'Tie ir latviešu vai krievu kaķi?' Ikdiena britu aģentes Fifi dibinātajā patversmē 'Dzīvnieku draugs'  (2)

Pie biroja ieejas mūs sagaida melnbaltais Jaša. Gurdeni šūpojot apaļīgos gurnus, kaķis apņēmīgi izvairās no ikkatra glāsta un svarīgā gaitā dodas uz priekšu. Nevienam nerodas šaubas par to, kurš patversmē ir galvenais.

Jaša patversmē mīt gandrīz gadu. Viņu atnesa līdzjūtīgi darbinieki no kādas slēgtas kafejnīcas Raiņa bulvārī, kur kaķis bija lutināts ar kulināriem šedevriem. No liekā svara un bezizmēra ēšanas jaunajā mājvietā nācās atteikties, jo tas nodarīja kaitējumu veselībai. Pret kaprīzo un nejauko raksturu darbinieki izturējās daudz iejūtīgāk – kaķi iemitināja atsevišķā vietā biroja telpās, kur viņš jūtas kā lielais boss. Gulēt uz ceļiem un mīļoties – tas ir zem viņa lepnuma, bet būt lietas kursā par to, kas notiek – kā nu bez tā.

Pirms Jašas ofisā mita Barsiks: padzīvojušais kaķis bija ielīdis zem automašīnas, bet, kad šoferis sāka braukt, no apakšas kaķis izdvesa spalgu kliedzienu. Barsiks zaudēja vienu kāju un asti, un pēc smagas operācijas uz trim kājām nonāca patversmes birojā, kur mīlinājās ar katru apmeklētāju. Invaliditāte netraucēja Barsikam ātri atrast jaunus saimniekus. Šķiroties no sava audzēkņa, patversmes darbinieki nespēja valdīt asaras…

Patversme darbojas 365 dienas gadā – bez svētkiem, brīvdienām, no rīta līdz vēlam vakaram. Piektdienā patversmē "Dzīvnieku draugs" saimnieko divas darbinieces: direktore Solvita Vība un kaķu kopēja Jūlija Tišeļņikova.

Kopumā patversmē ir pieci pastāvīgie darbinieki. Ir vēl viena kaķu kopēja un veterinārārsts ar asistentu, kuri no rīta aizbraukuši uz konferenci un uz vietas būs vien vakarā. Brīvprātīgie darba dienās parādās reti. Vairāk nekā pussimts dažāda dzimuma, vecuma, ieradumu un fiziskā stāvokļa ņaudētāju, murrātāju un lēni kustošo kaķu – tas ir nebeidzamais riņķa dancis starp kastītēm, bļodiņām, veterinārārsta kabinetu un pieņemšanas telpu. Solvita un Jūlija neapstājas ne mirkli. Mēs – viņām līdzi…

Dūmakaini pelēcīgā Lurdesa – skaista un nejauka: var mīlināties, bet pēc tam iekost pirkstā vai uzlekt virsū. Viņa ir kā patversmes atstumtā – divreiz adoptēta un divreiz nonākusi atpakaļ patversmē. Vecums krietni vien samazina cerības uz jaunu ģimeni.

Lāčuku atveda no Jūrmalas. Viņš ir no kategorijas "mazdārziņu neveiksminieks": "labie" atpūtnieki no ielas paņem mīļu kaķīti, sasilda, pabaro, bet rudenī, kad pašiem vajag aizbraukt, paaugušais ielas kaķis vairs nav vajadzīgs… Sise ir no operas kolonijas. Labdari, kas pieskata sterilizēto kaķu kompāniju pretī operai, operatīvi reaģē uz jaunu kaķu parādīšanos. Vakar patversmē pamesta kaķenīte, kas naktī dzemdējusi. Četri akli mazuļi bezpalīdzīgi pīkst. Nodevība un pateicība, cietsirdība un līdzcietība, krimināli sodāma vienaldzība un hiperatbildība pastāv līdzās uz katra soļa. Un pati patversme, kas pastāv pazemotiem, pamestiem, nodotiem dzīvniekiem, ir radusies no absolūti fantastiska cilvēciska stāsta.

2014. gada septembrī Lielbritānijas Nacionālais arhīvs atslepenoja dokumentus par vienu no īpašajiem aģentiem karaliskajā specdienestā "M16" – Mariju Kristīni Čilveri. Līdz tam laikam Kristīne Anglijā un Latvijā bija zināma kā nenogurstoša un talantīga dzīvnieku aizstāve, pirmās dzīvnieku patversmes Latvijā – "Dzīvnieku draugs" – dibinātāja. Latvijā viņa aizvadīja savu bērnību.

Marija Kristīne dzimusi 1920. gadā latvietes un brita ģimenē. Divu gadu vecumā mamma savu meitu atveda uz Latviju, bet pēc vācu skolas pabeigšanas meitene iestājās Sorbonnā (Parīzes Universitātē), kur arī viņu skāra karš. Asistējot ārstam Bezansonas konclāģerī, Kristīne daudziem sagūstītajiem palīdzēja izbēgt, bet drīz arī pati pārcēlās uz Lielbritāniju, kur viņas drosme un skaistums specdienestos tika ārkārtīgi augstu vērtēts. Čilvere kļuva par aģentu ar iesauku Fifi. Viņas uzdevumos ietilpa vīriešu-spiegu izturības pārbaude – vai viņi spēs pretoties šarmam un pat miegā neizpaust valsts noslēpumus.

Pēc kara Marija Kristīne strādāja par franču valodas tulci. Pilnībā atteikusies no publiskās dzīves pilsētā, viņa pārcēlās uz meža mājiņu netālu no Velsas, kur pārcēlās arī Čilveres kolēģe no specdienesta – Džīna "Aleksa" Felgeita pēc vīra nāves. Kad Latvija atguva neatkarību, Marija Kristīne kļuva par iniciatori pirmās dzīvnieku patversmes darīšanai. Tās radīšanā viņa ieguldīja savus līdzekļus un piesaistīja citus mecenātus.

Īsto mecenāta vēsturi Solvita Vība uzzināja vien septiņus gadus pēc Marijas Kristīnes nāves. Pie Čilveres direktore ciemojās divreiz. Tad, šķirstot mecenātes fotoalbumus cerībā atrast Latvijas vēstures liecības, Solvitu pārsteidz tas, ka nav neviena bērnības uzņēmuma. Vien pēc tam viņa uzzināja iemeslu.

Solvita un Jūlija tikko iztīrījušas patversmē nesen nonākušajiem kaķiem ausis, kad pieņemšanas telpā parādās Ludmila. Impozanto dāmu cepurē Solvita zina jau sen – kaķumīle ar stāžu Jūrmalā aprūpē piecus mīluļus un laiku pa laikam "Dzīvnieku drauga" kolekciju papildina ar jaunumiem: tiem, kas ir pamesti un aizmirsti vasarnīcu dzīvnieki.

Šoreiz Ludmila uztraucas par kāda skaistuļa likteni, kas mīt pie viņas mammas, pensionāres Ķengaragā. 89 gadus vecajai sievietei ir divi savi kaķi, bet te parādījās un nakšņot sāka vēl viens. "Kaimiņu bērni saka, ka tas esot viņu. Kāpēc tad viņš pie mammas ēd un nakšņo, bet dienās staigā ielās un taisa bērnus?" sašutusi Ludmila. Viņas vienojas, ka Ludmila tuvākajā laikā atnesīs kaķi uz patversmi.

"Man bieži nākas dzirdēt viedokli, ka sterilizēt kaķus ir pretdabiski," stāsta Solvita. "Bet vairot kaķus, kuri slimo, nosalst un mokās nomirst, ir pareizi?" Likums ir viņas pusē – uz ielas palaist nesterilizētus kaķus ir aizliegts. Un rūpes par to, lai klaiņojošo baru skaits neaugtu, kā reiz gulst uz šādu organizāciju pleciem.

Piemēram, "Dzīvnieku draugs" gadā sterilizē aptuveni pusotru tūkstoti kaķu. To finansēt palīdz Bridžitas Bordo fonds. Ar pacientiem palīdz ap 200 aktīvistu-brīvprātīgo ne tikai no Rīgas. Atsevišķu programmu – medicīnisko palīdzību cietušiem dzīvniekiem – finansē Borisa un Ināras Teterevu fonds.

Monbaronu ģimene ar saviem līdzekļiem atbalsta kaķu hosteli, kas darbojas patversmē. Tajā uzturas ielas kaķi, kas neizturētu atrašanos būrī. Sterilizētie un apkoptie kaķi visu dienu pavada brīvā vaļā, taču jebkurā brīdī var sasildīties īpaši aprīkotā siltā telpā, bijušajā dārza mājiņā.

Pēc Ludmilas pieņemšanas telpā parādās Eduards. Vīrietis paziņo, ka ir gatavs sākt adopcijas procesu. Solvita dodas parādīt perspektīvākos kandidātus – brāļus Aramisu un Atosu. Pa ceļam vīrietis izstāsta savu stāstu. "Pirms divām nedēļām nomira mans mīļais kaķis, kuru es savulaik paņēmu no ielas. Mēs ar sievu jutām tukšumu. Sākotnēji vēlējāmies kaķi iegādāties, taču tad nolēmām, ka labāk būs to paņemt no patversmes. Aramiss sievai iepatikās, viņa vēlējās gaišu un pūkainu kaķi, bet Atoss ir līdzīgs iepriekšējam."

Solvita no būra izņem ņaudošo un jauko pāri. "Labi, ņemiet uzreiz divus, tā viņiem būs jautrāk. Iziesim socializācijas programmu un varēsiet ņemt, bet līdz tam varat viņus apciemot." Eduards paraksta adopcijas dokumentus: balstoties uz patversmes noteikumiem, viņam jāziedo 25 eiro par kaķi. Summa kompensē sterilizācijas un vakcinācijas izdevumus, kā arī kalpo par saimnieka lēmuma garantiju.

No jautrās musketieru trijotnes būrī paliek vien Portoss. Taču arī viņš neaizkavēsies: mazs, labi barots, mīļš, piemērots vārds. "Vispār ar vārdiem ir grūti," skaidro Solvita. "Šogad vien esam uzņēmuši jau vairāk nekā 400 kaķu, visus kaut kā jānosauc, jo, ja klausītos tos, kuri kaķus atnes, puse kaķu būtu Muri, Barsiki, Minkas un Murkas. Un mēs saputrotos. Esam ievērojuši, ka saimniekiem ļoti patīk ņemt kaķus ar slavenu mākslinieku vārdiem. Ja nosauksi par Plasido Domingo, Botičelli vai Bīberu – izraus pat no rokām. Mikelandželo un Rembrants arī ir veiksmīgi vārdi. Divus brālīšus nokristījām par Šerloku un Holmsu. Mums bija arī Galkins un Puškins. Baltos nosaucam par Pieniņu, Krītiņu un Sniedziņu… Īsāk sakot, cenšamies."

Būros novietotas avīzes ar intriģējošiem virsrakstiem: "Ušakova kaķi vēršas pie krieviem", "Lietu otrā dzīve", "Nāvējoši…" Jūlija skaidri nezina, no kurienes tās rodas. Kaut ko atnes brīvprātīgie, kaut ko atved tieši no tipogrāfijas. Viss – kaķim zem astes. Jūlija ir mierīga un un par savām darbībām pārliecināta: tīra būrus, tver aiz skausta, katram iemītniekam – pa maigam vārdam vai stingram rājienam. Kādam – latviešu, kādam – krievu valodā.

"Viņiem ir vienalga, un man lielākoties arī," paskaidro Jūlija. 2004. gadā viņa atnāca uz patversmi kā brīvprātīgā. Dzīvniekus Jūlija mīl un žēlo, cik vien sevi atceras. Pirmo kaķi mājās pārnesa septiņu gadu vecumā, pirmo suni – 11. Abi bija klaiņojoši un pamesti. Suņiem pieķērusies visstiprāk, pēc skolas pabeigšanas nolēma mācīties par kinologu, bet pieredzes gūšanai atnāca palīdzēt patversmē.

Tolaik "Dzīvnieku draugs" deva pajumti arī ielas suņiem. Jūlija ar prieku viņus staidzināja, mācīja vienkāršas komandas un labas manieres, lai vēlāk bez problēmām varētu viņus nodot jaunajiem saimniekiem. Pēc četriem gadiem Jūlijai piedāvāja pastāvīgu darba vietu.

"Faktiski sunim ir vienalga, kādā valodā viņu apmāca. Viņš saprot intonāciju, žestus, ķermeņa valodu," stāsta Jūlija. "Tolaik es vēl biju nepārliecināta par savu latviešu valodu, jo nāku krievu valodā runājošas ģimenes, skolas, kinologiem, tāpēc suņus apmācīju lielākoties krieviski. Maniem audzēkņiem latviešu ģimenēs nekādas problēmas nebija radušās. Pamazām arī es pati pārstāju kautrēties no savas latviešu valodas, šeit valdošā atmosfēra ļoti iedrošina."

Pirms trim gadiem patversmē tika pieņemts lēmums koncentrēt spēkus uz kaķiem. Kad atdoti pēdējie suņi, Jūlija smagi pārcieta šķiršanos. "Devos meklēt citu darbu. Mēģināju iekārtoties tirdzniecības centrā, kur arī bija latviešu kolektīvs, taču pavisam cita attieksme. Pabiju tur gadu, bet nav nekā, ko atcerēties – ne draugu, ne ideju.

Brīvdienās atkal sāku paviesoties patversmē. Šeit, kaut arī visi ir latvieši, viņi ir kā savējie. Kad mani palūdza darboties īpaši ar kaķiem, piekritu. Ja kolektīvs būtu mainījies, bet paliktu tikai kaķi, es būtu atteikusies. Suņi un kaķi tomēr ir dažādi: pirmajiem cilvēks ir cars un dievs, bet otrie paši par sevi ir dievības," tā Jūlija.

Pagājušajā gadā Jūlija iestājās Medicīnas koledžā, kur mācās par medmāsu un paralēli strādā Stradiņa slimnīcā par sanitāri. "Man vienmēr bijis žēl neaizsargātu cilvēku. Esmu nesusi dāvanas uz bērnunamu un veco ļaužu pansionātiem. Taču, ja godīgi, reizēm šķiet, ka ar dzīvniekiem kopīgu valodu atrast ir vieglāk," Jūlija atzīst. Viņasprāt, labākais veids, kā satuvināties, ir labi darbi. "Runā, ka kopīgas bēdas arī satuvina, taču es negribētu šādu veidu," tā Jūlija.

Solvita patversmē strādā jau vairāk nekā 15 gadus. Likteņa ironijas dēļ pirmos 15 savus darba gadus viņa nostrādāja par juristi Naturalizācijas pārvaldē, kur risināja jautājumus par pilsonības piešķiršanu, bet reizēm arī par pretējo procesu, ja noskaidrojies, ka kandidāts devis nepatiesu liecību. Viņa ir pārliecināta, ka lemt dzīvnieka likteni ir ne mazāk atbildīgs darbs, jo kaķis nevar iesniegt apelāciju un aizstāvēt savas tiesības.

"Mana dzīve krasi mainījās," Solvita smaida. "Kostīmu un zeķubikses nācās nomainīt uz sportisku apģērbu, visa mana ģimene uzreiz pievērsās citai lietai, bet 15 gadu laikā es esmu kļuvusi par pieredzējušu veterināri. Sākumā glābām visas sugas – čūskas, pūces, stirnas, briežus, vāveres, degu, kaķus, suņus… Pirms trim gadiem nolēmām koncentrēties uz kaķiem. Klaiņojošo suņu problēma Rīgā ir gandrīz atrisināta, taču kaķi ir simtiem tūkstoši, veselas kolonijas. Ļaudis pārceļas, izšķiras, viņiem parādās alerģija, mainās dzīve, mirst, bet Muri un Kuzjas paliek. Dažreiz nevaru slēpt satraukumu, kad man zvana jauna ģimene, sakot: "Mums nomira vecmāmiņa, mēs taisām remontu, paņemiet viņas kaķi." Gribas teikt: "Tātad dzīvoklis jums ir vajadzīgs, bet atmiņa par vecmāmiņu – nē?""

Citu dzīvnieku tiesības arī nepaliek bez Solvitas un viņas komandas uzmanības. Viņi aktīvi iestājas pret dzīvnieku izmantošanu cirkā, pret eksotisko dzīvnieku kā suvenīru ievešanu Latvijā, propagandē laimīgu vistu dēto olu iegādāšanos un veterināru skatījumu uz dzīvi. Arī britu karalienei Elizabetei ticis savs – uz mītiņu Apvienotās Karalistes vēstniecības priekšā aktīvisti ieradās kaili, kā protesta zīmi pret Viņas Augstības sargu cepurēm, kas izgatavotas no lāčādas. Un pat saņēma atbildes vēstuli, kurā viņiem apsolīts pakāpeniski risināt problēmu.

Solvita katru dienu pārliecinās, ka labu un jauku cilvēku ir ļoti daudz. Darbā patversmē pieteikušies ap 200 brīvprātīgo, turklāt ne tikai vietējie, bet arī ārzemnieki. Labi padarītais darbs dod laimes sajūtu un vieno cilvēkus daudz labāk par jebkuru integrācijas programmu. Kad cilvēks ir laimīgs, viņam nav dumju domu.

“Ir fantastiski redzēt apkārt cilvēkus, kuri var nebūt tavi domubiedri un kuriem dzīvē ir citas prioritātes, bet kurus vieno dzīvnieki. Kad mēs kaķim meklējam jaunu saimnieku, mums viņam būs cita veida jautājumi nekā politiķiem. Mūsu vērtības ir līdzcietība, labsirdība, sirsnība un humānisms. Mums bieži jautā: “Šis kaķis saprot latviešu vai krievu valodu?” Protams, mūsu patversmē viņi biežāk dzird latviešu valodu. Taču galvenā valoda, ko viņi saprot, ir izturēšanās: viņi spēcīgāk nekā cilvēks jūt katru ķermeņa kustību, intonāciju, skatienu.”

Solvitasprāt, cilvēks daudz var mācīties no četrkājainajiem draugiem: “Cilvēki visu laiku gaida kaut ko pretī savai mīlestībai: ja ne materiālu, tad emocionālu. Dzīvnieki ir priecīgi, ja pret viņiem ir mīļi, taču viņi ir gatavi mīlēt arī vienkārši tā – bez nosacījuma. Pat ļoti daudz pārcietušie kaķi un suņi – sašautie, aizmirstie, nobadinātie – ļoti ātri sāk atkal uzticēties cilvēkam. Tas ir pārsteidzoši! Un mums vajadzētu to no viņiem iemācīties, bet galvenais – šo vērtību nodot bērniem. Un, kā teica patversmes dibinātāja Kristīne Čilvere, uzvarēs tas, kura pusē būs bērni. Ir svarīgi, lai viņi būtu labajā pusē. Bet dzīvnieki ir labākais lakmusa papīriņš attiecībā uz šo labo.”