Redzot, ka Kanādā pieaug vilkusuņu popularitāte, Džordžīna Dekegnija un Endijs Šībenstoks 2011. gadā izveidojuši Jamnuskas vilkusuņu patversmi. Vilkusuns nav ne īsti savvaļas, ne arī mājas dzīvnieks, vēstīts patversmes mājaslapā, tamdēļ entuziasti izveidojuši unikālo vietu, kas reizē kalpojot arī kā iespēja izglītot cilvēkus par neparasto dzīvnieku krustojumu un to, kā šādi zvēri jāaudzina.
Patversmes mājaslapā norādīts, ka Jamnuskas dzīvnieku patversme ir viena no lielākajām Kanādā. Tās dibinātāji apņēmušies rūpēties par vilkusuņiem, kuri atstāti novārtā, kā arī atrast tiem jaunas mājas.
Kopumā patversmes teritorijā mītot vairāki pastāvīgie vilkusuņi, turklāt esot arī tādi, kas kalpojot kā vēstneši, kuri piedaloties dažādos publiskos pasākumos un esot patversmes "seja", kā arī palīdzot izglītot un informēt cilvēkus par vilkusuņiem un to pasargāšanu. Tāpat esot arī tādi vilkusuņi, kurus atbildīgi cilvēki varot adoptēt.
Portālam "The Dodo" patversmes pārstāve Aliksa Herisa atklājusi: "Staidzināt viņus pie pavadas vai censties aizvest viņus pie veterinārārsta, vai darīt jebko citu, ko darītu ar normālu suni, nav tas pats." Viņa teikusi, ka dzīve ar vilkusuni tomēr atšķiroties no ikdienas ar "parastu" suni, tamdēļ arī ne katrs saimnieks varot tikt ar dzīvnieku galā.
"Viņi ir uz šīs dīvainās robežas, kad viņi nav ne mājas, ne savvaļas dzīvnieki," tā Herisa. Taču, tā kā vilkusuņi neesot radušies savvaļā, jo vilks ar suni, ticams, paši par sevi nekrustotos, tad arī palaist brīvsolī šos mīluļus nebūtu pareizi.
Kā teikusi Herisa, ja šādas patversmes nebūtu, vilkusuņi, iespējams, gluži vienkārši tiktu iemidzināti, jo nekur citur šādus dzīvniekus nepieņemtu.
Skaidrojot, kur cilvēki ieguvuši vilkusuņus, patversmes pārstāve teikusi, ka četrkājaiņus varot iegūt audzētavās, taču vien vēlāk ļaudis saprotot, ka patiesībā vilkusuns prasa ļoti daudz rūpju, laika un pacietības, iespējams, pat vairāk nekā ierastie mājas mīluļi. "Tad viņi tiek nodoti mums," skaidrojusi Herisa.
Vilkusuņa raksturs esot sarežģītāks nekā citam sunim, proti, vilkusuns var būt daudz pakļaujošāks un neatkarīgāks, un stūrgalvīgāks, vēlēdamies labāk gulēt paša izraktā alā, nevis suņa gultiņā.
Taču arī sunim raksturīgā draiskulība, astes ķeršana, spēlēšanās ar ūdens strūklu un mīļošanās nekur neesot pazudusi. Tiesa, kā uzsvēruši patversmes darbinieki, vilkusuns nekādā gadījumā nebūs parasts mājas mīlulis.
Patversmes darbinieki mājaslapā minējuši arī vairāku vilkusuņu dzīvesstāstus un raksturojumus. Piemēram, melns skaistulis Enzo patversmē nonācis 2017. gada novembrī, viņu tai nodevis saimnieks. Savukārt Rūbija tā paša gada oktobrī arī nonākusi patversmē, viņu saimnieks iegādājies no kāda kaktu audzētāja. Turpretī Kuna, galvenā mātīte kuplajā vilkusuņu pulkā, jau 11 nedēļu vecumā saviem saimniekiem izrādījusies pārāk ciets riekstiņš un grūti audzināma, tāpēc nu viņa kā vecākā mītot patversmē. Ar vēl citiem vilkusuņu stāstiem var iepazīties šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
