Nesagaidot Murkšķa dienu, Alsungā jau modušās lielākās zemes vāveres

"Arī šogad murkšķi jau modušies janvāra beigās, nesagaidot Murkšķa dienu," teic Tetere. "Siltā un laika ziņā nepastāvīgā ziema slikti ietekmē murkšķu miegu un gulēšanas ilgumu. Vislabāk murkšķi jūtas mērenā ziemā, kad termometra stabiņš nokrītas līdz kādiem -10 grādiem pēc Celsija, bet tagad, jau otro gadu pēc kārtas, īsta ziema Kurzemē ir tikai dažas dienas. Ja laika apstākļi kļūs vēsāki, tad murkšķi atkal dosies uz kādu brīdi nosnausties un miegā pavadīs līdz februāra beigām - marta sākumam, un tad pamazām katrs pēc savas sajūtas modīsies."

Audzētavas saimniece gan teic, ka murkšķi laika pareģošanas rituālos ar savas ēnas ieraudzīšanu nepiedalīšoties, pat ja dzīvnieki jau modušies, jo tas varot negatīvi ietekmēt dzīvnieka labsajūtu. Tradīcija par murkšķiem un to pareģošanas spējām raksturīga ASV Pensilvānijas štata Panksatonijas pilsētiņai, kur tās slavenākais murkšķis Fils, redzot vai neredzot savu ēnu, dara zināmu - iestāsies pavasaris vai vēl jādzīvo ziemā.

Pasaulē šos svētkus atpazīst arī no 1993. gada filmas "Groundhog Day" jeb "Murkšķa diena".

Murkšķu tūrisma sezonas atklāšana šogad tiek prognozēta 28. aprīlī, atklāj audzētāja, un tad atkal mazie un interesantie dzīvnieciņi gaidīs ciemos apmeklētājus.

Silvijas Teteres piemājas lauku saimniecība "Jaunstuči", kas atrodas Alsungas novada Reģos, ir vienīgā specializētā murkšķu saimniecība Latvijā un visā Baltijas reģionā. Atsevišķus stepes murkšķus jeb baibakus Latvijā tur vairākās saimniecībās kā eksotiskus dzīvniekus, bet tā kā tiem nepieciešams nodrošināt speciālus apstākļus ziemas guļai, tad murkšķu turēšana mūsu klimatiskajos apstākļos nav populāra.

Latvijā murkšķi parasti uz ziemas guļu dodas oktobra-novembra mēnesī un mostas februāra beigās vai martā. Gulēšanas ilgums ir visnotaļ atkarīgs no laika apstākļiem, proti, ja laiks ir vēss, tad murkšķi nedomā nemaz tik ātri celties, bet, ja laika apstākļi kļūst siltāki, tad no murkšķu migām var jau dzirdēt kādu spalgu svilpienu, kas vēstī – mēs esam jau modušies.

Murkšķis ir lielākā zemes vāvere. Tie dzīvo gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā, gan Āzijā. Visbiežāk murkšķis dzīvo kalnainos apvidos, piemēram, Eiropā - Alpos, Karpatos, Tatros un Pirenejos.

Stepes murkšķis jeb baibaks galvenokārt dzīvo Krievijas un Centrālās Āzijas stepēs, bet tas vietumis ir sastopams arī Ukrainā un Baltkrievijā.

Intensīvas saimnieciskās darbības dēļ murkšķu dzīves telpa stepēs ir sašaurinājusies. Krievijā murkšķi tiek audzēti zvēraudzētavās kā kažokzvēri, to gaļu lieto pārtikā, bet taukus izmanto tautas medicīnā, locītavu slimību ārstēšanai.

Murkšķi ir sociāli aktīvi dzīvnieki. Tie brīvā dabā dzīvo ģimeņu grupās, kas sastāv no apmēram diviem līdz pieciem pieaugušiem murkšķiem un diviem līdz sešiem mazuļiem. Viena kvadrātkilometra lielā teritorijā var dzīvot līdz 15 ģimeņu kolonijā. Audzētavās murkšķi tiek turēti pāros pa diviem, metāla sieta krātiņos, kuriem ir atklātā un slēgtā daļa. Krātiņa slēgtajā daļā atrodas murkšķu miga.

Murkšķi ir aktīvi agri no rīta un vakarā. Vakara aktivitātes beidzas īsi pēc tam, kad ir kļuvis tumšs. Lielāko daļu savas dzīves tie pavada alā, piedevām gandrīz pusgadu (piecus ar pusi mēnešus) murkšķi pavada ziemas miegā. Dabā dzīvojošajiem murkšķiem ir ziemas alas un vasaras alas. Ziemošanas alas ir līdz 100 metriem garas un sniedzas pat četru metru dziļumā. Tajās atrodas gan ziemošanai paredzētās kameras, gan bērnistaba mazuļiem. Murkšķu ģimene tās izmanto vairākus gadu desmitus. Turklāt virs alām laika gaitā izveidojas metru augsti un 20 metru diametrā plaši uzkalniņi. Pa ziemu murkšķi alas ieeju piesedz ar zemes čupiņu. Vasaras alas murkšķiem paredzētas, lai noslēptos, tādēļ tām ir līdz pat 15 izejām. Nebrīvē esošie murkšķi ziemas periodu pavada krātiņa slēgtajā daļā, ierakušies dziļi no salmiem veidotajā migā.

Murkšķi ir īsti vegāni un pamatā pārtiek no zālaugiem. Iecienītākie ir savvaļas auzas, kviešzāle, cigoriņi, baltais āboliņš un tīruma tītenis. Tāpat netiek smādēta kukurūza, saulespuķes, kvieši un kartupeļi. Īpaši intensīvi murkšķi barojas pirms ziemas, uzkrājot ievērojamas tauku rezerves. Aizejot gulēt, murkšķis ir apvēlies apaļš ar spīdīgu spalvas akotu, bet pavasarī, izlienot no alas, tas ir notievējis pavisam slaids un viņa izskats vairs nav tik patīkams.

Dzimumbriedumu murkšķi sasniedz ap trīs gadu vecumu. Lielākā daļa murkšķu vairojas katru gadu. Tie dzīvo ģimenēs. Grūsnības periods ilgst 40-42 dienas. Parasti piedzimst četri līdz seši mazuļi. Par mazuļiem rūpējas māte, tēviņiem ir minimāla saistība ar bērnu audzināšanu. Kamēr mazuļi ir mazi, tēviņi ir ģimenes sargi.