"Mums ir bruņurupucis - Pārkers. Patiesībā viņš ir manas meitas bruņurupucis, taču vairākus mēnešus viņam nācās padzīvot pie manis," stāsta Mišela. Līdzīgi kā citi cilvēki, arī viņa domāja, ka pieskatīt bruņurupuci ir salīdzinoši viegli. Šķita, ka viņš, kā jau jebkurš cits bruņurupucis, lēnu garu rāpos apkārt, apēdīs kādu pieneni un nekādas problēmas nesagādās. Taču izrādījās, ka Pārkers ir bezbailīgs, piedzīvojumu kārs, ar mainīgu garastāvokli, neierastām vajadzībām un dzelzs gribu apveltīts bruņurupucis.
"Vasaras karstuma laikā Pārkers kļūst aktīvāks," savu stāstu turpina Mišela," un kurš gan viņu var vainot? Viņš grib tikt ārā no mājas. Un tad nu viņš izbēg." Saimniecei par izbrīnu Pārkers bez lielas piepūles pats spēj tikt no sava būra līdz tuvējam logam: "Viņš pakāpjas uz savas guļvietas, nobīda stikla būra jumtu, nokrīt no augstuma, piezemējas uz muguras, pārveļas atpakaļ uz kājām un tad sitas ar galvu pret logiem, kamēr kāds viņu izlaiž dārzā."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
