Meistarklase senlaicīgo mēbeļu finierējuma izveidošanā un atjaunošanā

Finierēšana kā tāda jau pazīstama kopš senās Ēģiptes, bet Eiropā tā kļuva aktuāla 16. gadsimtā, kad sāka izmantot ļoti ekskluzīvas koka sugas dažādu interjera priekšmetu finierēšanai. Kā skaidro speciālists, izšķir lobīto un drāzto finieri. Lobītais finieris nav tik dekoratīvs un to pārsvarā izmanto saplākšņu ražošanā. Lobīto finieri iegūst, finierklučus mērcējot silta ūdens baseinos – hidrotermiskā apstrāde, tad mizo, sagarumo un vēlāk loba uz lobīšanas mašīnas, vienmērīgi virzot nazi finierkluča centra virzienā, iegūstot vienu garu finiera loksni. Iegūtā finiera biezums ir 1,5 mm. Kad finiera loksne virzās uz priekšu vienlaicīgi, tā tiek sagriezta ar giljotīnas palīdzību noteiktos izmēros. Savukārt pēc tam tiek veikta finiera žāvēšana īpašās žāvēšanas kamerās.

Drāztā finiera izgatavošanai izmanto ļoti augstas kvalitātes materiālus. Drāztā finiera biezums svārstās no 0,4 – 6 mm. Mūsdienās drāztais finieris pat tiek izgatavots arī no priedes un bērza koksnes, jo augstas kvalitātes masīvkoks maksā aizvien dārgāk. Tāpat kā izgatavojot lobīto finieri, arī drāztā finiera finierkluči tiek hidrotermiski apstrādāti, lai pēc tam uz speciālas finiera drāšanas iekārtas iegūtu plānu finiera skaidu.

Finierēšana mūsdienās tiek ļoti plaši pielietota mēbeļu rūpniecībā, durvju, grīdu un interjera paneļu izgatavošanā. Aizvien plašāk tiek pielietoti no dažādu koku sugu savstarpēji salīmētiem materiāliem iegūts drāztais finieris. Šāds finieris ir dažādās krāsās un tekstūrās, piešķirot interjeriem ekstravagantu dizainu. Mūsdienās finierēšanā rūpniecībā tiek izmantota siltās presēšanas metode, kur kā līme pārsvarā tiek pielietota PVA. Tā ir vienkomponenta dispersijas līme finierēšanai, masīvkoka salīmēšanai un saaudzēšanai, izšķirot dažādas mitruma noturības klasēs. Silto presēšanu izmanto tādēļ, ka tas paātrina līmēšanas procesu.

Interesants mākslas veids ir intarsija, kas ir mēbeļu vērtības un to izskata paaugstināšana, finierējot priekšmetus no nelieliem finiera gabaliņiem izveidotām mozaīkām un ornamentiem.

Intarsija pēc savas būtības ir sens mākslas veids, kas patiesībā jau radās senajā Ēģiptē, pēc tam tā plaši izplatījās Grieķijā un Romā. Ļoti augstvērtīgi intarsijas paraugi tika radīti Itālijā, Francijā, Anglijā, Krievijā rokoko, baroka, klasicisma, Art Deco, jūgendstila un modernisma stilā. Ja mēs atskatāmies nesenā pagātnē, tad arī padomju laikā intarsija bija populāra, jo ļoti liels skaits Vladimira Iljiča Ļeņina portreta bildes tika izgatavotas intarsijas tehnikā, tāpat arī Rīgas panorāmas skati un vēl dažādas Latvijai raksturīgas ainavas.

Bieži vien arī uz mūsu īpašumā esošajām mēbelēm un interjeriem mēs varam sastapt ļoti augstas kvalitātes finierējumus un pat intarsijas. Tāpēc, ja ir iespējams, tos noteikti ir vērts saglabāt un restaurēt.

Jāņem vērā, ka šādi finierējumi vēsturiskajām mēbelēm un interjera priekšmetiem parasti tika līmēti ar kaulu līmi, kas nav mitruma noturīga, un tāpēc tie var būt diezgan cietuši. No mēbeļu atjaunošanas viedokļa, noteikti būtu jāpielieto šāda paša tipa līme. Kaulu līmei ir gana daudz pozitīvu īpašību – tā ir atgriezeniska, dabīga, viegli ar to strādāt nelielos laukumos.

Lielāku laukumu finierēšanai jau ir nepieciešama lielāka prakse. Atkarībā no šķirnes (kaulu un ādu savstarpējai proporcijai), līmes krāsa var mainīties no gaiši dzeltenīgas līdz pat tumši brūnai. Jo gaišāka līme, jo tā ir augstākas kvalitātes.

Lai sagatavotu līmi, granulas aplej ar aukstu ūdeni, atļaujot tām uzbriest 4 –12 stundas. Ūdens daudzumam jābūt 2–3 reizes lielākam par līmes masu. Pēc uzbriešanas jānolej liekais ūdens un līmes masa jāliek līmes karsēšanas katliņā ar dubulto dibenu. Tad jākarsē līme līdz 70 –80 C. Līmes masu nedrīkst ilgstoši karsēt un uzvārīt. Detaļas ar uzklātu līmi ir jāsavieno, kamēr līme vēl ir silta (nav pārvērtusies želejā). Biezu līmi atšķaida ar karstu, vārītu ūdeni.

Svarīgi ir ievērot, lai līme ir viendabīgas konsistences, jo tikai tā var iegūt augstvērtīgu finierējumu, un galvenais nesabojāt vērtīgo finieru vai pat pašu izgatavotu intarsiju.

Finierēšanas procesam būtu nepieciešami sekojoši instrumenti – pierīvēšanas āmurs, vislabāk no metāla (to var iepriekš uzsildīt, lai iegūtu ilgāku laiku pierīvēšanai), līmpapīrs ar kaulu līmes pārklājumu finiera savilkšanai, ja tiek līmēts finieris no vairākiem gabaliem, trauciņš ar ūdeni, kurā ievietots porolona gabaliņš līmpapīra samitrināšanai, un līmes katliņš, kurā uzkarsēja iepriekš uzbriedināto līmi. Līmes katliņa darbības princips ir – katliņā ar ūdeni ievieto vēl vienu trauku, kurā ir ievietota iepriekš uzbriedinātā līme, tādejādi panākot, ka līme netiek uzvārīta. Ideāls variants, protams, ir katliņš ar termostatu, ar kura palīdzību tiek uzturēta vienmērīga temperatūra.

Pirms finierēšanas lielākas virsmas ir ieteicams apstrādāt ar rokas zobēveli, ar to ēvelējot iešķērsām šķiedrām, lai virsma nav ideāli gluda, bet sarievota. Šāda virsmas sarievošana palielina sasaisti starp finieri un finierējamo virsmu. Vēl būtu jāievēro, ka līmējamo finiera gabaliņu pretējo pusi, kur netiks uzsmērēta līme, jāsamitrina, jo pretējā gadījumā finierim būs tendence sarullēties un papildus tiks samazināti koka iekšējie spriegumi pēc finiera pielīmēšanas.

Pašā līmēšanas procesā ir jādarbojas diezgan ātri, jo ir tikai tik daudz laika, kamēr līme ir šķidras konsistences, tiklīdz tā atdziest, tā finieris vairs nav kustināms. Kā varētu paildzināt līmēšanas laiku? Pirms pašas līmēšanas ir jāuzsilda finierējamā virsma. Ja ar šādu finierēšanas veidu darbojas pirmo reizi, tad noteikti speciālists iesaka praktizēties uz paraugiem, lai tad, kad darbojas jau pie konkrētā priekšmeta, ir pārliecība, ka viss izdosies, kā iecerēts.

Der arī atcerēties, ja noiet kas greizi un finierēšanu veic ar kaulu līmi, tad pasildot neizdevušos vietu ar fēna palīdzību, var veikt korekcijas vai arī noņemt finieri vispār nost. Ja tiek noņemts finieris, tad atkal ir jāsagatavo finierēšanas virsma no jauna, t.i. jānoņem nost visa liekā līme, lai neveidojas sabiezinājums.

Noslēgumā Upenieks uzsver, ka ir vērts izmantot šos senos materiālus un finierēšanas paņēmienus, kas pārbaudīti gadsimtiem un pierādījuši sevi kā ilgi dzīvot spējīgus. Iespējams, industriālajā laikmetā tas varbūt vairs nav aktuāli masveida produkcijas ražošanai, bet restaurācijā un amatniekiem tas vēl joprojām ir aktuāli un to būtu ieteicams praktizēt, rezumē Upenieks.

Plašāk par senlaicīgo mēbeļu restaurācijas pamatprincipiem var uzzināt meistarklasēs, kas notiks 21., 22. aprīlī Cēsīs, Koprades mājā Skola6, ko organizē ''Koka dizaina centrs''. Meistarklases vadītāji: Jānis Tolpežņikovs un Guntars Upenieks.