozīmējis. Pēc divām stundām viss tika izvemts. Viņš vēma ik pēc stundas. Man šķita, ja kaķis tā turpinās, viņā vispār vairs nepaliks ūdens. Es visu nakti biju nomodā. Sekoju līdzi visam, ko viņš darīja.

Nākamajā dienā atkal devāmies uz klīniku. Atkal laida sistēmu un zāles. Ārsts iedeva zāles, kas galvā izslēdz vemšanas refleksu. Atnākot mājās, pabaroju viņu. Zāles palīdzēja, un ēdiens palika organismā. Nākamā nakts jau bija mazliet mierīgāka.

Priecīga devos uz klīniku. Mazliet dīvaini šķita tas, ka vairs nevarēju Leo panest, viņš šķita daudz smagāks nekā iepriekš. Klīnikā viņu iztaustīja, nosvēra. Tika konstatēts, ka nieres ir pilnībā atteikušās.

Pēc divu dienu sistēmām Leo ne reizi nebija nokārtojies. Urīnpūslis bija pilnīgi tukšs. Un viņš bija pieņēmies svarā, kas nav īsti normāli, ja kaķis neko neēd. Ārsts ieteica man atstāt viņu mediķu uzraudzībā – cerībā, ka nieres tomēr atsāks darboties. Ar lielu sāpi sirdī atstāju viņu tur. Man šķita necilvēcīgi atstāt Leo tādā stāvoklī kopā ar svešiem cilvēkiem, svešā vidē. Iedomājos sevi viņa vietā.

Nākamajā dienā ar drebošu sirdi gāju uz darbu. Visu laiku skatījos telefonā, jo klīnikā man teica, ka zvanīšot, ja kļūs sliktāk. Pēc darba devos uz klīniku. Tur ārsts tieši jau bija paņēmis manu grāmatiņu un grasījās zvanīt. Bija slikti. Nieres nestrādāja. Ārsts pārliecināja, ka mocīt vairs nav jēgas. Kaķis neatlabs.

Tā nu pasēdēju ar viņu vēl pēdējo reizi. Tas vairs nebija mans mežonis Leo... Man šķiet, viņš pat mani neatpazina..."

Diemžēl Leo stāsts beidzās skumji, taču tas, visticamāk, nav pirmais un vienīgais gadījums, kad kaķis saskaras ar liliju vai jebkādu citu indīgu augu. Lai noskaidrotu, kāpēc lilijas ir kaķiem kaitīgas, kā saprast, ka kaķis nonācis ar tām saskarsmē, un kas būtu jādara saimniekam, ja tā tomēr noticis, "MansDraugs" uzrunāja Mārupes veterinārās klīnikas veterinārārsti Ilzi Pētersoni, kas ieguvusi arī maģistra grādu veterinārajā homeopātijā. Turpinājumā speciālistes komentārs:

"Lilijas ir skaistas, dekoratīvas puķes, bet diemžēl lielākā daļa no liliju šķirnēm ir indīgas kaķiem, jo tās ļoti toksiski iedarbojas uz nierēm. No kultivētajām lilijām kaķiem īpaši bīstami ir austrumliliju hibrīdi, garziedu liliju hibrīdi, orienpetu hibrīdi. Kaķim indīgs ir viss lilijas augs – gan stublājs, lapas, gan ziedlapas, putekšņlapas, putekšņi un sīpols. Ļoti toksiskas ir arī dienlilijas (Hemorocallis). Kaķis var letāli saindēties, apēdot kaut vienu lilijas ziedlapiņu vai iebāžot purniņu liliju ziedputekšņos. Pat ūdens liliju vāzē kaķim var būt toksisks. Bieži vien kaķi saindējas noglaužoties, beržoties gar pašu augu – kažokā sabirst putekšņi, ar kuriem kaķis vēlāk saindējas, kažoku laizot un kopjot.

Uz suņiem lilijas neiedarbojas tik toksiski, bet arī var radīt gremošanas trakta kairinājumu – caureju un vemšanu.

Papildus minētajiem simptomiem var novērot anūriju – kaķis neurinē, jo nierēs neveidojas urīns, var novērot izteiktas slāpes un izdzertā ūdens atvemšanu. Retāk var novērot izteiktu urinēšanu lielos daudzumos. Gan vemšana, gan izteiktā urinēšana rada organisma atūdeņošanos un vēl vairāk pasliktina nieru stāvokli. Liliju toksīni primāri skar nieres, tie ļoti ātri organismā uzsūcas un rada akūtu nieru mazspēju. Joprojām nav līdz galam zināms, kas izraisa saindēšanos ar lilijām, bet pētījumi liecina, ka lilijas satur ūdenī šķīstošus toksīnus, kas toksiski iedarbojas uz nieru tubuļu epitēliju. Liliju toksīni var izraisīt arī akūtu aizkuņģa dziedzera iekaisumu un izraisīt epilepsijas lēkmes.

Ja redzat, ka kaķis ir ticis pie lilijām – košļājis ziedlapiņas, lapas – vai kaķa purniņš ir apbiris ar liliju ziedputekšņiem, nekavējoties vediet viņu pie veterinārārsta. Ja pirmo sešu stundu laikā pēc auga apēšanas kaķim sniedz intensīvu pirmo palīdzību, pastāv vēl cerības, ka viņš atveseļosies. Pirmā palīdzība pie saindēšanās ar lilijām ir kaķa kuņģa skalošana un intensīva intravenoza šķīdumu terapija. Kaķim ir jāatrodas stacionārā intensīvā veterinārajā aprūpē, iespējams, pat vairākas diennaktis. Ja pagājušas jau vairāk nekā 18 stundas pēc lilijas daļu apēšanas, tad diemžēl cerības kaķim izdzīvot ir nelielas pat pie intensīvas ārstēšanas, jo nierēs jau būs notikušas neatgriezeniskas izmaiņas.

No Leo saimnieces bēdīgā stāsta redzam, cik svarīgi ir dzīvniekam sniegt laicīgu palīdzību. Ja ir mazākās aizdomas, ka kaķis neuzvedas kā parasti, nereaģē, atsakās no ēdiena un tā tālāk, lūdzu, vediet savu mīluli uz veterināro klīniku. Saindēšanās gadījumos tieši pirmās minūtes un stundas ir svarīgas labvēlīgam iznākumam. Noteikti nekavējieties ne mirkli, ja kaķis ir "uzēdis" lilijas vai citus kaķim toksiskus augus, piemēram, rudens vēlziedes, acālijas, narcises, tulpes, telpaugus – kalanhoju, oleandru, ciklamenu (Alpu vijolīti), dīfenbahiju, hiperastru."