Liene Aveniņa: mīlestība pret dzīvniekiem nebija iemesls, kāpēc kļuvu par vetārsti

Lienei savu ikdienu pavada kopā ar divām suņu meitenēm. Arī man bija tas prieks satikt abas sunītes, kuras intervijas laikā naski plosās pa suņu parku. Viens no viņiem pat pamanās izrakt bedri zem krēsla, uz kura sēžam, kā rezultātā gandrīz apgāžamies. Tas, tiesa, izraisa vairāk smieklu nekā sašutumu.

Mūsu saruna norisinās turpat pie Lienes darbavietas – veterinārās klīnikas teritorijā, kur ir ierīkots speciāls laukums suņu apmācībām. Šeit abi Lienes mīluļi var brīvi skraidīt apkārt, kamēr saimniece nododas sarunām.

Intervijas laikā pamanu, ka Liene starp dzīvniekiem jūtas kā zivs ūdenī. Viņa lieliski spēj apvienot sarunu ar bumbiņas mešanu un skriešanu pakaļ pāris mēnešus vecajai Britai – Bavārijas asinspēdu dzinējsuņa kucēnam, kam ik pa laikam izdodas izšmaukt no suņu laukumiņa. To vērojot, ir skaidrs, ka Liene sev izvēlējusies piemērotu profesiju, kas viņu aizrauj un priecē.

Jautājot, kāpēc viņa izvēlējās veterinārārstes profesiju, Liene bez ilgas domāšanas atzīst, ka tas notika pavisam nejauši. Jāatzīst, atbilde ir nedaudz mulsinoša, taču viņa turpina – jau vidusskolas otrajā pusē mamma viņu esot nemitīgi tramdījusi ar jautājumu, kas rada galvassāpes un stresu lielākajai daļai vidusskolēnu, – ko tu darīsi tālāk? Veterinārārste atklāti atzīst, ka, līdzīgi kā lielākajai daļai jauniešu, tajā laikā viņai nebija ne jausmas, ko mammai atbildēt. Pēc kāda laika Liene iedomājās, ka varētu studēt Jelgavā, jo tad varēs mācīties pilī. Kā viņa pati smejoties atzīst, uzsākot studijas veterinārijā, izrādījās, ka fakultāte nemaz neatrodas universitātes galvenajā ēkā – Jelgavas pilī.

Liene stāsta, ka pēc tam, kad paziņojusi, ka mācīsies Jelgavā, mammu esot aizrāvusi doma, ka meita studēs veterināriju. "Es pati par to vispār nebiju iedomājusies un par mācīšanos Jelgavā pateicu tikai tāpēc, lai viņa man liek mieru," viņa atzīst. Pēc tam mammas jautājumu "Ko tu tālāk darīsi?" aizstāja ar "Kas tev jādara, lai tiktu tur iekšā?". Taču, par spīti mammas centieniem meitu virzīt uz veterināriju, viņa nolēma iestāties ne tikai LLU, bet arī Biznesa augstskolā "Turība" un apgūt pasākumu organizēšanas prasmes. Abās augstskolās Lienei tika piešķirta maksas vieta. Viņa atzīst, ka pēdējā naktī nolēma, ka mācīsies "Turībā". "Izlēmu par labu mācībām tur, jo es dzīvoju turpat netālu, mans tā laika draugs dzīvoja Rīgā, es beidzot varēšu strādāt un mācīties vienā vietā, nepavadot transportā pusotru stundu vienā virzienā," atklāj Liene. Taču nākamajā rītā, ejot pie brokastu galda, kur viņa vecākiem bija domājusi paziņot par lēmumu studēt pasākumu organizēšanu, zvanīja LLU pārstāvji, paziņojot, ka viņai tomēr tiek piešķirta budžeta vieta. Liene skaidro, ka šādu notikumu pavērsienu neesot gaidījusi, jo esot bijusi diezgan tālu no iespējas tikt budžetā.

Sieviete stāsta, ka viņai nekad nav bijusi doma, ka varētu kļūt par ārstu, jo uz to nekad nebija mērķējusi. "Zini, ja cilvēks mērķē uz medicīnu, tad viņš pie tā tomēr arī piestrādā, taču tas nebija mans gadījums," viņa skaidro. Liene atzīst, ka skolā esot mācījusies viduvēji, līdz ar to ideja studēt veterināriju šķita diezgan utopiska. "Nekad neesmu bijusi teicamniece. Septiņi bija mana vidējā atzīme. Ja saņēmu vairāk, tad bija "o, labais!", bet, ja mazāk, tad sapratu, ka kaut kas nav kārtībā," viņa smejas.

Uzsākot studijas, Liene jau pirmajā gadā piedzīvojusi izaicinājumu – palikšanu uz otru gadu. "Es trīs reizes nenokārtoju anatomijas eksāmenu, kas nozīmē, ka man bija jāatkārto visa programma šajā studiju priekšmetā," viņa stāsta. Liene atzīst, ka tas esot bijis liels trieciens un viņa pat domājusi par studiju pārtraukšanu, taču vājuma brīdis ātri vien pārgājis un pēc gada viņa veiksmīgi nolikusi anatomijas eksāmenu un turpinājusi studēt veterināriju. Intervijas laikā Liene stāsta, ka pēc tam sapratusi, ka palika uz otru gadu tāpēc, ka pirmajā gadā vēl neapzinājās, ko nozīmē studēt un cik daudz darba un laika ir jāiegulda veterinārmedicīnas studijās.

Liene saprata, ka ir jāmācās vairāk, nekā viņa bija iedomājusies, un studēt nebūt nav tik vienkārši. "Kad tuvojas katrs nākamais eksāmens, tu atkal mācies visu no jauna. Tas nekas, ka tu visu gadu to jau esi mācījusies," viņa skaidro.

Lai kļūtu par veterinārārstu, ir jāmācās sešu gadu studiju programmā.Viņa lepni atzīst, ka nevienā brīdī neesot nopietni domājusi pamest studijas. Sieviete gan atklāj, ka ik pa laikam esot domājusi: "Kāpēc man to vajag?", sevišķi laikā, kad tuvojās valsts eksāmeni un bija jāraksta diplomdarbs. Taču esot bijis daudz studentu, kuri pēc pirmajiem gadiem nolēma aiziet no skolas. "Pirmajā gadā mūsu bija vairāk nekā 80, taču absolvējām tikai 38. Parasti visi atkrīt pirmajos divos gados. Tie, kas iztur trešo gadu, parasti paliek," viņa stāsta. Liene skaidro, ka tieši trešais studiju gads esot visgrūtākais, jo tajā sāk apgūt visus klīniskos priekšmetus.

Taujājot, kāpēc, viņasprāt, jaunieši izvēlas pamest skolu, Liene min, ka viņi nav domājuši, ka šo profesiju būs tik grūti apgūt. "Kā teica mans pasniedzējs, kurš citēja savu pasniedzēju: "Šeit izdzīvos nevis gudrākais prāts, bet pacietīgākais dibens." Un pirmie gadi ir tieši tādi – tu sēdi un lasi, un lasi, un pats saraksti grāmatas no saviem konspektiem," stāsta veterinārārste. Viņa gan atzīst, ka sākotnēji no lielās mācīšanās gudrāka neesot tikusi, ir tikai sajūta, ka esi kaut ko iemācījies.

Liene atzīst, ka arī šobrīd izmanto universitātes laika konspektus un pierakstus. Taču tagad viņa uz tur rakstīto informāciju skatās pilnīgi citādi. "Tagad, tiem ir cita vērtība, nevis tāpēc, ka tur ir citādāka informācija, bet tāpēc, ka tā vairs nav tikai teorija manā dzīvē", saka Liene.

Tāpat viņa skaidro, ka daudz vieglāk ir saprast teoriju, ko māca skolā, ja tev ir iespēja to pielietot praktiski, piemēram, strādājot par asistentu vai dodoties praksēs. Par spīti tam, ka studijās ir obligātās prakses katru gadu, izņemot pirmo un trešo studiju gadu, Liene atzīst, ka tas neesot pietiekami. "Šajā laikā tu nepiedzīvo pietiekami daudz dažādu gadījumu, kuriem vari izsekot līdzi no sākuma līdz beigām. Ārstiem ne velti ir rezidentūra," viņa skaidro. Liene piebilst, ka ārzemēs arī veterinārārstiem ir internatūra un rezidentūra, taču ne Latvijā. Par spīti tam, viņa ir pārliecināta, ka kādā brīdī arī pie mums veterinārārstiem būs pieejams šāds izglītības līmenis, taču šobrīd ir citi, aktuālāki jautājumi, kas jāsakārto veterinārijas jomā.

Savas darba gaitas veterinārajā klīnikā Liene uzsāka jau pirmajos mācību gados. "Es teicu mammai, ka iešu strādāt kaut vai maz apmaksātu darbu, kur es mazgāšu grīdas, bet vietā, kas saistīta ar veterināriju," viņa stāsta. Tā Liene pirmā studiju gada vasarā strādāja mazā klīnikā Ķekavā. "Klīnika bija pagrabā, līdz ar to tur bija neciešami auksts, klienti ienāca apmēram piecas reizes dienā un pretējās durvīs atradās apbedīšanas birojs. Es, aiz garlaicības, biju nogaršojusi visas sausās kaķu barības un izlasījusi visus "Harijus Poterus," viņa smejas.

Pēc darba veterinārajā klīnikā sekoja otrā kursa prakse, Liene nolēma doties praksē uz Grobiņu. Oficiālais prakses garums bija divas nedēļas, kas Lienei likās par īsu, tāpēc viņa nolēma tur palikt vēl četras nedēļas Taču ar to jaunās veterinārārstes vēlme un iniciatīva darboties praktiski nebeidzās. Nākamajā gadā Liene, par spīti tam, ka skolā tajā gadā oficiālā praksē nebija jāiet, nolēma doties uz Cesvaini, kur viņu labprāt savās mājās uzņēma veterinārārstu ģimene. "Abās vietās, gan Grobiņā, gan Cesvainē mani uzņēma pilnīgi nepazīstami cilvēki. Tas bija tas ko sauc par lauku cilvēku viesmīlību. Tas bija ļoti jauki," stāsta Liene. Tur aptuveni mēnesi viņa varēja darboties gan ar lielajiem piena lopiem, gan mazajiem mīļdzīvniekiem. Pēcāk, kad pienāca ceturtais kurss, meitene nolēma aprūpēt aitas.

Liene stāsta, ka, pirms viņa sāka studēt veterināriju, nekad nebija pat pieskārusies govij, aitai vai kādam citam produktīvajam dzīvniekam. Tieši šī iemesla dēļ pirmajos gados viņa apzināti centās atrast tādu prakses vietu, kur varētu darboties ar liellopiem. "Pēc tā laika visi mani kursa biedri domāja, ka es izvēlēšos lielos dzīvniekus. Arī pati tā domāju, bet tad es beidzu spēlēties, atnācu praksē uz vietu, kur tagad strādāju, un sapratu, ka gribu strādāt te," viņa stāsta.

Jautāju, kā viņa atradusi iespējas darboties tik daudzās vietās. Liene atzīst, ka vietas pašas viņu atrada. "Lielākoties viss notika caur paziņām. Nevienu brīdi nebija tā, ka es pati būtu likusi kādu sludinājumu, piemēram, "Facebook" " Viņa stāsta, ka arī jaunajiem veterinārārstiem ir ļoti daudz iespēju. Viņa pati ir patīkami pārsteigta par to, ka klīnikas ir gatavas mācīt un ņemt darbā veterinārārstus, kas tikai nesen pabeiguši skolu.

Liene atklāj, ka jaunajiem veterinārārstiem ir ļoti daudz iespēju, galvenais ir izrādīt iniciatīvu un turēt ausis vaļā.. "Man vienmēr gribas nobolīt acis, kad cilvēki saka, ka Latvijā ir bezdarbs, jo tās ir pilnīgas muļķības," viņa sašutusi atzīst.

Liene uzreiz pēc studijām uzsāka darbu "Dzīvnieku veselības centrā", kur viņa vēl aizvien strādā. Intervijas laikā viņa atklāj, ka šī bijusi viena no vietām, kur, pabeidzot studijas, ir vēlējusies turpināt attīstīt savas iemaņas. Kāpēc tāda izvēle? Jaunā veterinārārste atzīst, ka te ir lielisks kolektīvs un izaugsmes iespējas. Viņa stāsta, ka tieši šī veterinārā klīnika ir atvērta uzņemt un apmācīt gan veterinārmedicīnas studentus, gan veterinārārstu asistentu studentus, ko daudzas citas klīnikas atsakās darīt, jo tas prasa daudz laika un pacietības. Kā arī "Dzīvnieku veselības centra" vadība vienmēr ir uzstājusi uz turpmāku zināšanu pilnveidošanu.

Lai piepildītu savu sapni par darbu "Dzīvnieku veselības centrā", Liene ceturtajā kursā mērķtiecīgi par prakses vietu izvēlējās tieši šo klīniku. Pēc divu nedēļu prakses viņas mērķtiecība auga spēkā, un jaunā veterinārārste izrādīja interesi palikt strādāt klīnikā arī pēc oficiālās prakses beigām. Liene stāsta, ka tajā laikā viņiem nebija brīvas asistenta vietas, tāpēc tika izteikts piedāvājums strādāt laboratorijā. Viņa atzīst, ka jau no sākta gala zināja, ka darbs laboratorijā viņai nepatiks, taču vēlme strādāt tieši šajā klīnikā bija spēcīgāka par nepatiku pret darbu laboratorijā.

Kā laborantam Lienei vajadzēja analizēt urīna un asins analīzes. Viņa skaidro, ka darbam laboratorijā neesot bijusi gatava: '"Mani šeit apmācīja, jo es zināju tikai tik daudz, cik māca skolā, un tās ir tikai virspusējas zināšanas," viņa atzīst. Darba gaitā jaunā ārste saprata, ka viņas sākotnējās izjūtas nav bijušas maldīgas, darbs laboratorijā viņai nepatika, taču, par spīti tam, viņa šos darba pienākumus pildīja vēl atlikušos trīs mēnešus. Pēc šiem trim mēnešiem viņai bija iespēja sākt aizvien vairāk darboties tajā jomā, kas viņu patiesi interesēja, – dzīvnieku ārstēšanā. "Manā sejā varēja redzēt, ka darbs laboratorijā man ļoti, ļoti nepatīk, tāpēc man aizvien vairāk un vairāk ļāva darboties arī kā ārsta asistentam," stāsta Liene.

Gada laikā Liene no laboranta ir kļuvusi par ārstu. Viņa priecīgi paziņo, ka tagad viņai darbs laboratorijā vairs nav jāveic. Jaunā ārste atzīst, ka viņai ir bijusi strauja izaugsme, un tas tikai palielinājis atbildības sajūtu. Viņa skaidro, ka arī ārstiem ir dažādas pakāpes: "Ir nakts ārsts, dienas ārsts. Tu vari specializēties kaut kādā jomā, piemēram, mums ir veterinārārsti, kuri strādā tikai pa dienu un nodarbojas pamatā ar ķirurģiskajiem gadījumiem, dermatologs, kas pieņem tikai pacientus, kam novēro ādas problēmas un citi Viņu darba režīms krasi atšķiras no mana," viņa skaidro. Kā Liene pati stāsta, šobrīd viņa ir pirmajā izaugsmes posmā, kurā strādā tajās maiņās, kas tiek piešķirtas. Tās var būt gan dienas, gan nakts maiņas.

Stāstot par savu darba ikdienu, Liene uzsver, ka galvenais viņas pienākums ir izvērtēt pacienta veselības stāvokli un nozīmēt ārstēšanu vai turpmākus izmeklējumus, pēc nepieciešamības. Liene atzīst, ka galvenais ir neapjukt un nepaļauties uz saimnieku noteiktajām diagnozēm: "Ļoti bieži ir tā, ka saimnieki paši jau ir noteikuši diagnozi, un tas bieži vien var ārstu novirzīt no pareizā ceļa," viņa skaidro. Liene atzīst, ka tikai ar laiku sapratusi, ka nav jāreaģē pirmajās sekundēs, balstoties tikai uz informāciju, ko tev ir sniedzis dzīvnieka saimnieks. Šādos brīžos esot svarīgi ievilkt elpu, izvērtēt klīniskās pazīmes un anamnēzes datus, ja nepieciešams, iziet ārā no kabineta un mazliet apdomāties, lai saprastu, kāds ir dzīvnieka veselības problēmu patiesais cēlonis.

Kaut Liene strādā veterinārajā klīnikā un ir medicīnas pārstāve, viņa atzīst, ka nav pārliecināta par to, vai medicīna glābj pasauli: "Es vēl neesmu sapratusi, vai medicīna glābj pasauli, drīzāk domāju, ka nē." Viņa uzskata, ka svarīgi ir atcerēties, ka medikamenti, piemēram, antibiotikas, ko tu dod dzīvniekam, ietekmē ne tika tava mīluļa, bet arī tavu veselību. "Dzīvnieks uzņem medikamentu, un pēc tam viņš bučojas ar saimnieku. Saimnieks saņem medikamenta atliekvielas," skaidro veterinārārste. Liene stāsta, ka tieši tas ir iemesls, kāpēc aizvien biežāk pirms antibiotiku izrakstīšanas kā cilvēkiem, tā dzīvniekiem ārsti vēlas saņemt pacienta vai, dzīvnieka gadījumā, saimnieka mutisku apstiprinājumu tam, ka viņš šādai izvēlei piekrīt un saimniekiem liek saprast, ka ir jāiziet viss nozīmētais medikamenta lietošanas kurss, kā ārsts norādījis.

Strādājot ar pacientiem, veterinārārste cenšas no tiem emocionāli distancēties. "Kad dzīvnieks ir pieņemšanas telpā vai uz operācijas galda, es nedomāju par emocionālo pusi, jo tad es vairs neko nevaru izdarīt," viņa skaidro. Par spīti tam, Liene atzīst, ka reizēs, kad saimnieki ir nolēmuši dzīvnieku iemidzināt un viņai suns vai kaķis ir jāaiznes veikt eitanāziju, kāda asara vienmēr nobirstot.

Liene atzīst, ka nav no tiem cilvēkiem, kas saka, ka mīl dzīvniekus, tāpēc vēlas būt par veterinārārstu. "Tas, manuprāt, nav pareizi. Mēs neapčubinām savus pacientus izmeklēšanas laikā, tas, manuprāt, parāda neprofesionalitāti. Mēs emocionāli vairāk pieķeramies tiem dzīvniekiem, kuri paliek stacionārā uz ārstēšanu, ar tiem ejam pastaigās, barojam, dzirdam, tanī brīdī arī saimnieks nav klāt" viņa skaidro.

Papildus darbam veterinārajā klīnikā viņa ir piekritusi pasniedzējas darbam LLU veterinārmedicīnas fakultātē. Arī šī bija viena no trim vietām, kur meitene gribēja turpināt darboties. Darbu Liene dabūjusi pavisam nejauši. "Viņi man jautāja, vai es nezinu kādu, kurš gribētu strādāt par klīniskās diagnostikas pasniedzēju. Tajā brīdī es kaut kā biju aizmirsusi, ka tas ir tas, ko vienmēr esmu vēlējusies. Nebiju iedomājusies, ka tas jebkad dzīvē varētu notikt, sevišķi jau pirmajā gadā pēc skolas beigšanas," viņa stāsta. Pēc neilga pārdomu brīža viņa saprata, ka vēlas to darīt, un piekrita kļūt par klīniskās diagnostikas pasniedzēju. Tagad viņa jaunajiem veterinārārstiem pasniedz praktiskos darbus un māca to, ko lekcijās stāstījis profesors, izmantot darbā ar dzīvniekiem.

Liene atzīst, ka pirms darba uzsākšanas universitātē viņa neesot jutusies gatava mācīt jaunos veterinārārstus. Viņa uzsver, ka, par spīti pārliecības trūkumam, pasniedzēji domāja citādi, un tieši tas viņai palīdzēja pieņemt izaicinājumu un uzsākt lektores darbu.

Jaunā lektore stāsta, ka ir uzjautrinoši vērot studentus no malas. "Skatos, kā viņi man priekšā cīnās ar miegu, kas, parasti, parādās ap pulksten deviņiem no rīta. Tajā brīdī tu atceries sevi," viņa smejas.

Liene stāsta, ka par spīti tam, ka ir veterinārārste, uzzinot, ka viņas mīlulim kaut kas kaiš, sākumā reaģē neadekvāti. Viņa atceras, kā reiz parastā mācību ultrasonogrāfijā tika apskatīta dažus mēnešus vecā suņu meitene Brita. Tās laikā līdz ar veselības problēmām, par kurām Liene zināja, atklāja, ka kucītei ir grumbuļaina niere, uz ko Liene esot reaģējusi saasināti. "Es esmu pabeigusi veterināriju, es strādāju par veterinārārstu un saprotu, cik tam sunim gadu un ka viss pārējais ar viņa veselību ir kārtībā, bet brīdī, kad man pateica, ka manam sunim ir grubuļaina niere, man palika aukstas kājas, viss gar acīm samiglojās un likās, ka tūlīt raudāšu," viņa smejas.

Liene bieži abas suņu meitenes ņem līdzi uz darbu, jo citādi viņas 11 stundas būtu vienas pašas. Lienes vecākā suņu meitene Ronda saimnieces aiziešanu katru reizi ļoti pārdzīvojot un visu laiku, kamēr viņa ir prom, smilkstot un ilgojoties. Rondai ļoti patīk būt Lienes klātbūtnē un otrādi. "Ronda ir īsta miera mika, tāpēc ar viņu nekādu problēmu nav. Viņa ir ļoti uzticīgs suns un vienmēr ir man blakus," viņa stāsta.

Ronda tiek ņemta līdzi ne tikai uz darbu klīnikā, bet arī fakultātē. Liene atklāj, ka suns studentiem esot kā dzīvs mācību eksponāts. Pret dzīvnieka klātbūtni mācību telpās neiebilst ne skolas vadība, ne studenti. Gluži otrādi, Rondas ierašanās atsvaidzina nedaudz garlaicīgo mācību procesu.

Liene ir guvusi praktiskās iemaņas veterināriju ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs – Igaunijas galvaspilsētā Tallinā un Itālijas pilsētiņā Pizā.

Viņa stāsta, ka, salīdzinot ar Latviju, Igaunijā cilvēki ir turīgāki, tāpēc var atļauties daudz vairāk. "Veterinārā medicīna netiek apmaksāta no valsts puses, un cenas ir ļoti augstas. Es pati vienmēr saku – ja es nebūtu veterinārārste, tad nevarētu sev atļauties dzīvnieku. Ir jārēķinās, ka noguldījumu kontā jābūt 500 eiro, lai vajadzības gadījumā uzreiz vari rīkoties," viņa stāsta.

Turpretim Itālijā lielākā atšķirība bija cilvēku temperamentā, pie kura Lienei esot bijis grūti pierast. "Latvijā, ja cilvēks 40 minūtes nokavē ārsta apmeklējumu, tiek uzskatīts, ka viņš nav ieradies uz vizīti, un tiek pieņemts nākamais pacients. Bet tur cilvēks nokavē 40 minūtes, mēs stāvam un nesaprotam, kas notiek, bet mums paziņo, ka viss ir kārtībā, viņš vienkārši kavē," Liene stāsta. Citreiz esot bijis arī tā, ka ir daudz darbu un pieņemšanā sēž saimnieks, kurš gaida savu kārtu, bet veterinārārsti pēkšņi nolemj, ka tagad būs kafijas pauze. Šāda darba politika esot ļoti mulsinājusi.

Tāpat Itālijā veterinārārstiem studijās ir iespēja pastiprināti apgūt kādu noteiktu jomu, līdz ar to viņi tajā ir daudz izglītotāki nekā tie veterinārārsti, kas studē Latvijā. Par spīti tam, Liene neuzskata, ka tā ir labāka pieeja, jo, apgūstot vienu specifiku, tiek aizmirstas pārējās lietas, kas veterinārijā arī ir ļoti svarīgas.

Liene stāsta, ka vēl viena atšķirība starp ārsta darbu ārzemēs un Latvijā ir tā, ka, mājdzīvnieka saimniekam (vai pacientam parastā medicīnas iestādē) ienākot kabinetā, ārsts vienmēr paspiež roku un nosauc savu vārdu, tā iepazīstoties. Latvijā šāda prakse netiek piekopta. Liene atzīst, ka tā ir viena no lietām, kuras viņai Latvijā pietrūkst, taču pati vēl neesot gatava lauzt robežas un ieviest to savā darba ikdienā. "Tas ir kaut kas, kam es neesmu vēl tikusi pāri. Domāju, ka tas ir latviešu mentalitātes dēļ," viņa atzīst.

Liene atklāj, ka, strādājot ar pacientiem un viņu saimniekiem ārzemēs, viņa ir pamanījusi, ka attieksme pret dzīvnieku, tā veselību un veterinārārstiem krasi atšķiras. "Ārzemēs biežāk, kā mājās cilvēki pasaka tev kā ārstam paldies par rūpēm. Viņi vēlas ar tevi strādāt un uzturēt ar tevi kontaktu," viņa atklāj. Šādos brīžos viņa redz, ka dzīvnieka veselība cilvēkam patiesi ir svarīga un viņš ir gatavs veltīt gan laiku, gan līdzekļus, lai viņa mīlulis justos labāk.

Turpretim Latvijā reizēm attieksme ir nedaudz citāda. Liene stāsta par gadījumu, kad smagi slimam sunim uzlikusi sistēmu. Saimnieks esot stāvējis blakus, un vienīgais, ko viņš pajautāja, bija: "Vai tā sistēma būs ilgi? Man te ilgi būs jāsēž?" Liene atzina, ka tajā brīdī viss, ko viņa varēja darīt, bija ieelpot, izelpot un nodomāt – ja suns nenomirs, tad jā, diezgan ilgi vajadzēs te sēdēt.

Kaut Lienei ir bijusi iespēja praktizēties arī ārpus Latvijas, viņa atzīst, ka aizbraukt kaut kur citur uz neilgu laiku ir lietderīgi un labi, taču ilgtermiņā viņa grib dzīvot Latvijā un neplāno pārcelties uz dzīvi citur. "Ar īsajām praksēm, kas man ir bijušas, es saprotu, ka ir svarīgi aizbraukt un redzēt kaut ko citu, bet pavisam aizbraukt es negribētu," viņa stāsta.