Draugs īpašam bērnam: Roberts un viņa Kleo, kas 'izvelk' emocijas

Kleopatra Roberta ģimenē savus jaunos uzdevumus sāka apgūt jau deviņu mēnešu vecumā, kad viņa kļuva par labdarības fonda "BeOpen" atbalstītās programmas "Draugs īpašam bērnam" dalībnieci. Projekta ietvaros suņi-asistenti un suns-pavadonis tiek skoloti piecās Latvijas ģimenēs, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām. Projekts ir īpašs ar to, ka suņi savu nākamo saimnieku ģimenē ienāk jau kucēna vecumā. Tāpat dzīvnieki profesionālu kinologu un kanisterapeitu uzraudzībā tiek apmācīti atbilstoši katra bērna individuālajām vajadzībām.

Šobrīd galvenais uzsvars Kleo apmācībā tiek likts uz vispārējo paklausību un emocionālo noturību - sunim apmācības laikā ir svarīgi būt pēc iespējas mierīgākam dažādākos apstākļos, lai nākotnē paklausība nezustu pat negaidītākajos brīžos. "Pārsteigt var pretimnākošs kaķis, cilvēki ar citiem suņiem, personas, kuras sunim var šķist aizdomīgas. Par katru šādu pieredzi mēs esam pateicīgi, jo mācību procesā mums ir vitāli svarīgi ir pieredzēt gan atšķirīgas dzīves situācijas, gan nonākt saskarsmē ar dažādiem traucēkļiem. Apzināti ejam uz vietām, kur ir daudz cilvēku, piemēram, uz vietējiem veikaliem, bibliotēku un citām sabiedriskām vietām," stāsta kanisterapeite Ligija Frišfelde, kas nodarbojas ar Kleo apmācību.

Kleo uzvedībai jābūt nesatricināmai arī uz ielas braucamās daļas, kad apkārt ir intensīva satiksme. "Valmierā ne visur ir ietves, tāpēc sazvanījām ceļu policiju un jautājām, kā vispār cilvēks ratiņkrēslā šādā situācijā drīkst pārvietoties. Atbilde bija, ka mēs esam gājēji, nevis braucēji, taču cilvēks ratiņkrēslā tik un tā drīkst pārvietoties pa ceļu. Pie tam, tajā pusē, kur viņam ir ērtāk – kur mazāk bedru un citu šķēršļu. Līdz ar to Kleo mācām iet ratiņkrēslam gan kreisajā, gan labajā pusē, atkarībā no situācijas," skaidro Ligija.

Liela nozīme suņa apmācībā ir tieši dzīves pirmajiem mēnešiem. Roberta ģimene projektā "Draugs īpašam bērnam" iesaistījās kādu laiku pēc tam, kad kucēns jau bija ienācis ģimenē. Šī iemesla dēļ Kleo speciālo apmācību sāka salīdzinoši vēlu – tikai deviņu mēnešu vecumā. Savukārt paklausību un elementārās komandas suns sāka apgūt jau no trīs mēnešu vecuma, reizi nedēļā apmeklējot suņu skolu. "Šajā vecumā Kleo jau bija izveidojušies dažādi paradumi un dzīves pieredze. Kā kucēns viņa mēdza šo to sagrauzt, līdz ar to viņai bija stingri noliegts ņemt mutē dažādus priekšmetus. Tā sekas jūtamas vēl tagad, kad mācām, ka ir lietas, kuras, tieši otrādi – jāņem mutē, lai tās Robertam vajadzības gadījumā pienestu vai padotu no grīdas," stāsta Ligija.

Ikdienā apmācot Kleo, Ligija ar Robertu Valmierā pēta visus ceļus un pārvietošanās iespējas, lai kādu dienu Roberts pa pilsētu varētu pārvietoties arī viens pats. Cilvēku attieksme pret šādiem suņiem joprojām ir dažāda – citi pret viņu klātbūtni uz ielas un citās sabiedriskās vietās izturas ar izpratni, bet ir arī tādi, kas nezina, kā reaģēt, ieraugot suni ar košo vesti, uz kuras uzraksts liecina, ka Kleo ir suns-asistents. Arvien biežāk un biežāk izjūtam saprotošu attieksmi un labvēlību, priecājas Roberta ģimene un kanisterapeite Ligija.

Tomēr lielāko izaicinājumu joprojām sagādā sliktā vides pieejamība. "Kādu dienu apzināti ar Robertu gājām pa Valmieru meklēt, kur viņš bankomātā varētu izņemt naudu. Nebija nevienas iespējas! Pat tie, pie kuriem varēja piebraukt ratiņkrēslā, bija pārāk augsti, lai no sēdus pozīcijas aizsniegtu tastatūru vai saskatītu ekrānu. Citreiz jātiek otrā pusē, bet to nevar izdarīt, jo nav nobrauktuves, tāpēc jāgriežas atpakaļ. Diemžēl, ar vides nepieejamību nākas saskarties ik dienu," ar sarūgtinājumu stāsta Ligija.

Pagaidām Robertu ikdienas gaitās vienmēr pavada vecāki. Tētis Ints ir Roberta asistents – palīdz viņam un dodas līdzi arī uz skolu. Tur grūtības sagādā nokļūšana no viena kabineta uz nākamo, jo skolā pagaidām nav pacēlāja. Skolas telpās Roberts pārvietojas ar staiguļa jeb rolatora palīdzību, vajadzības gadījumā izpalīdz arī klasesbiedri. Vecāki cer, ka nākotnē, kad Roberts uzsāks studijas, viņš kļūs pastāvīgāks un ikdienas gaitās papildu drošībai puisi varēs pavadīt jau Kleo. Tomēr pagaidām suņa primārā loma ir kanisterapija. "Sākumā šaubījāmies, vai suni vispār ņemt, jo mājās ir bērns ar īpašām vajadzībām un dzīvnieks prasa daudz rūpju un uzmanības. Taču tagad esam pārliecināti, ka Kleo atsver visas rūpes. Viņa pagaidām vēl ir ļoti emocionāls suns, bet tieši tas Robertam šobrīd ir vajadzīgs – lai Kleo no viņa "izvelk" emocijas. Neskatoties uz savu aktīvo dzīvesveidu, Roberts ir diezgan noslēgts un dzīvo savā komforta zonā. Suns ir tas, kas viņu no šīs noslēgtības vilina laukā," stāsta Roberta mamma Inga.

Par suņiem-asistentiem visbiežāk tiek apmācīti labradori vai zelta retrīveri, kamēr Bernes ganu suņus lielākoties izmanto terapijā. "Kleo ir izteikts terapijas suns. Viņa, iespējams, neiemācīsies visu, ko paredz programma, bet galvenais efekts ir cits – kanisterapija. Viņa lieliski sajūt Robertu, ceļ trauksmi, ja viņš jūtas slikti, noņem viņam stresu un dusmas. Ir reizes, kad Robertam, kā jebkuram citam pusaudzim, nepatīk manis teiktais, bet viņš nevar piecelties un aizcirst durvis, tāpēc rodas aizturētas emocijas un dusmas. Kleo šādās reizēs vai arī brīžos, kad Robertam kļūst sliktāk ar veselību, uzreiz pati nāk klāt un palīdz nomierināties," saka Inga.

Par to, ka suņi ir lieliski dvēseles dziednieki, pārliecināta ir arī kanisterapeite Ligija Frišfelde, kurai pašai mājās ir Bernes ganu suņu un Kavaliera Kinga Čārlza spaniela dāmas, ar kurām ciešā tandēmā Ligija darbojas kanisterapijas lauciņā. "Šie suņi dzīvo manā ģimenē un piedalās nodarbībās kā suņi terapeiti. Darbojamies gan pansionātā, kur mīt veci ļaudis un cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, gan skolā, gan individuālās nodarbībās ar bērniņiem, kuriem ir dažādas diagnozes: bērnu cerebrālā trieka, autisms vai ir cita veida veselības, uzvedības vai fizioloģiska rakstura problēmas. Pārējā laikā suņi dzīvo savu laimīgo suņa dzīvi un ar kanisterapiju nodarbojas manās mājās. Tā, iespējams, ir atbilde, kāpēc es vienmēr esmu tik optimistiski noskaņota un smaidīga," atzīst Ligija.

Roberta vecāki ir gandarīti, ka ikdienas saskarsmē Roberts pārvarējis savu noslēgtību un kļuvis krietni atvērtāks. To atzīst arī pats Roberts: "Laikam jau tā ir, ka esmu vairāk atvēries… Mēs ar Kleo dūšīgi strādājam, trenējamies. Ir prieks, ka viņa mani klausa un uztver kā saimnieku. Dažreiz jau es pasaku ko dusmīgākā tonī, bet tas viss ir par lietu. Viņa ir tāda žiperīga un ar raksturiņu. Taču viņa mani jūt un saprot. Kleo ir visuzticamākais draugs!"

Neskatoties uz pārvietošanos ratiņkrēslā, Roberts ir neparasti aktīvs jaunietis, kas aizraujas ar sportu un teātri. TV personības Anatolija Kreipāna iedvesmots, Roberts nākotnē gribētu kļūt par sporta komentētāju. Slimības dēļ viņam ir paaugstināts muskuļu tonuss un viņš runā lēnāk nekā citi, īpaši – emocionālos brīžos. Tā kā sporta komentētājam dikcija ir ļoti svarīga, Roberts pie tās cītīgi strādā. "Sporta žurnālistika ir mans sapnis. Lai uzlabotu runas spējas, skolā iestājos teātra klasē. Esam uzveduši vairākas izrādes, šogad Latvijas simtgadei par godu – izrādi "Bille". Eju arī sporta skolā, komandā spēlēju boču (bumbu ripināšanas sporta spēle, kas izveidota uz boči spēles pamata, pielāgojot tās noteikumus cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tā ir radnieciska boulingam un petankam, kas tāpat radušies, attīstot antīkajos laikos spēlētas spēles. Kopš 1984. gada boča ir iekļauta paralimpisko spēļu programmā, tas ir sporta veids, kuru spēlē cilvēki, kas ikdienā pārvietojas ratiņkrēslos). Vēl arī dziedu un eju mūzikas skolā. Pēc skolas darāmais ir gandrīz katru dienu. Es neesmu tāds cilvēks ar īpašām vajadzībām, kas sēž mājās," par sevi lepni saka Roberts.