Madara, kas adoptēja trīs kaķus: sapratu, ka ar vienu mājās nebrauksim  (12)

– Kāpēc izvēlējies kaķus paņemt no dzīvnieku aizsardzības biedrības?

Tas man šķita dabiski – meklējot kaķi, skatījos tikai dzīvnieku aizsardzības biedrību lapās. Ja tagad jāpadomā, kādēļ tieši tā, – laikam manī dzīvo pārliecība, ka kaķēni, kas tiek atdoti no mājām, jau ir pietiekami labā vietā, aprūpēti un no turienes viņus neviens ārā neliks. Varbūt dzīvē tik rožaini nav, taču ir skaidrs, ka patversmē nonākušie dzīvnieki kaut ko jau ir pārdzīvojuši – ja ne vardarbību un nodevību, tad vismaz nepiemērotus dzīves apstākļus, turklāt ikdienā dzīvo bez sava cilvēka, aprūpētājs jau to nevar aizstāt. Arī pašas patversmes nav ar bezizmēra telpām un budžetu, līdz ar to man gluži vienkārši šķita, ka mans atbalsts vairāk noderēs patversmē mītošajiem dzīvniekiem.

– Kā izvēle krita par labu šiem trim mīluļiem?

Tāpat kā ar cilvēkiem – "saklikšķ" vai nē. Biedrības "TUTTI Palīdzība dzīvniekiem" "Facebook" lapā ar draugu noskatījām ļoti skaistu melnbaltu kaķenīti. Piezvanījām biedrības pārstāvei Ingvildai un pieteicāmies iepazīties ar kaķīti uz vietas. Jau tad domājām, ka, iespējams, neņemsim tikai vienu, bet gan divus – lai viņiem kopā interesantāk. Kad nonācām galamērķī, mums apkārt skraidīja padsmit dažādu kaķēnu. Tajā brīdī sapratu, ka ar vienu murrātāju mēs mājās neaizbrauksim. Noskatītā kaķenīte vēl bija ļoti bailīga un noslēgta. Kamēr mēģinājām ar viņu iepazīties un uzklausījām šņācienus, mums gar kājām trinās jau divi citi – Lūkass un Gabriela (patversmē vēl saukta par Lū) – rotaļīgi, mīlīgi, arī ļoti skaisti. Vēl uzzinājām, ka viņi ir brālītis ar māsiņu, un šķita – kur vēl labāk, braucam visi mājās. Bet tad uzmanības lokā parādījās vēl viens – Olivers – piegāja pie Ingvildas, uzlīda uz pleca, pieglaudās vaigam, tāds maigs, maigs. Pēc tam jau burtiski prasīja mīlestību, aktīvi skraidot riņķī, glaudās klāt un bučoja seju. Šķita, ka viņam mīlestība iet pāri malām. Es skaidri atceros, ka manā galvā cīnījās "Viņu taču nevar atstāt patversmē!" un "Kā mēs tagad tā vienkārši paņemsim trīs kaķus? Trīs!". Man acīs sariesās asaras, un es kādu brīdi ļoti šaubījos starp šīm abām domām. Līdz brīdim, kad draugs, absolūti rāms, man pajautāja: "Un ko tas mums tieši mainīs – viņi būs divi vai trīs?" Tas bija kā tāds belziens pa pieri – nu, vajadzēs vairāk barības. Un tad? Vajadzēs kastīti biežāk tīrīt – nu un? Tas viss šķita tik mazsvarīgi, bet siltums, kas nāca no Olivera, bija tik liels, ka šaubu vairs nebija. Kopš tās dienas es regulāri nodomāju: cik labi, ka man tāds draugs, kas pārtrauc manu nejēdzīgo satraukšanos, un cik labi, ka mēs paņēmām sev līdzi arī Oliveru – viņš ir lielisks.

Kad vēlāk biedrības lapā parādījās ziņa par mums un trim kaķēniem, kas atraduši mājas, ieliku tur bildīti no mūsu pirmā vakara kopā – kaķēni visriņķī un acis staro. Kāda dāma komentārā rakstīja: "Kā dadzīši pielipuši." Un tā arī bija – kopš satikām viņus voljerā, kaķēni mums bija gluži kā dadzīši pielipuši. Tas man licis domāt, ka nav īsti vērts attālināti meklēt un noskatīt to īsto, kam dot mājas, – ir jāskatās uz vietas, vai pielīp kā dadzītis.

– Kā kaķi iejutās jaunajās mājās?

Biju pārsteigta, cik labi, – pagāja varbūt piecas minūtes, kamēr izstaigāja un apošņāja apkārtni, un jau sākās dauzīšanās. Manuprāt, ļoti palīdzēja tas, ka viņi jau iepriekš bija savā starpā saraduši. Tas viņiem palīdzēja justies drošāk. Vēl iejusties palīdzēja viņu vecums. Kaķēniem ir vieglāk pielāgoties jauniem dzīves apstākļiem. Ja mēs būtu paņēmuši jau pieaugušus kaķus ar iepriekšējo dzīves bagāžu, droši vien ietu grūtāk.

– Kā kaķi sadzīvo savā starpā?

Ļoti labi – arī tur noteikti sava loma bija tam, ka paņēmām visus reizē no vienas patversmes. Dažreiz, protams, paplēšas, bet tas nekad nav bijis tā agresīvi – dauzās savā starpā. Līdzīgi kā bērniem, kam vienmēr saka, ka dauzīšanās beigsies ar asarām, – un tas bieži piepildās, arī viņi šad tad aizraujas. Bet pēc tam arī visi ātri vien ir salabuši un jau sānu pie sāna ķer mušas vai vēro pagalmā notiekošo.

– Kādi ir lielākie izaicinājumi, rūpējoties par trīs kaķiem?

Ja viens saslimst, ir iespēja, ka aplipinās arī otru un varbūt arī trešo, bet kopumā es teiktu, ka īpaši lielas atšķirības, salīdzinot ar rūpēm par vienu kaķi, nav. Un tie paši izaicinājumi, kas ir, patiesībā ir diezgan niecīgi.

– Kā praktiski tiek nodrošināta ēšana un došanās uz kastīti? Katram ir savs trauciņš un sava kastīte?

Trauciņi pārtikai un ūdenim ir pa diviem, kastītes arī. Neesam novērojuši, ka kaķi kādreiz gribētu tos izmantot visi trīs reizē, līdz ar to nav vajadzības lieki aizņemt vietu. Tā vietā, lai iegādātos vairākus trauciņus un kaķu kastītes, gluži vienkārši biežāk papildinām bļodiņas un iztīrām kaķiem tualeti. Toties, kad dodam konservus, tad gan katram minkam sagādājam savu trauciņu. Uz tiem gan visi metas klāt reizē un nav gatavi gaidīt.

– Katram kaķim noteikti ir savs stāsts. Vai vari tos izstāstīt?

Olivera mammu grūsnu savāca no Mūkusalas ielas, viņš līdz ar brāļiem piedzima jau Kadagā, Ādažu novadā. Tajā pašā dienā Gabrielu, Lūkasu un vēl vienu brālīti, tikko dzimušus, atrada atkritumu konteinerā Iļģuciemā. Viņus tad pieņēma Olivera mamma un visus izbaroja, līdz ar to auguši viņi jau ir kā viena liela ģimenīte.

Olivers bija vissmagākajā stāvoklī, gandrīz nebija cerību, ka izdzīvos, un viens viņa brālītis tiešām gāja bojā. Gabriela ar Lūkasu arī savu pārcietuši un zaudējuši vienu brālīti, bet galu galā viņi visi ir sparīgi izcīnījušies un, pateicoties biedrības darbam, nonākuši pie mums.

– Vai tu sevi vari saukt par kaķu cilvēku? Kas ir tas, kas tevi piesaista kaķos? Varbūt viņiem piemīt kas tāds, kas nepiemīt suņiem?

Jā, es noteikti varu teikt, ka esmu kaķu cilvēks. Suņi man arī patīk, bet sev es suni laikam negribētu. Varbūt nepopulārs viedoklis, bet man suņi šķiet pārāk atkarīgi no cilvēka – vienmēr priecīgi satikt un sekot savam saimniekam, bet nevar taču vienmēr būt priecīgs, vienmēr gribēt mīļoties un pakalpīgi soļot līdzās! Dzirdēts arī, ka suņi paliek uzticīgi par spīti tam, ka saimnieki pret tiem drausmīgi izturas. Kaķi savukārt ir patstāvīgāki, vairāk seko savām sajūtām un neļauj sev darīt pāri – Gabija dažreiz mēdz uzrūkt pat tad, kad tīrām viņai ausis. Bet pie tā arī apstājas, un ausis var iztīrīt bez traumām, bet viņa drošības pēc pabrīdina: "Tas nav forši – nepierodiet tā darīt!"

– Vai šie ir tavi pirmie kaķi? Iepriekš esi rūpējusies arī par citiem mīluļiem?

Ar dažu gadu pārtraukumiem, bet kopumā visu mūžu esmu dzīvojusi kopā ar kaķiem, bet tie nekad nav bijuši tieši manējie, līdz ar to arī rūpes par tiem izpaudās citādi – tik vien kā šad tad ielikt barību, iztīrīt kastīti un, protams, pamīļot. Šie ir pirmie, par kuriem rūpes uzņemos pēc pilnas programmas.

– Kāds ir lielākais nedarbs, ko murrātāji ir sastrādājuši?

Nevaru tādus lielus nedarbus nemaz atcerēties. Viņi mums ir diezgan prātīgi. Nagus, par laimi, asina tam paredzētajās vietās un tāpat vien podus negāž. Protams, ir palikuši daži zobu un nagu nospiedumi apavos, tie paši uzrautie diegi drēbēs, nograuzti augi, tādēļ tagad tie stāv augstākos plauktos, bet tie visi ir nieki. Par to mums arī stāstīja biedrības pārstāve – ja kaķi ikdienā ir kopā, tad dauzoties savā starpā un lieki blēņas nedarot. Nezinu, vai tā vienmēr ir patiesība, bet mūsu gadījumā tas ir labi pierādījies.

Pārceļoties no Rīgas uz Ādažiem, tieši domājām, ka kādu laiku ir jāpadzīvo bez dzīvniekiem, jo tās tomēr ir papildu rūpes, uzrauti džemperu diegi un tamlīdzīgi. Bet tas posms mums ilga vien divus mēnešus – sapratām, ka dzīvnieki sniedz īpašu māju sajūtu – un štrunts par uzrautiem diegiem, jo tās ir tikai lietas.

– Raksturo savus mājas mīluļus! Esmu pārliecināta, ka katram piemīt savs raksturiņš.

Jā, viņi raksturā tiešām ir ļoti dažādi – kaķenīte Gabija ir vispatstāvīgākā, turklāt ir izteiktāka medniece nekā puikas. Viņa vairāk iet mīļoties ar manu draugu, ne mani. Mēs par to vienmēr iesmejam, jo puikas savukārt vairāk nāk pie manis.

Lūkass ir tiešām liels, brašs runcis, uzvedas arī atbilstoši. Šad tad tramda pārējos kaķus, bet patiesībā viņš ir ļoti, ļoti mīlīgs, bailīgs un mazliet lempīgs. Viņam īpaši raksturīgi ir tā saucamie "love-bites". Reizēm viņš izdomā maigi ieķert arī ļoti nepiemērotās vietās, tādās kā piere vai ceļgali.

Olivers ir mazs runčuks, bet ļoti veikls – dauzoties viņš ļoti labi māk par sevi pastāvēt. Viņš ir ļoti kārs uz ēdienu. Oliveram garšo visādi brīnumi, ko kaķi parasti neēd. Kaķēnam ir ļoti interesanta, spica astīte, un tā mēdz raustīties, kad pieķeram nedarbos vai kad viņš ierauga sev tik svarīgo ēdienu.

– Kas, tavuprāt, ir obligāti jāzina, pirms uzņemties rūpes par vairākiem dzīvniekiem?

Noteikti jāsaprot, ka ne vienmēr būs viegli, turklāt, ja dzīvnieks tiek ņemts no patversmes, var gadīties, ka viņam vajag vairāk laika pierast pie jaunajiem apstākļiem un pielāgoties arī raksturā. Mums pašiem sākumposmā nemaz tik viegli negāja, jo kaķi bija nesen pārvarējuši lielās slimošanas, imūnsistēma tiem bija novājināta, līdz ar to bijām bieži apmeklētāji veterinārārsta praksē – saaukstējās viens, drīz pēc tam otrs, trešajam vēl kaut kas, un tā kādu laiku likās tiešām smagi, rokas nolaidās pie katrām jaunām veselības problēmām. Pēc tam pienāca sterilizācijas laiks, un atkal viņiem bija grūti – runčiem ne tik ļoti, bet meitenītei brūce tik labi nedzija. Bet tam visam ir iespējams tikt pāri, galvenais ir neizdarīt pāragrus spriedumus un nenolaist rokas. Tagad kaķi ir atguvušies, veselīgi, un pie vetārsta dosimies tikai pēc ikgadējām potēm.

Vēl jāņem vērā, ka mums katram ir tikai divas rokas, bet, ja trīs kaķi interesējas par tava šķīvja saturu vai lien, kur nevajag, nav tik vienkārši viņus visus reizē apvaldīt, – bet tas mums parasti izvēršas diezgan jautrā pasākumā, un smieties taču ir veselīgi!

Tos, kas vēl domā par dzīvnieku adopciju, Madara iedrošina: "Ņemiet, un vismaz divus! Aizņemtajā dzīves ritmā mājās sanāk pavadīt tik maz laika, ka vienam kaķim var palikt vientuļi un aiz garlaicības var arī kādas blēņas sastrādāt, bet kopā ir drošāk, jautrāk, un arī jums būs vairāk, ko samīļot."