Liela daļa cilvēku sapņo par lielu māju, skaistu, plašu dārzu un dzīvi ar vērienu – lai nekā netrūkst. Un tad ir cilvēki, kas pārsteidz ar spēju atteikties no visiem untumiem un iztikt ar pašu minimumu. Kāda drosmīga jauniete vārdā Jurita nolēma krasi mainīt savus paradumus un no komforta Rīgā aiziet uz šaurību vistiešākajā nozīmē – Liepājā, dzīvoklī ar 12 m2 platību.
Ja man kāds censtos ieskaidrot, ka dzīvot 12 m2 var, turklāt visai mājīgi, droši vien neticētu, ja neredzētu piemēru. Kad iepazinos ar Juritas neparasto stāstu par dzīvesvietas meklējumiem un atradumiem, sapratu, ka tas ir vairāk nekā stāsta vērts.
Vēl pirms gada par Juritu Krūmu un viņas dzīvesvietu, visticamāk, stāstu neizveidotu, taču liels pagrieziena punkts bijis, kad sapni par savu dzīvokli Liepājā sagrāva bankas atteikums kredīta saņemšanai. Lai arī tajā brīdī Jurita bijusi apbēdināta, nav metusi plinti krūmos un nolēmusi izskatīt īres piedāvājumus. ''Tovakar, braucot ar autobusu atpakaļ uz Rīgu, domāju – nu, neba es tagad tik viegli padošos. Vēru vaļā ''SS.com'' sludinājumu portālu, sašķiroju visus Liepājā esošos īres dzīvokļus, sākot no lētākā. Un tad nāca tāda kā apskaidrība – ja pārvākties uz Liepāju un īrēt dzīvokli, tad lai tas ir īsts izaicinājums, nu gluži vai eksperiments! To es nodomāju brīdī, kad portālā ieraudzīju 12 m2 lielo dzīvokli Toma ielā. Maza ala pašā pilsētas centrā. Un jau tajā pašā nedēļā ceturtdienā parakstīju īres līgumu un sāku pakot mantas.''
Pilsēta, kur pārdzīvot krīzi
Kāpēc Liepāja? Daudzi gribējuši Juritu pierunāt pārvākties uz Cēsīm, jo tuvāk Rīgai un šobrīd moderni, taču Cēsīs nav jūras. Entuziasma pilnā jauniete skaidro, ka nav tāda viena iemesla, kāpēc Liepāja, bet kaut kas īpašs tur esot. ''Kā smejoties stāstu visiem, kas uzdod šo jautājumu – šogad man paliek trīsdesmit, un kur gan vislabāk pārdzīvot trīsdesmitgadnieces krīzi, ja ne vēju pilsētā Liepājā! Daļa taisnības šajā jokā jau ir. Pati esmu oriģināli no Rēzeknes. Rīgā nodzīvoti 10 gadi, kopš pārvācos uz galvaspilsētu, lai sāktu studijas universitātē. Aizvadītais gads privātajā dzīvē bija ļoti smags, sanāca daudz ko piedzīvot, pārdzīvot un arī pārdomāt. Janvārī jutu, ka ir laiks pamatīgām pārmaiņām.''
Saprast, cik daudz mantu ietilpst 12 m2, droši vien jau ir izaicinājums. Arī Jurita atzīst, ka, pakojot mantas pirms pārvākšanās, ļoti kritiski vērtējusi, kas tiešām ir nepieciešams, bet kuras no mantām ir tikai ķeksīša pēc mājās. ''Mazā dzīvoklī ir uzreiz ļoti jūtams, ja kaut kas ir lieks, tas sāk traucēt. 12 m2 ir perfekts izmērs piedzīvojumam! Nav jātērē daudz laika kārtojot, tīrot, nav jāpiepilda ar mantām, dekoriem, nav jāmaksā lielas summas par komunālajiem. Turklāt dzīvoklis ir centrā, kas ir milzīga ekstra. Daži ir baidījušies, vai man neuznāks klaustrofobija! Bet ar mierīgu sirdi varu teikt, ka man ir ļoti liels logs ar burvīgu skatu uz rietošo sauli un naktīs iemiegu, skatoties mēnesī un zvaigznēs, kad skaidrs laiks. Jūra ir 10 minūšu gājiena attālumā, 5 minūtes līdz koncertzālei. Jūtos kā elitārā, limitētas pieejas viesnīcas numuriņā.''
Izaicinājums 12 kvadrātmetros
Kad Jurita atnākusi uz savu jauno, topošo mītni, pavēries skats uz laika zoba paplucinātu dzīvokli, kur tapetes bija vietām nolupušas, biezu putekļu kārtu, jo nebija zināms, kad pēdējo reizi te kāds mitinājies. ''Jau pirms līguma parakstīšanas zināju, ka remontu noteikti taisīšu. Jo es tāda esmu! Man ir ļoti svarīgi telpu padarīt par "savējo", ieklāt kārtiņu "sevis". Zināju, ka plēsīšu nost tapetes, krāsošu visu baltu, tai skaitā arī grīdu, kas gan vēl gaida savu kārtu, jo ar jau izpakotām mantām un kaķi tas šobrīd nav tik vienkārši. Remonta sakarā ļoti pateicos dzīvokļa īpašniekam, kurš piekrita visām manām idejām un pat sedz remonta izmaksas. Kad ievācos, teicu: "Es šeit radīšu mākslas darbu, Jūs tikai pagaidiet!"'' Jurita gan piebilst, ka dzīvokļa iekārtošana vēl nav beigusies, jo rozetes nav saliktas atpakaļ un grīda nav nokrāsota. Tualetei un ieejas durvīm nepareiza krāsa izvēlēta, arī tās tiks pārkrāsotas.
Jurita ir radoša personība, to apstiprina arī pašas radītā ligzdiņa – piemēram, plaukti. Kādu dienu būvniecības preču veikalā ieraudzījusi priedes koka kastes, un tad arī nākusi apskaidrība – skrūvējam kastes pie sienām! ''Kastes principā ir manā interjerā biežāk sastopamais elements, gan kā grāmatu, puķu, virtuves, kurpju plaukti, gan kā mantu glabātuves iebūvētajā skapī,'' stāsta idejas autore.
Ilgas diskusijas pašai ar sevi Juritai bijušas par to, ko darīt ar ledusskapi, elektrisko plīti un veļasmašīnu – pirkt vai nepirkt? Ja pirkt, tad kur likt? Taču jau divus mēnešus izdzīvojusi bez visām šīm tehnikām. Bez ledusskapja, jo ir vegāne un pērk pārtiku tieši tik daudz, cik nepieciešams dažu dienu maltītēm, kā arī izvēlas produktus, kurus var ilgi glabāt. Veļasmašīnu virtuvē būtu sarežģīti izvietot, turklāt maza izmēra ierīce maksā dārgāk, bet vissvarīgākais arguments pret veļasmašīnu bijis tas, ka divas mājas tālāk ir veļas mazgātava. Tā nu reizi nedēļā, divās, Juritai ir veļas diena – aiznesot netīru, saņemot atpakaļ tīru un izgludinātu veļu.
Nevar jau būt tā, ka viss ir tik rožaini. Uz jautājumu, kas tad ir tas, kas mazā mitekļa saimniecei tomēr pietrūkst, atklājas kāds ''vājais punkts'', un tās ir plānās sienās. ''Īpaši vakaros var labi dzirdēt, kā vienam kaimiņam patīk klausīties "Genovevu", bet otram – kāds telefona īsziņas signāls. No visām rajona mājām mana ir visnelabvēlīgākā, ja tā varētu teikt. Šī ir bijusī sociālā māja, kurā kāpņu telpa ir diezgan krimināla, tāpat kā daži no mājas iemītniekiem. Bet mani tas īpaši netraucē, Rīgā savulaik esmu dzīvojusi arī Maskačkā, Daugavpils ielā, mani šāda skarbais raupjums šķiet pat romantisks.''
Šaurībā gūtās atziņas
Lielākais izaicinājums bija vienīgais likteņa pavērsiens, kas nudien nebija Juritas plānā. ''Tas ir mans kaķis Otto, kurš vienu rītu, pavisam noplucis, bijušās saimnieces neaprūpēts, gaidīja mani mājas kāpņu telpā. Viņš pats izvēlējās mani. Tad nu mēģinām sadzīvot kopā, kas reizēm nemaz nav viegli. Reizēm domāju, vai viņš nebūtu pelnījis saimnieku ar lielāku dzīvojamo telpu, bet, zinot, no kādiem apstākļiem viņš nāca, domāju, ka viņam patīk mūsu mazā ala. Šāda kopdzīve daudz ko iemāca – nekontrolēt, pieņemt situācijas, pielāgoties. Neplānotais dzīvokļa biedrs manī izskolos to, ko līdz šim neesmu varējusi apgūt, tas lieliski iekļaujas eksperimentā!
Viena lieta ir iepazīties ar citu dzīvesstāstu par šādu uzdrīkstēšanos izkāpt no komforta zonas, bet pavisam cita – kad tas skar pašu vai kādu tuvu cilvēku. Šai sakarā Jurita arī atzīst, ka apkārtējo reakcijas ir ļoti dažādas. ''Daži draugi pavisam nekautrīgi jautājuši – nu tad tu šeit pavisam pārvācies? Un tad parasti smejos, jo nesaprotu, ko nozīmē "pavisam"? Atskatoties uz savu dzīvi, varu pavisam droši teikt, ka nekas tajā nav noticis pēc manis izstrādāta plāna. Līdz ar to arī šobrīd daļa no eksperimenta nosacījumiem ir neplānot, necensties pareģot nākotni. Dzīvoklis ir tieši tik liels, cik pašlaik ir nepieciešams, taču zinu, ka šim eksperimentam būs man pašlaik nezināms gala termiņš. Ir daudz kas, ko šis eksperiments ļaus apgūt, saprast un iemācīties šajā situācijā, un, kad tas būs izdarīts, mani gaidīs nākamais piedzīvojums. Iespējams, tā varētu būt dzīve kaut kur laukos, vismaz domas atgriezties Rīgā pašlaik nav.''
''Daudzi ir sajūsmā par manu drosmi, jo paši diemžēl nevar atļauties vai nevar saņemties spert šādu soli. Tie, kas bijuši ciemos, ir pārsteigti, ka tik maza telpa patiesībā var būt ērta savā plānojumā un mājīga, jo mājas top, kad tās rada, nevis nopērk jau gatavā veidā.''
Ieskats miniatūrajā dzīvoklī:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
