Foto: Privātais ahīvs. Māra Semjonova
Kaniesterapija jeb ārstēšanas veids, kurā suņi tiek izmantoti kā terapeiti, Latvijā tiek izmantots aizvien biežāk. Taču ir jāsaprot viena svarīga nianse –suns darbojas kā motivators, lai spētu izpildīt ārsta izvirzīto mērķi, nevis kā brīnumzāles, atklāj kinoloģe Māra Semjonova. Šis terapijas veids ir uzrādījis lieliskus rezultātus gan darbā ar bērniem, gan vecāka gadagājuma cilvēkiem. Par kanisterpijas izaicinājumiem un pozitīvo ietekmi stāsta labdarības fonda BeOpen projekta "Draugs īpašam bērnam" kinoloģes Māra Semjonova un Inga Zemīte.

Māra Semjonova kopā ar saviem suņiem regulāri viesojas pie bērniem ar īpašām vajadzībām biedrībā "Dižvanagi" un ikdienā vada biedrību "Canis Group Liepāja", kas apvieno kanisterapijas brīvprātīgos asistentus ar suņiem-terapeitiem. "Nodarbībās bērniem mācām pareizu sadarbību ar suni, bērni pēc kinologu norādēm dod komandas, pabaro un izķemmē suņus. Ir arī kopīgas rotaļas un spēles, kur bērni, paši to varbūt pat neapzinoties, uzlabo līdzsvara sajūtu, mācās pareizi satvert priekšmetus, skaitīt, nosaukt krāsas," par dažādajiem sasniegumiem stāsta kinoloģe.

Tomēr individuālajās nodarbībās, kuru mērķis ir konkrētu fizisku iemaņu attīstīšana, svarīgākais ir ārsta dotie norādījumi. "Ja kanisterapijas nodarbības ir individuālas, tad pirms tam ergoterapeits nosaka, kas tieši bērniņam ir jāuzlabo, un, balstoties uz to, mēs izdomājam uzdevumus. Ja tā ir sīkā motorika, tad var pīt bizītes, lai sunītim izveidotu skaistu pavadiņu, vērt krellītes, ar knaģīšiem izrotāt sunīša pavadiņu. Ja jāuzlabo runa, tad pēc logopēda ieteikumiem sunītim var lasīt priekšā pasaku. Ideju, kā ārsta dotos uzdevumus realizēt praktiskās nodarbībās ar suni, kinologiem, par laimi, netrūkst," atzīst Semjonova.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!