Krāšņas visu gadu: kas jāzina par Alpu vijolīšu kopšanu

Ziema un agrs pavasaris ir ciklamenu jeb Alpu vijolīšu ziedēšanas laiks. Jācenšas priecāties par to ziedu krāsu un formu skaistumu, mudina Nacionālā botāniskā dārza vadošā dārzkopības speciāliste Silvija Rožkalne. Botāniskā dārza kolekcijā ir aptuveni 40 ciklamenu šķirņu, sešas no tām radītas Latvijā.

Lai ciklamenas ziedētu tikpat skaisti kā botāniskā dārza siltumnīcās, svarīgi tām visu augšanas laiku ik pēc divām nedēļām dot mēslojumu. Daudzi ir izbrīnīti un Silvijai pārmet – ziemā taču puķes nav jāmēslo. Taču šīs ir gan! No kā tad lai augs ņem spēku bagātīgajai ziedēšanai, kuru visi gaida, ja nedos ēst? – aizdomāties mudina speciāliste. Mājas apstākļos piemērots būs universālais mēslojums ''Vito''.

Šie mežoņi ir divgadnieki, – uz ziedu klēpjiem līdzīgiem Alpu vijolīšu podiem norāda Silvija. Parasti augs katru gadu tiek atjaunots no sēklām, lielākā daļa ziedētāju ir gadu veci augi, un tādi arī nopērkami veikalā. Taču ciklamenas bumbuli var saglabāt un puķi uzziedināt daudzas reizes. Dažiem pat izdevies to saglabāt desmit gadu. Speciāliste spriež, ka tas gan būtu ziedošs krūms, jo ar gadiem ziedu kļūst vairāk, lai gan vecumā cers vairs nav tik kompakts kā jaunībā.

Lai ciklamenu saglabātu nākamajam gadam un uzziedinātu, tai vajadzīgs miera periods. Kad puķe nozied un kļūst arvien vārgāka, it kā sakrītas, jāsamazina laistīšana, bet pilnīgi iekaltēt nedrīkst. Vairākumam lapas pamazām nokrīt pavisam, un maijā pods izskatās tukšs. Tad to var ierakt dārzā, noēnojumā zem krūma (ja dārza nav, kailo bumbulīti var glabāt arī telpā, ēnainā vietā). Sausā laikā ik pa laikam jāuzlej ūdens. Kad vasaras beigās pamana jaunas lapiņas, pārstāda labā, irdenā substrātā. Bumbuli augsnē gulda līdz pusei, dziļi neierok. Sāk laistīt un piebarot. Pirms salnām nes istabā.

Taču sevišķi labos apstākļos puķe dažkārt lapas nenomet un turpina ilgi raisīt pa ziedam.

Piemērotāka ir "Lafloras" augsne. Ciklamenām vajadzīgs labi aerēts substrāts ar viegli skābu augsnes reakciju. Taču puķes var pielāgoties. Silvija botāniskā dārza ciklamenām izmanto "Lafloras" Kaigu kūdras subs­trātu. Sēšanai der vissmalkākā frakcija KKS-S, piķēšanai ieteicama KKS-2, bet stādīšanai podos piemērots ir substrāts KKS-2, kam piejaukts tikpat daudz podu puķēm domātā substrāta KKS-NPP un KKS-PP.

Lai pats tiktu pie jauna ciklamenas stādiņa, jāvēro, vai kādam aizmetīsies sēklas. Ziedi, kas pēc noziedēšanas krīt uz leju, būs tukši, tos var izraut. Tie, kas paliek stāvus, var veidot sēklas.

Kad sēklas pogaļa nobriedusi, to pirms miera perioda vasarā norauj. Novembrī sēklas sēj mazos trauciņos. Pēc jaunā gada stādiņus izpiķē kastītēs un maijā stāda podiņos.

Pavasarī un vasaras sākumā jaunos augus baro ar mēslojumu, kurā daudz slāpekļa, lai veidotos zaļā masa. Vasaras vidū slāpekļa daudzumu sāk samazināt. Tad mēslo ar līdzekļiem, kas satur fosforu, kāliju un veicina ziedēšanu, sēklu ieriešanos.

Saknēm patīk perlīts. Sējot un piķējot ciklamenas, substrātam vēlams pievienot vai uz tā uzbērt perlītu. Tas saglabā augsni irdenu, uzlabo aerāciju, dod siltumu, un augam veidojas labāka sakņu sistēma.

Augsnei piebērts perlīts patīk arī citiem augiem. Tad, stādot puķes podos, apakšā var nebērt drenāžas slāni. Līdzīgi perlītam izmanto arī vermikulītu.

Lielākais drauds ciklamenai ir pārlaistīšana. Augs labāk pārcieš iekaltēšanu nekā lieku mitrumu. Pat ja aizmirst aplaistīt un puķe bēdīgi nokārusi lapiņas un ziedus, pēc aplaistīšanas tā atkal atdzīvojas, jo dzīvības rezerves glabā bumbulis. Augs pēc atdzeršanās vairs nav tik kompakts, izgāžas, bet dzīvo. Nereti ciklamena nokar lapiņas pārlieku liela mitruma dēļ, taču cilvēki pārprot auga raidīto SOS signālu un tik lej un lej. Tad gan puķi vairs nevar izglābt. Ja lapu un ziedu kātiņi sākuši pūt, nekas nav līdzams.

Dažkārt ciklamenas podiņu ieliek traukā ar ūdeni atdzerties un visu laiku paliktnī uztur slapjumu, turklāt novieto visgaišākajā vietā uz palodzes, neiedomājoties par auk­stumu no loga. Tur nabaga puķe saldama dzer un dzer, kamēr ir pagalam.

Ciklamenām noziedējušos ziedus vai nodzeltējušās lapas nevis nogriež, bet izrauj, lai pie bumbuļa nepaliktu kātiņa daļa, kas var pūt un apskādēt citus kātiņus. Kad puķe noziedējusi un palikušas tikai lapas, podu var nolikt vietā, kur tas nebojā skatu, un lapas nevis izraut, bet gan ļaut tām lēni nodzeltēt un sakalst. Tādējādi auga bumbulis saglabā vairāk spēka.