Suns – terapeits: pansionātā ķepaiņu vizīte ir svētki

Ligija ir arī viena no labdarības fonda "BeOpen" programmas "Draugs īpašam bērnam" Latvijas kinoloģiskās federācijas kinoloģēm, kanisterapeits asistents, kura strādā ar vienu no dalībniekiem – Robertu no Valmieras, kur stāstu vari lasīt šeit.

Uz kanisterapijas nodarbībām pansionātos Ligija šobrīd dodas kopā ar saviem trim suņiem – septiņus gadus veco Bernes ganu suņu meiteni Rodu un Kavaliera karaļa Čārlza spanielu dāmām – piecus gadus veco Kendiju un divus gadus veco Dafiju. Viņa stāsta, ka katram pansionāta iemītniekam esot savs mīļākais suns. Augumā mazākie spanieli īpaši piemēroti uz gultas esošajiem pansionāta iemītniekiem – mazo sunīti slimniekam ir viegli iecelt sev blakus gultā vai, sēžot ratiņkrēslā, ielikt klēpī. Bernieši savukārt ir fiziski spēcīgāki un var izturēt daudzveidīgākas mīļuma izpausmes, tai skaitā daļēju uzgulšanos vai pieturēšanos pie suņa. Pansionātā, kurā mīt cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, nodarbības notiek piecu līdz septiņu cilvēku grupās. Tāpat norisinās arī individuālas nodarbības tiem sirmajiem vai slimajiem ļaudīm, kas ir uz gultas un uz grupas nodarbību atnākt nevar.

Kā tiek aizvadīta katra kanisterapijas nodarbība, kanisterapeite lemj kopā ar ergoterapeitu, fizioterapeitu, psihologu un citiem pansionāta speciālistiem. Nodarbības ir mērķtiecīgas – citiem tā ir kustību brīvības uzlabošana, citiem – pašaprūpes apguve, piemēram, mācoties vai atgūstot iemaņas pašam ēst, mazgāties, ķemmēt matus, savukārt citiem nepieciešamas vienkārši labas emocijas. Ligijas uzdevums ir izdomāt, kā šo mērķu sasniegšanā iesaistīt īpaši apmācītos suņus. "Rezultāti ir un tie ir ļoti labi. Tas, kurš nesmaida, sāk smaidīt. Tas, kuram nekustas rokas, tās sāk kustināt. Suns ir motivators, kurš, pateicoties pozitīvām emocijām, ļauj kaut ko sevī pārvarēt, atver šo cilvēku. Piemēram, pansionātā bija kāda insultu pārcietusi kundze. Viņa nespēja kustināt ne rokas, ne kājas, tika ēdināta un visādi citādi aprūpēta. Kādā nodarbībā Kendija apgūlās viņai blakus un notika neticamais – sirmā kundze sunīti pēkšņi apķēra un ar otru roku lēnītēm glaudīja," stāsta Ligija.

Pansionāts nebūt nav depresīva vieta, stāsta Ligija. Arī suņi savas darba dienas pansionātā nevarot vien sagaidīt. "Esmu dzirdējusi, ka kanisterapeiti pansionātiem mēdz atteikt, baidoties, ka suņi šādā darbā "sadegs". Taču tā nav – mani suņi uz nodarbībām vienmēr brauc ar prieku. Jau redzot, ka krāmēju somu ar nodarbībām nepieciešamajiem priekšmetiem, viņi nepacietīgi skaidra pa māju. Arī es pati nekādu smaguma sajūtu nejūtu. Ir svarīgi attiecīgi noskaņoties un saprast, ka pacientu veselības stāvokli izmainīt es nevaru, un arī žēlot žēlošanas pēc ne slimus, ne vecus cilvēkus nav pareizi. Ar viņiem ir jādarbojas. Mūsu komunikācija notiek uz līdzvērtīgiem pamatiem, un ir prieks par to, ka viņu ikdienā šādā veidā varu ienest vairāk prieka un pozitīvu emociju," viņa skaidro.

Kanisterapijā var izmantot dažādu šķirņu suņus, pielietojot viņu labākās īpašības konkrētās situācijās. Ligija kanisterapijai ir izvēlējusies Bernes ganu suņu dāmas un Kavaliera karaļa Čārlza spaniela dāmas, jo šo šķirņu suņi ir izteikti mierīgi un mīloši pret cilvēkiem. Taču visu nosaka ne vien šķirne, bet arī apmācība. "Par terapeitiem skoloju arī septiņus mēnešos veco Džūliju un trīs mēnešus veco Grētu – abas jau no kucēna vecuma ņemu līdzi uz pansionātiem. Viņas nestrādā, taču jau no mazām dienām mācās socializēties, pierod pie vides un dažādām situācijām. Patiesībā tas arī ir vislabākais veids, kā suni apmācīt – īstos apstākļos un īstā vidē. Suņi ļoti labi jūt, vai cilvēks ir vesels vai slims, un, manuprāt, nevajag suni mānīt, mācot iet blakus ratiņkrēslam, ja tajā apmācības nolūkā sēž pilnīgi vesels cilvēks, suns to jūt un neizprot saimnieku. Var panākt paklausību, taču labāki rezultāti vienmēr ir reālā situācijā," uzskata Ligija.

Bezierunu un bezkompromisa paklausība – kanisterapijas suņiem tā jāpārvalda pilnībā, skaidro Ligija: "Strādājot ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ar veciem cilvēkiem, bērniem, situācijas var būt ļoti dažādas. Saimniekam suni jāvar apstādināt jebkurā brīdi, arī tad, ja viņš iekarsis rotaļā vai saimnieks jūt, ka suns pārāk aizrāvies. Bērni ar autismu dažkārt nejūt savu spēku un var suni pārlieku saspiest, taču viņš uz to nedrīkst reaģēt ar agresiju. Sunim jāatsaucas uz jebkuru komandu, un tur nevar būt pat nekādu jautājumu! Tas gan nenozīmē, ka terapijas sunim visu viņa dzīvi jāstaigā kā pa diedziņu – viņam ir sava brīvā, laimīgā suņa dzīve, kad viņš ir savās mājās, kur skriet, riet, sargāt teritoriju vai kurmjus rakt. Jo patiesībā, pirmkārt, mūsu suņi ir mūsu ģimenes locekļi, kuri dzīvo ar mums kopā, mūsu mājā! Taču darbs ir darbs, un šie suņi apzinās, ka viņi terapijas laikā strādā."

Tajā pašā laikā kanisterapeita uzdevums ir savus suņus ļoti saudzēt, lai viņiem fiziski vai emocionāli netiktu nodarīts pāri, un jājūt, kad sunim laiks atpūsties. Ligija stāsta, ka maksimālais laiks, ko viens suns var pavadīt darbā, ir aptuveni 15 - 20 minūtes. "Kanisterapeitam nemitīgi jāmācās suņu psiholoģija, manieres, žesti un ķermeņa valoda, lai varētu nolasīt, kad tuvojas brīdis, kad suns ir noguris, kad viņam ir par daudz – suns to lieliski demonstrē ar savu ķermeņa valodu, mīmiku, mēli, acīm, ausīm. Arī ikdienišķās situācijās suns vienmēr dod atkārtotus mājienus, kad jūtas neomolīgi, rūkšana un citas nepatikas izpausmes seko tikai pēc tam, ja saimnieks vai citi cilvēki nav pamanījuši agrīnos mājienus," skaidro Līgija.

Nav viena veida, kā kanisterapijas nodarbībās strādāt – visu nosaka individuāla pieeja un katra cilvēka vajadzības. "Grupu nodarbībās ir noteikta kārtība, kā tās sākas un kā beidzas. Vispirms notiek sasveicināšanās, atceramies, kā katru suni sauc, mēģinām atcerēties, cik suņi veci un saķemmējam savus četrkājainos draugus. Nodarbības gaita ir atkarīga no kopā ar speciālistiem uzstādītiem mērķiem. Nodarbības beidzas ar suņu cienāšanu ar sieru.

Cilvēki, kas pārvietojas ratiņkrēslā priecājas par iespēju būt blakus sunim. Pat pagulēšana uz paklāja sunim blakus viņiem sagādā prieku. Turpretim cits grib, lai suns viņu visu laiku bučotu.

Līgija atklāj, ka ir kāda paciente – bijusī vetārste. Lai gan prāts joprojām ass, viņa, diemžēl, šobrīd ir piesieta gultai un gandrīz nekustas. Viņa kanisterapijas nodarbībās suni uztver kā savu pacientu – runājas gan ar viņu, gan mani, stāsta karjeras laikā pieredzēto – šajā gadījumā suņu terapija iet roku rokā ar psiholoģiju, jo cilvēkam vajadzīga izrunāšanās. Kam vēl pastāstīt, ja ne man, kas no malas atnācis ar suni."

Strādājot pansionātos, par galveno Ligija uzskata emocionālo gandarījumu, ko suņi var dot. Iespēja kādu mīlēt, samīļot un paglāstīt – tās ir dažas no lietām, kas pansionātā mītošajiem nereti pietrūkst. "Protams, šie cilvēki ir darbinieku aprūpēti, taču viņiem tā ir ikdiena, kamēr man un suņiem – īpašs notikums.

Pansionāta iemītnieki sunīšus vienmēr gaida, šāds apmeklējums viņiem ir kā svētki. Var redzēt to gandarījumu, kāds ir, kad cilvēks prasa buču, un suns labprāt atsaucas. Cilvēkam ir ļoti liels prieks, ka viņu patiešām tā no sirds bučo. Un suņi tiešām nešķiro nevienu cilvēku –vecs vai jauns, ir zobi vai nav zobu. Tās ir lietas, uz ko varbūt cilvēki mēdz reaģēt, bet sunim ir vienalga – dzīvniekam ir liels par jebkuru cilvēku, viņi pieņem mūs, kādi esam," sarunas noslēgumā par suņa dabu pauž Ligija.