Bez ciltsrakstiem dzīvnieks nav šķirnes dzīvnieks: mājas mīlulis par 350 eiro Latvijā ir ikdiena  (42)

Latvijas Kinoloģiskās federācijas un Latvijas Felinoloģiskās asociācijas prezidente Vija Klučniece sarunā ar "Mans Draugs" norāda, ka cilvēku izpratne par šķirnes dzīvnieku iegādāšanos arvien uzlabojas, kā arī atklāj, cik daudz savulaik izmaksājis dārgākais suns, kas mūsu valstī pārdots. "Mans Draugs" arī aptaujāja vairākus lolojumdzīvnieku saimniekus, lai noskaidrotu, kā tika iegādāts šķirnes dzīvnieks.

Toms kaķi noskatīja sludinājumu portālā: "Nopirku krievu zilo kaķi par 150 eiro bez dokumentiem. Ar dokumentiem tādi maksā 400–500 eiro. Pēc skata, protams, pilnīgs krievu zilais, bet raksturs ir vājprātīgs! Un tā nav mūsu vaina. Kāds viņš ir, tāds ir. Ko uzreiz gribu piebilst – kaķis audzināts ar mīlestību, bet izaudzis tāds paļauns, pēdējā laikā mierīgāks, bet svešus necieš. Man arī pāris reižu bez iemesla ir degunā iekodis. Problēma tā, ka psihe nav stabila. Ja man kādam jāiesaka – pirkt "šķirnenieku" vai pa lēto, vai normālā cenā, tad lai pērk normālā! Pat labāk ieteiktu no titulētiem vecākiem, no tādiem briesmonis izaugt nevar."

Inga suni noskatīja sludinājumu portālā: "Es ļoti gribēju suni, bet nevarēju izvēlēties, kādu tieši. Tad mana izvēle krita uz punduršpicu. Ilgi meklēju, un beidzot trāpījās izdevīgs piedāvājums, melns špics un vēl par 50 latiem. Protams, bez dokumentiem. Mēs aizbraucām, apskatījāmies un nopirkām. No sākuma bija mazs, pūkains kamoliņš, mēnešos četros sāka paaugties, un viņai sāka izstiepties ķepas, pūka nokrita, un tad es sapratu, ka tas nemaz nav špics, bet jauktenis. Protams, mūs uzreiz pabrīdināja, ka mamma ir špics, bet tētis – kaut kāds nezināmas šķirnes vidēja auguma suns. Naudu mēs atpakaļ neprasījām, jo nevarējām pierādīt, ka tas ir viņu suns, dokumentu nebija."

Anonīma saimniece atklāja, ka savu franču buldogu ar nepareizu sakodienu iegādājusies no suņu audzētājas, taču mīlulis neesot pārdots par mazāku summu, salīdzinot ar citiem toreiz pieejamiem dzīvniekiem. Audzētāja uzreiz esot norādījusi, ka suņa dzīves kvalitāti tas neietekmējot, un saimniece pati savu izvēli – rūpēties par suni, kas ilgāku laiku mitis audzētavā, – nenožēlojot.

"Normāla šķirnes dzīvnieka cena ir, sākot no 350 eiro, protams, atkarībā no šķirnes. Prasīt jau var daudz vairāk, jo tā tāpat nav Eiropas līmeņa cena," skaidro Vija Klučniece, piebilstot – Eiropā dzīvniekus pērkot vidēji par 1400–1500 eiro. Dzīvnieka cenu ietekmējot arī pieprasījums, taču Latvijas audzētāju tirgu viņa raksturo kā ļoti mazu, jo samazinās iedzīvotāju skaits, tāpēc esot grūti sunim vai kaķim atrast pareizos saimniekus. Savukārt summu ietekmējot vairāki faktori, taču, izrādās, šķirne neesot galvenais, kas nosakot mīluļa vērtību. "Tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no audzētavas, suņu asinīm, tituliem, veselības pārbaudēm. Lai iegādātos labu šķirnes dzīvnieku no labas audzētavas, jārēķinās ar šādu summu," stāsta Klučniece. Tāpat speciāliste teic, ka summa esot atkarīga arī no dzimuma: "Meitenes nekādā ziņā nebūs dārgākas par puišiem. Meitenes, gluži pretēji, ir grūtāk pārdot. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēki negrib ar kaķēniem un kucēniem nodarboties, turklāt izteiktākas šķirnes pazīmes ir tieši suņos un runčos. Viņi ir skaistāki. Kaķenei ir ļoti grūti uzvarēt izstādē, tēviņi ir glītāki. Ja manam sunim piedzimtu četras kuces un viens tēviņš, es būtu ļoti nelaimīga (smejas), jo zinu, ka man būs grūtāk pārdot un atsavināt dzīvnieku."

Ja jau Eiropā mīluļu cenas svārstās ap pusotru tūkstoti eiro, vai tas nozīmē, ka par 350 eiro iedzīvotājs Latvijā var iegādāties ne tik labas kvalitātes mājdzīvnieku? Klučniece atbild: "Par 350 eiro šķirnes suns vai kaķis būs mājas mīlulis. Viņš nebūs tik perspektīvs izstādēs. Viņam, piemēram, būs īsāka aste vai mazākas acis. Dzīvniekiem ir skaistuma standarti, kas visu nosaka." Neesot pieļaujams, ka visi kaķi vai suņi no viena metiena maksājot vienādi, viņa skaidro: "Ja kāds audzētājs saka, ka visi viņa dzīvnieki maksā vienādi, tad viņš, godīgi sakot, ir krāpnieks. Vienā metienā uzreiz var redzēt, kurš kucēns varētu būt ļoti perspektīvs un izstādēs labi startēt. Audzētājs var izvēlēties šo suni pārdot tikai audzēšanai un tikai par konkrētu summu vai paturēt sev, jo ir ieguldīts liels darbs, ko cilvēki bieži nesaprot. Selekcija ir ļoti grūta, mēdz būt daudz brāķu."

Tūkstoti eiro vai pat vairāk cilvēki Latvijā tomēr neesot gatavi maksāt, saka organizāciju prezidente: "Latvijā starp dzīvniekiem nav tādu uzvarētāju. Pirmkārt, par lielu naudu dzīvniekus pērk audzētāji, otrkārt, ir jābūt zināmai audzētavai ar vairākiem čempioniem, titulētiem suņiem un kaķiem, lai varētu par tādu naudu viņus pirkt. Mums šādu audzētavu nav."

Klučniece min arī interesantu faktu: "Savulaik Latvijā visdārgākais suns – pieaudzis vācu aitu suns – ir pārdots par 25 tūkstošiem dolāru. Tas bija pirms 12 gadiem. Šis audzētājs līdz tam brīdim bija 30 gadus nodarbojies ar vācu suņu audzēšanu, un tas bija vienīgais tāds gadījums viņa dzīvē." Visgrūtāk esot pārdot tieši sieviešu dzimuma kaķus un suņus.

Komentējot gadījumu ar franču buldogu un nepareizo sakodienu, Klučniece stāsta: "Nepareizs sakodiens franču buldoga dzīves kvalitāti nemaina. Mēdz būt, ka kādā metienā sunim var ar laiku "izbraukt" apakšžoklis. Brahiocefālām šķirnēm tas ir ļoti raksturīgi, bet tas parādās arī citām šķirnēm, piemēram, meinkūnu kaķiem, kuriem arvien vairāk parādās pārkodiens, kas nav normāli. Taču tas netiek brāķēts, jo vairākās organizācijās tagad ir pieņemts, ka pārkodiens jebkurai šķirnei var būt, ja tas nav lielāks par diviem milimetriem. Kad es sāku nodarboties ar kaķu audzēšanu, bija strikti noteikts, ka tikai persiešiem un eksotiskajiem kaķiem var būt pārkodiens, pretējā gadījumā – diskvalifikācija. Redziet, tas ir saistīts ar ģenētisko materiālu. Ja mēs arvien vairāk to sašaurinām, sāk rasties kropļi, piemēram, meinkūni ar sešiem pirkstiem jeb polidaktiliju. Tā ir kroplība, kas pazemina dzīves kvalitāti. Pirmkārt, pirksti var tikt aplauzti, otrkārt, tas traucē normāli palēkties. Tos var saukt par brāķiem."

Taujāta, kas būtu humānāk – brāķētu dzīvnieku pārdot vai iemidzināt, speciāliste norāda: "Dzīvnieku aizsardzības likums neatļauj tirgot dzīvniekus ar ģenētiskām kroplībām. Atsavināt šādus dzīvniekus nevar. Tādu dzīvnieku audzētājs pats var turēt vai iemidzināt."

Kā apliecina arī "Mans Draugs" aptaujātie dzīvnieku saimnieki, kuri savus mīluļus iegādājušies pēc sludinājumiem internetā, ne vienmēr četrkājainais draugs ir tāds, kādu cilvēks bija iztēlojies. Speciāliste Klučniece strikti norāda: "Sludinājumu portāli ir pilni ar informāciju, ka pārdod šķirnes dzīvnieku bez ciltsrakstiem. Bez ciltsrakstiem dzīvnieks nav šķirnes dzīvnieks! Tas nekas, ka viņš ir līdzīgs mopsim, labradoram vai franču buldogam. Tas nav šķirnes dzīvnieks! Faktiski tādi sludinājumi būtu jāievieto sadaļā "Bezšķirnes suns". Visi tie kreisie varianti ar "vecākiem ir ciltsraksti, bet mēs nenoformēsim" ir muļķības." Viņa arī piebilst, ka, piemēram, Beļģijā sludinājumu portālos nedrīkst ievietot sludinājumus tie audzētāji, kuri nav kādas dzīvnieku organizācijas biedri. Klučniece min gadījumu, kad kāda sieviete sludinājumu portālos meklējusi čivavu, aizbraukusi apskatīties uz trim dažādām vietām, bet suņi tajās neesot bijuši līdzīgi čivavām. Pēc tam paņēmusi suni no LKF reģistrētas audzētavas, pamatojot – suns, par ko ir pārliecība, ka tas ir šķirnes suns, dzīvos ilgāk nekā suns, kas ir tikai līdzīgs čivavai.

Taču bieži vien sludinājumos minētās summas ir gana mazas, lai būtu vilinošas potenciālajam saimniekam. "Ja "Mercedes" maksā tik, cik tas maksā, un jums piedāvā "Mercedes" par trešdaļu no jauna auto cenas, jūs taču to nepirktu, vai ne? Nez kāpēc cilvēki iedomājas, ka tā var darīt ar dzīvniekiem," teic dzīvnieku speciāliste.

Iespējams, sabiedrībā ne vienu vien reizi nācies dzirdēt viedokļus un diskusijas par to, ka dzīvnieku audzēšana ir bizness un ļaudis vēlas nopelnīt uz dzīvnieku rēķina. Vai tas ir bizness? "Noteikti – nē. Pat ārzemēs tas nav bizness. Vienmēr suņu vai kaķu audzēšanai līdzās ir, piemēram, zirgu, trušu audzēšana vai kas cits. Tas noteikti nav bizness. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā bija ārprātīgi daudz vairotāju, taču šis laiks ir cauri. Pirmkārt, dzīvnieki jāvakcinē, kas procesu sadārdzina, otrkārt, dzīvnieks mājās jātur līdz zināmam vecumam, līdz ar to biznesam nav jēgas. Jēga būtu tad, ja ieguldītu maz un dabūtu daudz atpakaļ, piemēram, mēneša vecumā pārdotu nevakcinētu un nečipētu kucēnu, pilnu ar tārpiem."

Ja metienā ir vairāki kucēni, rupji rēķinot, saimnieka ieguvums mērāms vairākos tūkstošos eiro. Klučniece komentē: "Jā, man ir metiens un kaut kādu naudu es no tā dabūju, bet nav izrēķināms, cik daudz es suņos "ielieku". No vienas kuces normāls īpašnieks var iegūt, lielākais, četrus metienus, bet tā kuce taču turpina dzīvot, viņa jāaprūpē, uz vecumu parādās arī veselības problēmas. Tur arī nauda aiziet."

Latvijā suņu audzēšanu Klučniece raksturo galvenokārt kā hobiju. "Jā, tas vairāk ir kā hobijs, bet ar to vien iztikt nevar. Protams, citādi būtu, ja jūs būtu Japānā, kur atsevišķās audzētavās kucēns maksā pat septiņus tūkstošus dolāru. Taču šo suņu vecāki piedalās visās prestižākajās izstādēs pasaulē, dabū labus rezultātus, un no šiem suņiem tāpēc arī pērk kucēnus par augstām summām."
Speciāliste arī skaidro, kāpēc daudzi cilvēki izvēlas suņus vai kaķus interesentiem rādīt ārpus mājas, nevis telpās, kur mīluļi mājo. "Varbūt tāpēc, ka cilvēkam no malas tas liktos šausmīgi. Es pati esmu audzējusi dekoratīvos suņus. Kad kucēns aug, viņš čurā, kakā un turpat to visu izbradā. Pat ja visu tīra, neliela smaka tomēr ir. Kad maniem suņiem bija metieni, man likās, ka es "uzkāršos", un, kad pirmie divi suņi nonāca pie jaunajiem saimniekiem, tie man likās kā svētki. Ja cilvēks strādā un vakarā atnāk mājās, nezina, ko tīrīt pirmo – māju vai kucēnus. Saprotiet, tas tiešām ir liels darbs. Piemēram, ja cilvēks audzē metienu Zviedrijā, viņam tas laiks tiek ieskaitīts darba stāžā," salīdzina Klučniece.

Kas jaunajam potenciālajam saimniekam būtu jāzina, plānojot iegādāties četrkājaino draugu? Klučniece iesaka: "Cilvēkam jāiegādājas dzīvnieks no mājām un jāredz, vai dzīvnieks nāk pie cilvēka un vai ir turēts labos apstākļos. Arī normāli audzētāji kaķeni ar kaķēniem mēdz turēt atsevišķā istabā, un tā aug mežoņi, viņi būs nejauki un agresīvi. Kāpēc tad ir vajadzīgas izstādes? Ne viens vien audzētājs ir nācis pie manis un teicis, ka negrib iet uz izstādi. Tad jāsaka: "Uz redzēšanos! Nekādas vairošanas nebūs." Tas tāpēc, ka izstāde parāda, kāds ir kaķa temperaments. Ja kaķis ir adekvāts, viņš izstādē izturas normāli. Ja viņš kož, skrāpē un šņāc, tādu dzīvnieku nepavairo, jo viņam ir slikta iedzimtība."

Tāpat arī speciāliste atgādina par vairākām lietām, kas jāuzzina no audzētāja un kam noteikti jābūt kaķa vai suņa iegādes procesā: "Pirmkārt, veterinārā pase, kurā ir atzīmēta gan attārpošana, gan vakcinācija. Otrkārt, obligāti, – atsavināšanas līgums, ko abas puses var papildināt. Bez atsavināšanas līguma nekādā gadījumā nevajag dzīvnieku iegādāties, jo tas tomēr garantē patērētāja tiesības. Ja cilvēks iegādājas dzīvnieku bez atsavināšanas līguma, piedodiet, pats ir vainīgs. Ko bez tā pierādīsi? Mutvārdu vienošanās nav pierādījums." Jāpievērš uzmanība ne tikai formalitātēm, bet arī pašam mīlulim: "Noteikti jāpaskatās, kāda izskatās mamma, vai dzīvnieks nāk klāt, vai spēlējas, citādi jūs pirksiet kaķi maisā. Kucēnam nevajadzētu ne pēc kā smirdēt, viņam jāsmaržo pēc laba šampūna. Kucēns un kaķēns līdz aptuveni pusotra gada vecumam ir kā mazs bērniņš. Viņu viss interesē, viņš grib pieiet un visu apskatīt. Ja viņš to nedara, tad kaut kas nav kārtībā, jo viņam vēl ne no kā nav bail. Piemēram, kucēns, kas iet pa stūriem, asti kājstarpē ierāvis, būs bailīgs, agresīvs ar visām no tā izrietošajām sekām. Dzīvnieks jāredz dzīvē normālā vidē. Ne vienmēr suns vai kaķis būs tāds, kāds izskatās sludinājuma fotogrāfijā."

"Gudrs cilvēks ne tikai apskatās sludinājumu portālus, bet arī piezvana klubam, lai painteresētos par šķirni. Man ir liels prieks, ka cilvēki tomēr arvien vairāk interesējas par audzētavām un pārbauda, vai tāda audzētava vispār eksistē," rezumē Klučniece.