Kādus aizsardzības līdzekļus izvēlēties, lai terase kalpotu ilgāk; speciālista ieteikumi

“Koksne ir unikāls dabas polimēru kompozīts, par kura perfektu sadalīšanos un atkārtotu izmantošanu citu organismu dzīves ciklos daba parūpējusies veiksmīgāk nekā jebkurš mūsdienu ķīmiķis vai biologs. Viņi pagaidām vēl tikai mēģina risināt polimēru noārdīšanās problēmas,” skaidro Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta Koksnes bionoārdīšanās un aizsardzības laboratorijas vadītājs Bruno Andersons.

Koksnei ir ļoti daudz lielisku īpašību, bet ir arī būtiski trūkumi – mikroorganismi spēj koksni sadalīt līdz pat ogļskābajai gāzei un ūdenim, savukārt kokgrauži to mehāniski sabojā līdz pilnīgam izturības zudumam. Koks arī termiski sadalās – deg.

Atmosfēras iedarbībā koksnes virsma bojājas lēni – vien dažus milimetrus 100 gados. Arī pret ķīmiskajiem savienojumiem koksne ir samērā izturīga – bojājas tikai virsma.

“Ir vairāki veidi, kā panākt optimālu koksnes kalpošanas laiku. Jāizvēlas dabiski izturīgas koku sugas; kokmateriāli pareizi jāsagatavo; jāizmanto konstruktīvie koksnes aizsardzības paņēmieni celtniecības laikā; kokmateriāli ķīmiski jāaizsargā ar biocīdiem vai koksnes modifikāciju. Kokmateriālu pareizu sagatavošanu un būvdarbu pareizu veikšanu vērtē kā profilaktisko koksnes aizsardzību, kas novērš celtniecības koksnes inficēšanos pirms iebūvēšanas, tās trupēšanu un kukaiņu invāziju celtniecības un ekspluatācijas laikā,” turpina Bruno Andersons.

Plašākā izpratnē koksnes ķīmiskā aizsardzība ir apstrāde ar ķīmiskajiem savienojumiem, lai uzlabotu tās īpašības: izturību pret bioloģiskajiem noārdītājiem (ar fungicīdiem, insekticīdiem), uguni (ar antipirēniem), stabilitāti un ilgizturību paaugstināta mitruma apstākļos (ievadot polimērus vai termiski modificējot diezgan zemā temperatūrā).

Praksē koksnes ķīmiskā aizsardzība parasti nozīmē tās apstrādi ar ķīmiskajiem savienojumiem, lai pasargātu materiālu no bioloģisko noārdītāju – mikroorganismu un kukaiņu – uzbrukuma.

“Lai panāktu koksnes ilgizturību, nekaitējot materiālam un apkārtējai videi, aizsarglīdzekļiem jāatbilst noteiktām prasībām – tiem jāpiemīt efektīvām fungicīdām un/vai insekticīdām īpašībām; šie savienojumi nedrīkst gaist vai pirms laika izskaloties no koksnes. Tie nedrīkst vides (mitruma, temperatūras, UV vai cita starojuma) ietekmē noārdīties vai citādi ķīmiski mainīties, zaudējot bioloģisko aktivitāti. Šīs prasības nodrošina ilgstošu koksnes aizsardzību atklātās konstrukcijās un saskarē ar ūdeni vai augsni,” skaidro zinātnieks.

Preparāti nedrīkst pasliktināt koksnes fizikālās un mehāniskās īpašības. Apstrādes dēļ nedrīkst paaugstināties materiāla degamība. Šāda problēma nerodas, koksni apstrādājot ar sāļu maisījumiem, bet koksni labāk degošu padara piesūcināšana ar darvām, eļļām vai organiskajiem šķīdinātājiem, ja tie pilnībā neizdalās no koksnes.

Pēc apstrādes koksne nedrīkst būt bīstama videi un cilvēkiem, izdalīt šķidrus vai gāzveida toksiskus savienojumus. Nav pieļaujama komponentu nonākšana uz virsmas, no kurienes tie var viegli nokļūt vidē.

Praksē visplašāk izmanto ūdenī šķīstošos sāļus. Organiskajos šķīdinātājos šķīstošos biocīdus lieto, galvenokārt, gatavām konstrukcijām, piemēram, logu rāmjiem. Samērā plaši liek lietā kreozotus – ar tiem piesūcina ap 70 procentiem dzelzceļa gulšņu, ap 15 procentiem stabu.

Pēc iedarbības visus preparātus nosacīti iedala fungicīdos un insekticīdos. Daudzi līdzekļi iedarbojas gan pret mikroorganismiem, gan kukaiņiem.

“Atkarībā no ilguma izšķir ilgstošas un īsas apstrādes,” – tā Bruno Andersons.

Ilgstoša apstrāde – piesūcināšana vismaz vairākas stundas – nodrošina biocīda iesūkšanos vairāk nekā centimetra dziļumā. Pastāv sulu izspiešanas metodes, ko lieto svaigi cirstai koksnei, šķīdumu koksnē iespiež vai iesūc. Ir piesūcināšana zem spiediena autoklāvā, piesūcināšana vakuumā (logiem, celtniecības koksnei), piesūcināšana vannās (dažas stundas vai dienas): aukstās, karsti–aukstās (80°C/20°C), tvaika–aukstās vannās.

Īsā jeb virsmas apstrāde aizsargā tikai dažu milimetru dziļumā.

Apsmidzināšana domāta lielu virsmu (grīdu, bēniņu telpu, sienu) apstrādei, taču ir prāvi izmantojamo materiālu zudumi un rodas piesārņojums.

Apsmērēšana – vienkāršākais un vieglākais paņēmiens ar otu, krāsotāju rullīti vai suku. Der visām virsmām, jo ļauj precīzi lietot preparātu. Ar eļļainiem un ūdens preparātiem nepieciešamas vismaz divas apstrādes. Koksnei jābūt sausai vai pussausai (20–25 procenti mitrums).

Iemērcēšana: mitru objektu dažas sekundes vai minūtes mērcē diezgan koncentrētos (vismaz 20 procenti) šķīdumos. Nelieto koksnei, kas saskaras ar augsni, vai nozīmīgām konstrukcijām.

Pastāv vēl citas specifiskas koksnes aizsardzības metodes, ko parasti lieto papildus un apkarojošajai aizsardzībai, retāk – profilaksei.

Lai sasniegtu plānoto koksnes kalpošanas laiku, vispirms jāizvērtē, vai paredzami apstākļi, kuros attīstās koksni bojājošie organismi. Tad jāizvēlas piemērotākie apstrādes paņēmieni un līdzekļi. Vispareizāk ir iegādāties rūpnieciski apstrādātus kokmateriālus, jo mājas apstākļos ne vienmēr iespējams panākt nepieciešamo apstrādes pakāpi un izmantot konkrētajai situācijai atbilstošus biocīdus.

Tāpat jāievēro konstrukciju ierīkošanas kārtība, lai koksni jau sākumā aizsargātu no lielākās degradējošo apstākļu iedarbības.

Par piemērotākajiem aizsardzības līdzekļiem katrā situācijā labāk konsultēties ar pieredzējušiem speciālistiem.