Četrkājainie dziednieki: suns – ārsts un skolotājs

Arī Latvijā plaši tiek izmantota animoterapijas nozare – kanisterapija. Speciāli apmācīti četrkājainie dziednieki strādā skolās, pansionātos un piedalās individuālās nodarbībās gan ar bērniem, gan pieaugušajiem. Lai gan pozitīvi savu mīlošo saimnieku viennozīmīgi ietekmē katrs suns, par suni-terapeitu kļūt var tikai retais četrkājainis, skaidro Latvijas Kinoloģijas federācijas pārstāve Vladislava Akimova, kura uzskatāma arī par vienu no kanisterapijas aizsācējām Latvijā.

Kanisterapijā nodarbinātie ir ļoti īpaši suņi – izteikti līdzsvaroti, komunikabli, inteliģenti un pāri visam – ar neizmērojamu mīlestību pret cilvēkiem. "Apmācot suni paklausībā, kanisterapijas metodes var pildīt katrs labi dresēts suns, tomēr tas būs grūti gan šim sunim, gan nedos tik lielu efektu. Sunim-terapeitam jāsajūt cilvēks, jābūt iekšējai inteliģencei. Īpaši tāpēc, ka pārsvarā šie suņi tiek izmantoti, strādājot ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām," stāsta Vladislava.

Vladislava Akimova kanisterapijas jomā strādā pati ar saviem suņiem: septiņus gadus veco borderkolliju Ļutiku un Kavaliera karaļa Čarlza spanieliem – četrus gadus veco Teri (saīsinājumā no vārda "terapeits") un divus gadus veco Rošu. Šī ir viena no tām šķirnēm, kas ir piemērota kanisterapijai. "Suņiem-terapeitiem parasti izvēlas šķirnes, kas orientētas uz sadarbību ar cilvēku, piemēram, retrīveri, spanieli, dažas dekoratīvās šķirnes. Atsevišķās valstīs ir programmas, kur terapijā izmanto suņus no patversmes, taču tas ir diezgan riskanti. Mēs nezinām, kāda bijusi šo suņu pagātne un bērnība, līdz ar to pastāv slēptu fobiju un emocionālu problēmu risks. Terapijai pamatotu iemeslu dēļ parasti izvēlas šķirnes suņus, jo katra šķirne ir konkrētu īpašību apvienojums. Protams, vienmēr ir izņēmumi, un katru terapijas suni izvēlas individuāli jau kucēna vecumā ar īpašu testu palīdzību," stāsta kinoloģe.

Bērnu cerebrālā trieka, autisms, fiziskā un garīgā atpalicība, Dauna sindroms un insults ir biežākās diagnozes, kur pacientu ārstēšanā piesaista kanisterapeitus, taču ne tikai. Suņi-terapeiti uzlabo omu, palīdz pārvarēt dažādas psiholoģiskās traumas un depresiju, tāpēc ir bieži viesi arī veco ļaužu pansionātos, krīzes centros un slimnīcās.

Kanisterapijai kopumā ir trīs virzieni. Pirmais – suņu asistētā terapija, proti, ārstēšana un rehabilitācija, kur suņus terapijas nolūkos piesaista speciālisti – ergoterapeiti, rehabilitologi vai fizioterapeiti. Otrs virziens ir apmācība ar suņiem – kad četrkājaiņi specpedagogu, psihologu vai logopēdu uzraudzībā tiek iesaistīti mācību procesā, piemēram, skolās. Trešā joma – aktivitātes ar suni, kad suns pēc mediķu ieteikuma tiek iesaistīts fizioterapijā vai ārstnieciskās fizkultūras veikšanā. To, kuras šķirnes suns katrā gadījumā vairāk noder, nosaka diagnoze.

Vladislavas Akimovas un viņas trīs dziednieku ikdiena norit Gaismas internātpamatskolā, kur mācās bērni ar īpašām vajadzībām. Suņu galvenais uzdevums ir motivēt bērnus sasniegt mācībās labākus rezultātus. "Bērniem ar īpašām vajadzībām ar parastām metodēm mācīties nereti ir grūti. Suns iemaņas vai mācību vielu palīdz apgūt interaktīvā veidā, rada papildu motivāciju un mācību procesu padara arī interesantāku. Piemēram, ja mācāmies lasīt, tad burtus apgūt varbūt nav tik interesanti, grūti noturēt uzmanību, bet, piesaistot suni, varam no burtiem izlikt suņu vārdus vai komandas, kuras suņi pēc tam pilda. Varam mācīties ciparus, skaitot suņa pirkstiņus. Varam suni iesaistīt, piemēram, rotaļā "Veikals" – bērni iepērkas, skaita naudu, un suns pienes kāroto preci. To, kā suni apmācībā iesaistīt, mēs izlemjam kopā ar specpedagogu, un metodes regulāri mainām, atkarībā no tā, kāda mācību viela tobrīd bērniem padodas grūtāk," stāsta Vladislava.

Suns-terapeits var kalpot arī par motivatoru apgūt ikdienas iemaņas cilvēkam, kuram tās zudušas kādas slimības rezultātā, piemēram, pēc insulta vai cilvēkiem ar attīstības traucējumiem. "Varam ar pacientiem spēlēt lomu spēles – apģērbt un noģērbt suni, improvizēti mazgāt suni, ķemmēt – tas taču ir interesantāk, nekā to darīt pašam ar sevi. Izmantojam švammes, ķemmes, iepazīstam dažādus priekšmetus un faktūras. Tas ir veids, kādā notiek arī taktilā stimulācija. Vēlāk apgūtās iemaņas pamazām pārnesam uz pašu cilvēku. Varbūt cilvēks pēc insulta nevar pakustēties, nevar pats paēst un trāpīt sev ar karoti mutē, bet sunim barību iedot ar roku gribas, līdz ar to motivācija ir cita. Īpaši svarīgi tas ir garīgās atpalicības un autisma gadījumā, kad pacienti kaut ko gluži vienkārši atsakās darīt. Ja ir kontakts ar suni, viņi ir gatavi darīt to, ko citā gadījumā nedarītu," saka Vladislava.

Kanisterapeitam vienmēr ļoti cieši jādarbojas ar ārstu, speciālistu vai specpedagogu, uzsver Akimova: "Ārsts ir tas, kurš zina, ka cilvēkam vajag vingrināt to vai citu ķermeņa daļu, un tieši kā to darīt. Mans uzdevums tālāk ir izdomāt, ko mēs varam darīt ar suni, lai cilvēks izpildītu tieši šo konkrēto kustību. Arī skolā – uzdevumus dod pedagogi, izvērtējot, kas skolēniem nepadodas, kur mēs varētu palīdzēt."

Speciālista piesaiste ir īpaši svarīga, strādājot ar bērniem un pieaugušajiem ar īpašām vajadzībām. "Jāsaprot, ka kanisterpija ir ļoti nopietna nozare – tas nav tikai paglaudīt suni. Un arī glaudīt suni var konkrētu laiku un konkrētā veidā. Kanisterapeitiem ir nemitīgi jāizglītojas un vienmēr jākonsultējas ar mediķiem un citiem speciālistiem. Ja cilvēks ar labu, sertificētu suni atnāk pie bērna ar autismu, bet par šo diagnozi neko nezina, tad viņa uzvedība var radīt lielas problēmas," saka Vladislava.

Šis, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc daļa ārstu uz kanisterapijas jomu raugās visai piesardzīgi. Latvijā, atšķirībā, piemēram, no Krievijas, augstāko izglītību kanisterapijas jomā iegūt nav iespējams. Vladislava uzskata, ka, iespējams, ārstu atsaucību var vairot gan kanisterapeitu profesionālā līmeņa izaugsme, gan arī labās prakses piemēri. "Ārstu pieredze, redzot kanisterpijas labos rezultātus, arvien uzlabojas. Pirms kāda laika strādāju ar pacientu – smags bērnu cerebrālās triekas gadījums. Bērns pats negribēja sēdēt, nevarēja noturēt galvu, varēja tikai nedaudz pakustināt rokas. Sākot strādāt ar suni, viņam, pirmkārt, ievērojami uzlabojās garastāvoklis. Suni iesaistījām vingrinājumos, kādus viņš parasti pilda kopā ar fizioterapeitu. Bija vingrinājumi, ko viņš pie fizioterapeita atteicās darīt un raudāja – piemēram, guļot uz bumbas, celt galvu, tādējādi trenējot kakla un muguras muskuļus. Kad bumbu aizstājām ar suni, bērns labprāt sāka visu prasīto darīt. Ilgtermiņā uzlabojās mugurkaula stabilitāte, viņš sāka celt un turēt galvu, ar acīm sekot apkārt notiekošajam un noturēt uzmanību. Ar laiku ievērojami uzlabojās arī bērna emocionālais stāvoklis, viņš sāka smaidīt, komunicēt ar dažādu skaņu palīdzību. Aizbraucot uz kārtējo rehabilitācijas kursu, ārsti bija ļoti pārsteigti, un ar viņu sāka strādāt jau gluži citā līmenī. Šī bērna dzīves kvalitāte ir ievērojami uzlabojusies," atzīst Vladislava.

To, ka suns ir lielisks motivators pozitīvām pārmaiņām, Vladislava ir pierādījusi arī darbā ar bērniem labdarības fonda "BeOpen" programmas "Draugs īpašam bērnam" ietvaros. Vladislavas Akimovas vadībā par suņiem-asistentiem tiek skolots mazās Katrīnas suns Grēta un Everta īpašais draugs – Oris .