Padomā, pirms pērc 'brošiņu': ko darīt, ja vairs nespēj parūpēties par bruņurupuci  (3)

Mazi bruņrupuči atgādina skaistas brošiņas. Iegādājoties tādu mājdzīvnieku, bieži vien cilvēki nerēķinās, ka labos apstākļos nelielās brošiņas ātri izaugs, svērs divus līdz trīs kilogramus un sasniegs pieklājīgus izmērus. Tāpat cilvēki bieži vien aizmirst, ka šie bruņrupuči ir ilgdzīvotāji – var dzīvot no 30 līdz pat 100 gadiem.

Saldūdens bruņrupuči savvaļā apdzīvo Ameriku, tikai pa retam ir sastopami arī Latvijas dabā. Tur tos tīšuprāt vai nejauši izlaiduši tie cilvēki, kas sapratuši, ka vairs nespēj uzņemties rūpes par sākotnēji mazo mājdzīvnieku. Lielkalns vēsta, ka šāda cilvēku rīcība rada draudus, izspiežot no dabiskajiem biotopiem vietējās sugas un, iespējams, ievazājot dažādus parazītus un infekciju slimības. “Ja šādas svešzemju sugas nokļūst Latvijas dabā, tās kļūst par apdraudējumu vietējai faunai,” stāsta zoo pārstāvis Māris Lielkalns.

Daži bruņurupuči, kuri kļuvuši saviem saimniekiem par nastu, nonāk Rīgas zoo. Lielkalns atklāj, ka zoodārzs bieži saņem telefona zvanus, kuros norūpējusies balss stāsta, ka iegādātais ģimenes mīlulis – bruņrupucītis ir izaudzis liels un tam ir nepieciešams atvēlēt dzīvoklī krietni lielāku vietu, bet to nav iespējams izdarīt. Citkārt stāsts esot par došanos projām, bet rupuci nevarot ņemt līdzi. Vēl citureiz kāds pastaigas laikā ir sastapis pretī nākošu bruņrupuci . Visiem šiem stāstiem ir kopēja bēda – ko darīt tālāk ar bruņrupuci? Daži to atrisina, izlaižot kādā ūdenstilpē, domājot, ka gan jau kustonis izdzīvos. Cits bezatbildīgi iemet dzīvu dzīvnieku atkritumu konteinerā.

Rūpējoties, lai Latvijas dabā nenokļūtu dažādu sugu bruņrupuči, Rīgas zooloģiskajā dārzā un Latgales zoodārzā Daugavpilī izveidotas bruņrupuču patversmes. To mērķis – risināt problēmu, kur iedzīvotājiem likt rupuci, par kuru vairs nevar parūpēties vai arī tas vienkārši apnicis. Tā kā šie dzīvnieki dzīvo patiešām ilgi – visbiežāk turētie sarkanausu bruņrupuči var nodzīvot pat 30 līdz 40 gadus (citas sugas arī krietni ilgāk), tad šo gadu laikā ģimenes situācijas var mainīties ļoti radikāli.

Rīgas zooloģiskajā dārzā ik gadu nonāk vismaz 50 dažādu sugu bruņrupuči (gan sauszemes, gan ūdens), kas cilvēkiem kļuvuši lieki un nevajadzīgi. No 2003. līdz 2017. gadam zoo mājvietu atraduši vairāk nekā 413 bruņrupuči, visvairāk – dažādu pasugu sarkanausu bruņrupuči.

Vispareizākā rīcība ģimenei, kura saprot, ka vairs nespēj uzņemties rūpes par bruņrupuci, ir nogādāt to patversmē vai nu Rīgā vai Daugavpilī. Arī gadījumos, ja rupucis sastapts savvaļā, tad vaļā to laist nedrīkst. Dzīvnieks jānogādā šajā patversmē, piekodina Lielkalns.

Sarkanausu bruņrupucis, kas visbiežāk tiek izvēlēts par mājdzīvnieku, ir Amerikas iemītnieks, un Latvijā brīvā dabā nav sastopams. Šī suga ir ļoti plastiska un spēj pielāgoties dažādiem dzīves apstākļiem, tādēļ itin labi var izdzīvot arī mūsu apstākļos, taču tas nebūt nenozīmē neko labu, vēsta Lielkalns.

Sarkanausu bruņrupucis ir plēsējs, gaļēdājs, kas ir viens no iemesliem, kādēļ viņš ir īpaši veikls peldētājs. Dzīvodams kādā ūdenstilpē, tas krietni papostīs vietējo ūdensdzīvnieku faunu, gadu gaitā to daudzumu būtiski samazinot.

Kaut daudzi silto zemju iemītnieki, kas nonākuši mūsu dabā ziemas laikā iet bojā, ar sarkanausi ir citādi. Tas, būdams izturīgs aukstasiņu dzīvnieks, veiksmīgi pārziemo ūdenstilpes dibenā un pavasarī priecīgs atkal sāk savu aktivitāti. Lielkalns stāsta, ka, cik viņam zināms, pagaidām pie mums rupuči nevairojas, taču karstā un garā vasarā, kāda bija šī gada vasara, rupucim tas varētu izdoties. Ja neņemam vērā vairošanos, šie dzīvnieki dzīvo ilgus gadus. Tātad konkrētā ūdenstilpē var “šeptēties” un postīt tās faunu ilgi un dikti.

Tāpat sarkanausu bruņrupucis ir kustīgāks un agresīvāks par Latvijā esošo, taču ļoti reti sastopamo purva bruņrupuci. Un loģiski, ka strīdos par dzīves telpu uzvarētājs būs sarkanausis, atklāj Lielkalns. Tātad šī suga izkonkurēs no piemērotākām vietām vietējo sugu.

Nedrīkst aizmirst arī to, ka, izlaižot dabā sarkanausu bruņrupuci, līdzi tam dodas arī vesela virkne sīku radību – parazītu. Tie ir iemītnieki, kas dzīvo gan uz rupuča ādas, gan arī viņā iekšā. “Tie atkal ir svešinieki, kas šeit nebūt nav vēlami. Kādas sekas var tie izraisīt mūsu vietējiem dzīvniekiem, nav ne jausmas. Tik vienā brīdī varam attapties, ka mums reta ir kļuvusi tā vai cita dzīvā radība,” sašutis skaidro Lielkalns.

Aplūkojot visus šos faktus, atliek vien atgādināt – ja nolemts iegādāties kādu eksotisku dzīvnieku, padomā, vai tas pēc kāda laika neapniks un nebūs jāmeklē tam jaunas mājas!