Apciemot dzirnavas un to saimniekus devos kādā janvāra dienā, kad no sniega nebija ne vēsts, taču, nogriežoties pie norādes "Springšļu dzirnavas" mežā, pļavās un grāvmalēs pēkšņi – kā no zila gaisa – zemi klāja balta kārta. Sajutos gluži kā pasakā. Līkumaini ceļi, kalni un lejas – pietrūka vien kādas stirnas, lapsas vai cita meža zvēra ceļā. Par to, lai katrs viesis dzirnavās ierastos ar smaidu uz lūpām, saimnieki parūpējušies, izliekot uzmundrinošas ceļa norādes. Kā jau šajos laikapstākļos pienākas, grants ceļi ir bedrēm klāti un jābrauc ļoti saudzīgi, lai nesāpinātu automašīnu, tomēr patīkamākus šos lēnos kilometrus līdz galamērķim padarīja norādes ar iedvesmojošiem vārdiem – "Pasmaidi!", "Vēl tikai 2 km", "Vēl tuč-tuč, un būsi galā!" It kā sīkums, bet tomēr tik patīkami!
Piebraucot pie dzirnavām, pirmais iespaids par ēku – kā tas nākas, ka pilnīgā nekurienē, kur vairāku kilometru rādiusā nav neviena kaimiņa, var būt kaut kas tik iespaidīgs?! Ilgi savās pārdomās nekavējos, bet devos iepazīties ar nama saimniekiem, kas sirsnīgi sagaidīja ar pašu lasītu zāļu tēju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
