Dārza kari: Kā cīnīties ar 'trallinātāju' zemesvēzi  (4)

Visbiežāk zemesvēzis (Gryllotalpa gryllotalpa L.) parādās Latvijas piejūras zemienē un Zemgales teritorijā, pārējā Latvijā tas nav sastopams. Jūnijā zemesvēža mātīte vietā, kura ir irdena, ar kūtsmēsliem bagātīgi mēslota, kā arī kūdrainā augsnē, 20 – 30 centimetru dziļumā izveido vistas olas lieluma ligzdu, kurā iedēj 30 – 300 oliņas. Mazuļi izšķiļas pēc 20 dienām, un visu šo laiku mātīte ligzdu apsargā. Kāpuri jeb nimfas ir divus līdz trīs milimetrus gari un pārtiek, galvenokārt, no kūtsmēsliem. Būtiski kaitīgāki tie kļūst ar otro gadu, bet pēc trīs gadiem jau ir spējīgi vairoties. Zemesvēzis ir visēdājs – ēd augu saknes, augu atliekas un citus augsnes dzīvos iemītniekus.

"Atcerieties – melnzemes vai kūtsmēslu iegāde ir saistīta ar iespēju iedzīvoties zemesvēžos! Pat kopēja tehnikas izmantošana varbūt pietiekama, lai tie nokļūtu dārzā. Nav vienas brīnumainas metodes, kā tikt ar tiem galā. Var izmantot tikai kompleksu paņēmienu metodes, kas ilgs divus vai pat trīs gadus, kas dos panākumus. Zemesvēžiem nepatīk vēss un lietains laiks. Tādēļ var cerēt, ka pagājušais slapjais gads noteikti samazinājis to skaitu," stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) vecākais dārzkopības speciālists Māris Narvils.

LU Bioloģijas fakultātes Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas katedra asociētais profesors Voldemārs Spuņģis akcentē: "Lai izprastu kaitēkli un izvēlētos labāko to ierobežošanas metodi, ir jāpārzina kā bioloģija, tā ekoloģija, tāpēc svarīgi izprast, kas īsti ir zemesvēzis."

Pasaulē ir ap 70 zemesvēžu sugu, kas pieder piecām ģintīm. Sugu skaitu precīzi nevar pateikt, jo dažādiem zinātniekiem ir atšķirīgi viedokļi par sugas statusu. Latvijā sastopamo zemesvēzi zinātniskajā literatūrā sauc par Eiropas, jo tas ir izplatīts visā Eiropā, Ziemeļāfrikā un Rietumāzijā.

Zemesvēzis ir kukainis, kas dzīvo augsnē, un tam ir visai tāla radniecība ar pašiem vēžiem. Lai gan tie abi pieder posmkāju tipam, tomēr iedalās dažādās klasēs – kukaiņu un vēžu, skaidro Voldemārs Spuņģis.

Senie tautas nosaukumi ir ķirelis, kārkulis, purva circenis un alu circenis, kas raksturo viņa dziesmu – monotonus, īsus treļļus un lekšanu gluži kā circenim. Tādējādi mūsu senči uzsvēra līdzību ar circeņiem.

"Līdz ar lauksaimniecības attīstīšanos zemesvēzis sāka apdzīvot irdeno apstrādāto augsni un vietām tas kļuva par kaitēkli. Zemesvēži dzīvo apslēpti alu labirintā, ko izrok mitrā un irdenā augsnē. Virs zemes tie izlien reti, galvenokārt naktīs. Dienā tos ieraudzīt nevar," teic Spuņģis.

Zemesvēzis "dzied" ar priekšspārniem, tos berzējot vienu gar otru, bet "klausās" ar īpašiem dzirdes jeb timpanālajiem orgāniem, kuri atrodas uz priekškāju stilbiem. Zemesvēži dzied tikai krēslā, mitrā un siltā laikā. Tēviņi ir skaļāki dziedātāji par mātītēm. Mātītes reti izdod klusas skaņas un tikai tad, kad tām draud uzbrukuma briesmas vai jāaizsargājas, stāsta Voldemārs Spuņģis.

Siltā maija un jūnija naktī zemesvēžu tēviņš "trallina", lai pievilinātu mātītes. Zemesvēzis dzied, atrodoties alas ieejā. Alas ieeja ir piltuvveidīgi paplašināta un darbojas kā rupors, kas pastiprina skaņu. Augsne skaņu vada slikti un bez šiem pielāgojumiem skaņa ātri slāpētos.

"Dziesmu pievilināts tēviņš kopulē ar mātīti. Parasti tas notiek tēviņa alā. Pastāv viedoklis, ka zemesvēži veido ļoti īslaicīgas monogāmas ģimenes. Tēviņš drīz vien pēc kopulācijas nomirst. Taču apaugļotā mātīte sāk rūpēties par saviem nākamajiem pēcnācējiem un veido lodveidīgu pazemes ligzdu – perējamo kameru. Ligzdu tās veido augsnē 30 līdz 40 centimetru dziļumā. Ligzdas diametrs ir seši līdz 15 centimetri, tās iekšpusi mātīte noblietē līdz izveidojas gludas sienas. Ligzdai ir atvere, caur kuru staigā mātīte un apmainās gaiss. Ligzda atrodas saules labi iesildītā vietā. Mātīte apgrauž to augu saknes, kas aug virs ligzdas, lai augsne stiprāk sasiltu, un uz augsnes redzams nokaltušu augu laukums," stāsta Voldemārs Spuņģis.

"Jaunizveidotajā ligzdā mātīte izdēj ap 100 līdz 300 vairāk baltu, 2,2 līdz 2,5 milimetru garu eliptisku olu un rūpīgi tās apsargā. Tā olas arī tīra, nolaizot virsmu, lai uz tām neaugtu sēņu micēlijs. Mātītes olas dēj vienu reizi mūžā, bet katra mātīte dažādā laikā, sākot no maija līdz jūlijam. Pēc divām līdz trīs nedēļām izšķiļas jaunie zemesvēži. Zemesvēžu kāpuri jeb nimfas ir līdzīgi pieaugušajiem īpatņiem. To attīstība notiek ar nepilno pārvēršanos. Tie ir samērā līdzīgi vecākiem, ap 3 mm gari, balti un piedevām spēj veikli lēkt – līdzīgi kā circeņi. Apmēram mēnesi tie pavada ligzdā kopā ar mātīti, barojas gan ar trūdiem, gan ar sīkām augu saknēm, bet vēlāk dzīvo nelielās grupās. Kad nimfas atstāj ligzdu, mātīte mirst. Nimfām augot, to priekškājas pārveidojas par spēcīgām racējkājām pazemes alu veidošanai, kājas pēc funkcijām ir analogas kurmja priekškājām," stāsta Spuņģis.

Nimfu attīstība ir lēna. Pirmajā dzīves vasarā tās divas līdz trīs reizes maina kutikulu (ādu), rudenī veido ziemošanas ligzdu.

Nimfas attīstību turpina otrajā vasarā, intensīvi barojas un vēl sešas līdz septiņas reizes maina kutikulu, pakāpeniski kļūstot līdzīgākas pieaugušajiem īpatņiem. Ja nimfas ir izšķīlušās pavasarī, tad tikai otrā gada rudenī tās var izaugt par pieaugušiem zemesvēžiem, bet, ja tās izšķiļas vasaras vidū, tad tikai trešajā vasarā tās pārvēršas par pieaugušiem īpatņiem. Tāpēc rudenī pirms ziemošanas var atrast zemesvēžus dažādās attīstības stadijās – viengadīgas un divgadīgas nimfas un pieaugušos īpatņus. Kopējais attīstības ilgums no olas līdz pieaugušajam īpatnim vismaz divus gadus, Latvijas apstākļos – parasti trīs. Pirms otrās ziemošanas nimfas pēdējo reizi maina ādu un pārvēršas par pieaugušajiem kukaiņiem. Tie, gatavojoties ziemošanai, ierokas pat līdz metram dziļi zemē un tikai trešā gada pavasarī ir pilnīgi dzimumnobrieduši, stāsta Voldemārs Spuņģis.

Zemesvēža attīstības ātrums ir tieši atkarīgs no temperatūras. Areāla dienvidos pilns attīstības cikls var ilgt gadu, areāla ziemeļos – trīs gadus.

Pieaudzis zemesvēzis var būt 3,3 līdz 5,8 centimetrus garš un 2,7 līdz 4,5 gramus smags, atkarībā no barošanās apstākļiem augšanas laikā. Tā ķermenis ir drukns, tumši brūns, klāts ar īsiem, brūniem, samtainiem matiņiem. Galva ir neliela, taču ar spēcīgiem žokļiem un četriem jutīgiem taustekļiem. Ar tiem zemesvēži nosaka augsnes mitrumu, barības smaržu un garšu. Zemesvēžu žokļi ir tik spēcīgi, lai varētu sagrauzt gan pārkoksnējušās augu saknes, gan kukaiņu hitīna apvalku, gan jebkuru citu barību. Žokļi noder arī aizsardzībai pret uzbrucēju. Spēcīgs žokļu sakniebiens un ar gremošanas sulām apšļākts ievainojums liek uzbrucējam atkāpties. Cilvēkam zemesvēža kodiens ir sāpīgs, bet nav bīstams.

Pazemes alās ir tumšs, tāpēc šo kukaiņu acis ir sīkas, pielāgotas redzei vājā apgaismojumā. Priekškrūšu vairogs ir liels ar biezu kutikulu, tam jāiztur lielākā augsnes pretestība. Zem vairoga atrodas spēcīgi priekškāju muskuļi, kas darbina labi attīstītās racējkājas. Priekškāju stilbi ir plakani, ar zobainu malu un ir piemēroti rakšanai. Viduskājas un pakaļkājas ir vājāk attīstītas, piemērotas iešanai.

Pie viduskrūtīm un pakaļkrūtīm ir spārni. Priekšspārni ir īsi, noapaļoti, pakaļspārni – gari, caurspīdīgi, plati, trīsstūrveida, vairākkārtīgi salocīti. Spārni ir vāji pielāgoti lidošanai, tāpēc kukaiņa lidojums ir zems, neveikls, pie tam smagais vēders lidojuma laikā nokarājas. Ķermeņa lielāko daļu veido vēders, kas pildīts galvenokārt ar tauku ķermeni. Taukus tie izmanto kā enerģijas avotu ziemošanas laikā, mainot kutikulu, un laikā, kad maz barības. Vēderā, protams, ir citi orgāni – gremošanas, vairošanās, elpošanas izvadorgāni, apaugļotai mātītei vēderu aizpilda ar olām pildīti olvadi.

Matiņi, kas klāj ķermeni, palīdz zemesvēzim pārvietoties augsnes ejās, tie atgrūž ūdeni un ļauj ne vien vienmēr būt sausiem, dzīvojot mitrumā, bet arī labi peldēt. Toties taustes matiņi, kuri atrodas gan uz garajiem diegveida taustekļiem, gan uz kājām, gan uz garajiem vēdera izaugumiem – cerkām, ir ar paaugstinātu jūtību. Ar taustekļiem un maņu matiņiem tie labi orientējas tumšajā alu labirintā un sajūt zemes satricinājumus. Ja kāds tuvojas dziedošam zemesvēzim, tas spēji pārtrauc dziesmu. Zemesvēzis alā nespēj veikli apgriezties. "Gadījumā, ja tam aiz muguras seko kāds plēsējs, piemēram, skrejvabole, tad aizsardzībai tas izmanto anālo dziedzeru izdalīto lipīgo šķidrumu. Lipīgais šķidrums atbaida uzbrucēju un salipina tā žokļus," teic Voldemārs Spuņģis.

"Zemesvēzis Latvijā ir bieži sastopams, taču izplatīts nevienmērīgi. Raksturīgie apdzīvotie biotopi ir slapjas un mitras pļavas, grāvmalas, zemie purvi, augsto purvu malas. Tiem nepieciešama trūdvielām bagāta mitra augsne, kur ir pietiekama barības bāze un viegli rakt ejas, bet tai pat laikā tiešas saules apspīdēta. Auglīgas smilšainas augsnes ir vislabākās. Zemesvēži tāpat apdzīvo vietas ar sezonāli mainīgu ūdens līmeni. Cilvēks, iekopjot laukus, ir radījis labvēlīgus biotopus šiem kukaiņiem," stāsta Spuņģis.

Zemesvēži pēc barošanās veida ir polifāgi – barojas gan ar augu, gan dzīvnieku izcelsmes barību. Nimfas barojas galvenokārt ar augsnes trūdvielām un sīkām saknēm. Nimfām pieaugot, to barībā lielāks īpatsvars ir dzīvniekiem. Pieauguši zemesvēži ir plēsoņas, uzbrūk jebkuram mazākam kukainim, sliekai, zirneklim. Nereti tie ir kanibāli un apēd nimfas. Tas ir īpaši novērojams gadījumos, ja augsnē ir mitruma deficīts, augsnes fauna ir nabadzīga, bet zemesvēžu blīvums ir augsts.

Pieaugušajiem īpatņiem barošanās ar augu saknēm ir papildu barības avots. Augu daļas sagremot palīdz simbiotiskās baktērijas un vienšūņi, piemēram, vicainis Retortamonas gryllotalpae. Augu saknes ir nabadzīgas ar proteīniem un to trūkumu šie kukaiņi kompensē ar dzīvnieku barību. Zemesvēži ne tikai tieši grauž augu saknes, bet arī aktīvi rok alas un nograuž traucējošās saknes un tādēļ vietām tie stipri kaitē. Lielāko kaitējumu tie var nodarīt jauniem augiem.

Zemesvēžiem uzbrūk žagatas, čakstes, kovārņi, vārnas, stārķi, pupuķi un citi putni, kā arī ciršļi, eži, kurmji, lapsas, āpši, un pat ūdram gadās noķert kādu zemesvēzi. Dienvideiropā tie veido līdz pat 70 procentiem no pupuķu barības masas. Nedaudz pārsteidzoši, ka ar zemesvēžiem barojas arī lielais naktssikspārnis Myotis myotis, kurš kukaiņus medī arī uz augsnes.

"Zemesvēžiem ir arī neredzamie ienaidnieki, piemēram, olas nav pasargātas no pelējumsēnēm, nimfām un pieaugušajiem var būt zarnu nematodes, bet visbīstamākās ir parazītiskās nematodes Gryllophila skrjabini un Steinernema carpocapsae. Pēdējos nosauktos var izmantot, lai pavasarī dārzā iznīcinātu pārmērīgi savairojušos zemesvēžus," stāsta Spuņģis.

Ja dārzā ir atsevišķi novītuši augi un tiem nograuztas saknes, bet augsnes virskārta vaļņveidīgi uzirdināta, tad visticamāk tas ir zemesvēža darbs. No zemesvēža atbrīvoties ir visai grūti, taču to skaitu var samazināt līdz tādam līmenim, ka nav jūtama ietekme uz augiem. Vēl jāņem vērā, ka pasākumiem jābūt sistemātiskiem un neatlaidīgiem vismaz trīs gadus – tas ir zemesvēža pilna attīstības cikla laiks. Zemesvēžu iznīcināšanas pasākumu ir ieteikts visai daudz, te minēti biežāk lietotie.

"Sakarā ar lauksaimniecības intensifikāciju Rietumeiropā suga daudzās areāla vietās ir izzudusi. Sugu apdraud aršana, slapjo pļavu un purvu meliorācija, kuras rezultātā izaug gara zāle un augsne kļūst par vēsu zemesvēža attīstībai, kā arī insekticīdu izmantošana. Lielbritānijā tā ir aizsargājama suga un zemesvēži pat tiek laboratorijā savairoti un reintroducēti vietās, kur tie agrāk ir dzīvojuši," zināšanās dalās Spuņģis un iesaka dažādus apkarošanas līdzekļus.

Augsni apstrādā agri pavasarī, pēc iespējas dziļāk periodiski irdina vasarā, bet vēlu rudenī uzrok vai uzar dziļi (25 līdz 30 centimetri). Vasarā izrok ligzdas, kurās mātītes dēj olas un kurās uzturas jaunās nimfas. Parasti virs šādas ligzdas augi ir novītuši. Augsnes virskārtu noņem, līdz atsedzas ejas, tad izrok ligzdu, ievieto spainī un iznīcina kukaiņus.

Augustā un septembrī izrok 40 līdz 50 centimetru dziļas bedrītes vai grāvīšus, kurus piepilda ar zirgu mēsliem, salmiem vai kompostu. Kad temperatūra pazeminās zem nulles, bedrītes atrok un zemesvēžus iznīcina.

Pavasarī sekli ierok kūtsmēslu, komposta vai salmu kaudzītes, periodiski aplaista un pēc trīs līdz četrām nedēļām atrok un kopā ar zemesvēžiem ieliek komposta bedrē (izolētā no augsnes) vai citādi iznīcina kukaiņus. Pievilināšanai var izmantot arī dārzeņu atliekas, izmērcētus nederīgus graudus. Svarīgi izķert pieaugušos īpatņus, kuri pavasarī dēj olas. Nedrīkst lietot svaigus kūtsmēslus augu piebarošanai vasarā, jo tie pievilina zemesvēžus – nimfām vajag trūdvielas, bet pieaugušajiem – tos kukaiņu kāpurus, kas apdzīvo mēslus. Savukārt atšķaidīti putnu mēsli atbaida zemesvēžus, tai pat laikā nodrošinot augus ar barības vielām. Māris Narvils papildina eksperta Suņģa teikto: "Vē iespējams izžāvēt olu čaumalas un tās samalt. Tad tās jāizkaisa zemesvēžu darbības vietās. Zemesvēžiem, apēdot čaumalu daļiņas, tie ies bojā."

Pavasarī ķeramtraukus (plastmasas traukus, stikla burkas, metāla kārbas) ierok augsnē tā, lai to mala atrastos trīs līdz četrus centimetrus zem augsnes virskārtas un atveri nosedz ar koka gabalu.

Arī Māris Narvils iesaka izmantot šo metodi: "Traukus piepilda ar rūgstošu šķidrumu – alu, ievārījuma ūdeni, medus un rauga maisījumu. To ierok trīs līdz četri centimetri zemāk par augsnes virskārtu vairākās vietās dārzā, kur novēroti zemesvēžu radītie bojājumi, un pārsedz ar dēlīti. Reizi nedēļā traukus pārbauda, zemesvēžus izņem un iznīcina, traukus atliek atpakaļ. Saturu nepieciešamības gadījumā papildina."

Aizsargbarjeras veido no koka, metāla, plastmasas plāksnēm, kuras ierok 20 līdz 25 centimetru dziļumā, virs zemes atstājot trīs līdz četrus centimetrus. Smilts barjeras izveido izrokot pa lauka perimetru 15 līdz 20 centrimetru dziļu vagu, ko piepilda ar smiltīm. Smiltis ir sausākas par dārza augsni un tajās zemesvēžu alas iebrūk. Samteņu sakņu smarža atbaida zemesvēžus, tādēļ augus var apstādīt pa dobes vai lauka perimetru. Dažkārt veido aizsargbarjeras tieši ap stādiem, piemēram, no izlietotām plastmasas pudelēm.

Pietiekami plašs insekticīdu klāsts ir jebkurā atbilstošā veikalā. Taču nav ieteicams saindēt augsni, kurā audzē pārtikā izmantojamus augus. Zemesvēžus var iznīcināt tikai ar spēcīgas iedarbības insekticīdiem, kurus iestrādā augsnē. Miglojamie preparāti ir neefektīgi. Jāraugās, lai saindētos kukaiņus neuzlasītu putni un eži.

Zemesvēži ir vieni no retajiem kukaiņiem, kurus kādreiz atzina par noderīgiem latviešu tautas dziednieki. Piemēram, kaltētu zemesvēžu (drudžēzeļa) pulveris noderēja pret krītamo kaiti, brandvīns ar nomērdētu zemesvēzi bija noderīgs pret drudzi, bet, ja slimība nav zināma, tad slimo vietu vai pašu slimnieku vienkārši ieberzēja ar šo kukaini.

Arī mūsdienās zemesvēžus izmanto austrumu tautas medicīnā. Izkaltētus zemesvēžus izmanto tuberkulozes ārstēšanai, eļļas ekstraktus – grūti dzīstošu brūču ārstēšanai. Iespējamais aktīvais savienojums ir linolīnskābes metilēsteris.