Cilvēkiem Latvijā trūkst uzticības ārstiem: topošais vetārsts Andris, kurš vēlējās būt aktieris  (5)

Kaut Andris apzinīgi jau piekto gadu mācās veterināriju un jau četrus gadus strādā klīnikā, viņš atzīst, ka sākotnēji vēlējies kļūt par aktieri. Taču gadā, kad pabeidzis vidusskolu, jauns aktieru kurss Kultūras Akadēmijā netika uzņemts, līdz ar to Andrim sapnis par darbu uz skatuves uz nenoteiktu laiku bija "jānoliek malā".

Tad puisis saprata, ka jāapsver citas iespējas. Abi Andra vecāki ir ārsti - viņš nolēma turpināt ģimenes tradīciju un pievērsties medicīnai. Taču iestāšanās process uz ārstiem esot bijis neveiksmīgs, tādēļ izlēmis kā rezerves variantu izvēlēties vetārsta profesiju. "Domāju, ka aiziešu gadu pamācīties veterināriju un pēc tam, ja gribēšu, pēc gada atkal mēģināšu iestāties sākotnēji izvēlētajā programmā," viņš stāsta. Taču, uzsākot studijas, viņa plāni mainījās. Puisis saprata, ka veterinārija ir tas, ko viņš vēlas darīt arī turpmāk. "Manuprāt, darbs ar dzīvniekiem ir interesantāks nekā ar cilvēkiem," viņš stāsta. "Ja cilvēks var tev pateikt, piemēram, ka viņam sāp šeit, tad suns un kaķis to nevar izdarīt, līdz ar to tev pašam ir jācenšas saprast - vispirms, kur viņam sāp, un pēc tam atrast sāpju cēloni." Andris uzskata, ka darbs ar dzīvniekiem ir pilns izaicinājumiem, kas liek nemitīgi pārkāpt sev un domāt par jauniem risinājumiem.

Kaut aktiermāksla un medicīna šķietami ir divas pilnīgi atšķirīgas profesijas, Andris tam nepiekrīt. "Man liekas, ka medicīna vien tāds teātris ir. Tev ir tik daudz jāuzstājas un jārunā ar cilvēkiem, ka tās tomēr kaut kādā ziņā pārklājas," viņš skaidro.

Lai gan veterinārija ir bijusi Andra pēdējā izvēle, viņš atklāj, ka, ja viņam būtu iespēja kaut ko mainīt, tad viņš tāpat izvēlētos ārstēt dzīvniekus, nevis apgūt ārsta vai aktiera profesiju. "Tagad vairs nav tā, ka man gribas iet uz aktieriem. Es esmu pieradis, man patīk tas, ko es daru," viņš stāsta.

Neskatoties uz to, Andris atzīst, ka mācību process ir grūts. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc daudzi jaunieši pirmajos kursos pamet studijas veterinārijā. Sevišķi grūti esot tieši pirmajos divos, trijos gados. Kā viņš pats stāsta, tad pirmās grūtības sākas, uzsākot mācīties anatomiju, sevišķi tad, kad jāapgūst dzīvnieku preparēšana. Topošais vetārsts uzskata, ka tas ir brīdis, kad saproti, vai tu esi vai neesi gatavs strādāt šajā jomā. "Tas ir nepatīkams process, kad tev atnes dzīvnieka kāju, kura tev ir jāgriež vaļā un jāpēta, taču tam ātri vien tiek pāri," viņš skaidro. Taču ir studenti, kuri saprot, ka tomēr šī profesija nav domāta viņiem. Andris stāsta, ka pirmajos gados mācības pametuši vairāk nekā puse kursabiedru. Iespējams, tam par iemeslu ir bijusi jau iepriekš pieminētā dzīvnieku preparēšana, bet varbūt pie vainas ir pārsteigums par mācību apjomu un sarežģītības līmeni.

"Nevarētu teikt, ka es nebiju gaidījis, ka mācīties veterināriju būs grūti, taču ir daudzi cilvēki, kuri to nesaprot," viņš stāsta. Taču šis pārsteigums nav tikai pašiem studentiem, bet arī tiem, kas par šo profesiju neko daudz nezina. "Ir cilvēki, kas jautā, cik ilgi man ir jāmācās. Kad es viņam pasaku, ka sešus gadus, viņi brīnās un saka: "Tas jau kā ārstiem!"" par apkārtējo pārsteigumu stāsta Andris. Taču tas nav viss - reiz kāda kliente topošajam vetārstam esot jautājusi, vai par veterinārārstu vispār ir jāmācās, uz ko viņš saprotoši atbildējis, ka ir un pat vairāk nekā ārstiem. "Iespējams, no malas izskatās, ka tu visu dienu to tik dari, kā spēlējies ar kucēniem, bet tā jau nav," viņš skaidro. Andris uzskata, ka daudziem cilvēkiem nav sapratnes par to, kāda ir šo profesijas pārstāvju ikdiena. "Daudzi ir saskatījušies vācu filmas, kur vetārsti to vien dara, kā pie zirgiem braukā, taču tā nav," stāsta topošais vetārsts.

Andris gan atzīst, ka sākotnēji arī pats esot domājis, ka studijas tāds nieks vien būs, iespējams, tāpēc, ka vidusskolā mācībām neesot pievērsis lielu vērību. Taču, uzsākot studijas, jau pēc pirmā mēneša topošais vetārsts esot sapratis, ka būs citādāk nekā vidusskolā. Neskatoties uz to, viņš atzīst, ka nekad neesot nopietni apsvēris ideju par mācību pārtraukšanu. Viņš atminas vienu reizi, kad tuvojies otrais anatomijas eksāmens, esot bijušas pārdomas par to, vai ieguldītais laiks un pūles ir tā vērtas. "Es uzskatu, ka katram ir kaut kādi lūzuma brīži, kad liekas, ka viss, vairāk nevajag, taču tas, vai padoties šim lūzumam vai ar to cīnīties, ir katra paša izvēle," viņš atzīst. Tas, kas Andri motivēja nepadoties un nemest visu pie malas, bijis ieguldītais darbs un karjeras iespējas gan tepat Latvijā, gan citviet Eiropā.

Andris ir praktizējis savas skolā apgūtās iemaņas dažādās klīnikās arī ārpus Latvijas. Kā topošais vetārsts pats skaidro, viņam vienmēr ir bijusi interese par to, kā šīs profesijas pārstāvji strādā citviet pasaulē. Viena no vietām, kur viņam ir bijusi iespēja strādāt, ir Amerika. Tur viņš "Tufts Cummings School of Veterinary Medicine" klīnikā strādājis kopā ar neirologiem. Par būšanu tur viņš stāsta ar lielu sajūsmu, sevišķi pozitīvi viņš izsakās par pienākumu sadali klīnikā. Piemēram, Latvijā ārstiem bieži vien pašiem ir jāveic gan analīzes, gan jātaisa rentgens, taču Amerikā šos nelielos darbiņus veic asistenti. Tas palīdz ārstam veltīt vairāk laika un uzmanības citām lietām, neuztraucoties par sīkumiem. Tāpat šāds darbu sadalījums palīdz nepieciešamos izmeklējumus veikt ātrāk.

Konkrētā klīnika, kurā darbojās Andris, bija sadalīta pa nodaļām, gluži kā tas ir lielajās slimnīcās. Viņš stāsta, ka katra no tām atbild par savu veterinārmedicīnas nozari, piemēram, ir atsevišķa nodaļa, kurā ārsti specializējas kardioloģijā. Andris, balstoties uz savām interesēm, izvēlējās praktizēties neiroloģijas nodaļā.

Esot Amerikā, topošais vetārsts novērojis arī to, ka šajā valstī cilvēki daudz vairāk uzticas veterinārārstiem, piebilstot, ka Latvijā dzīvnieku saimniekiem nereti šķiet, ka viņi ir gudrāki par ārstiem. "Man ir tāda sajūta, ka Latvijā brīžiem cilvēkiem šķiet, ka viņi var visu izlasīt internetā. Viņi atnāk uz klīniku un saka, ka izlasījuši internetā, ka jābūt tā un šitā, ar tādu attieksmi, kas liek man noprast, ka viņi uzskata, ka šajā jomā ir zinošāki par kādu, kurš to ir sešus gadus studējis un pēcāk vēl praktizējis. Tajos brīžos man šķiet, kāpēc šis cilvēks vispār ir atnācis uz konsultāciju, ja jau viņš visu ir izlasījis internetā?" par cilvēku attieksmi stāsta topošais vetārsts.

Andris piebilst, ka tieši uzticība ārstam ir tas, kas dzīvnieku saimniekiem Latvijā pietrūkst. Kā rezultātā dažreiz rodas situācija, kad vetārsts nav spējīgs līdz galam palīdzēt dzīvniekam un veikt visas viņam nepieciešamās pārbaudes. Šādos gadījumos vetārsti ir bezspēcīgi, jo ar varu nespēj piespiest saimnieku izdarīt izvēli. Taču citreiz pie vainas ir arī finansiālās grūtības. "Daži cilvēki, piemēram, nevar atļauties veikt dzīvniekam asins analīzes, līdz ar to dažkārt tev sanāk nedaudz zīlēt, kas ar to dzīvnieku īsti ir noticis, izmantojot to, ko tu vari izmantot," viņš stāsta. Turpretim Amerikā šādas problēmas neesot. Tur cilvēki ir pieraduši maksāt lielas summas paši par saviem medicīnas pakalpojumiem, līdz ar to problēmas samaksāt par mājas mīluļu ārstniecību viņiem nav. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc dzīvnieku saimnieki Amerikā nekad neapšauba ārsta darbu un izvēles. "Tur nekad nevienam nav lieku jautājumu, piemēram, "Vai to tiešām vajag? Vai nevar citādāk?" Turpretim Latvijā šos jautājumus nākas dzirdēt bieži," viņš atklāj. Andris stāsta, ka dažreiz rodas sajūta, ka cilvēki uzskata – ārsts vēlas, lai tiek veiktas konkrētās izmeklēšanas tikai tāpēc, lai no pacienta izspiestu naudu. "Tā ir kaut kāda kolhoza laika domāšana, kas daudziem cilvēkiem ir saglabājusies, un nav jau tā, ka tikai tāpēc, ka es nolēmu sunim veikt asinsanalīzes, kas viņa saimniekam izmaksās nedaudz dārgāk, mani gaida algas pielikums," viņš skaidro. "Cilvēkiem ir jāsaprot, ka ir tik daudz slimību, ka, lai konstatētu vienu konkrētu, ir nepieciešams veikt asinsanalīzes, rentgenu un citas pārbaudes."

Tāpat Andris praktizējies arī Čehijā. Šo valsti viņš izvēlējās, balstoties savā pozitīvajā pieredzē, kad reiz uz dažām dienām apmeklējis tās galvaspilsētu – Prāgu. Čehijā topošais vetārsts pēc trešā kursa divus mēnešus darbojās klīnikā kā ārsta asistents. Andris atklāj, ka tur, salīdzinot ar Ameriku, viņam daudz vairāk ļāva praktiski darboties – palīdzēt operācijās un veikt nelielas manipulācijas. "Viņi redz, ka nāc no Eiropas skolas, līdz ar to viņi uzticas, ka izglītības kvalitāte ir pietiekoši augstā līmenī," viņš skaidro.

Viņš atzīst, ka sākotnēji esot bijis pārsteigts, cik veterinārmedicīna Čehijā ir augstā līmenī, un, ka gluži kā Amerikā, arī Čehijā cilvēki bijuši daudz maksātspējīgāki nekā Latvijā. Andris skaidro, ka viņu vidējā alga krasi neatšķiras no Latvijas, tāpēc tas esot bijis pārsteigums.

Kā vēl vienu no atšķirībām starp veterināriju Latvijā un ārzemēs Andris min atalgojumu. Viņaprāt, tas ārzemēs ir augstāks nekā Latvijā. "Klienti domā, ka mēs saņemam nenormāli daudz, bet patiesībā tā jau nemaz nav," viņš skaidro.

Tāpat ārzemēs ir vairāk dakteru, kuri ir pielikuši pūles un izgājuši rezidentūru. Andris stāsta, ka to uzreiz var pamanīt. Sevišķi daudz tādu ārstu esot bijis Amerikā, taču arī Čehija neesot daudz atpalikusi. Līdz ar to Andris uzskata, ka Latvijā vajadzētu izveidot rezidentūru arī vetārstiem. Viņš ar lielu cerību uzskata, ka tas ir tikai laika jautājums. "Es domāju, ka šeit tas viss tikai lēnām sāk attīstīties un iet uz priekšu," viņš piebilst.

Taču Andra vēlme darboties ārzemēs nav rimusi, viņš jau meklē jaunas iespējas, kur papildināt savas zināšanas. Kā vienu no mērķa valstīm viņš izvēlējies Vāciju. Tur, viņaprāt, veterinārmedicīna ir ļoti augstā līmenī, līdzīgi kā Austrijā un Anglijā, līdz ar to no šajā valstī strādājošajiem vetārstiem var daudz ko mācīties.

Andris iesaka arī citiem pēc iespējas vairāk doties praksēs ārpus Latvijas, lai redzētu, kā lietas notiek citviet pasaulē. "Tas palīdz ne tikai pašam iegūt plašākas zināšanas, bet arī attīstīt konkrēto jomu Latvijā," viņš piebilst.

Sarunas laikā Andris atklāj, ka jau pēc pirmā kursa beigām nolēmis uzsākt darbu veterinārijā klīnikā. "Nolēmu, ja jau es mācos par veterinārārstu, tad būtu lietderīgi jau laicīgi skolā apgūto pielietot praktiski," viņš skaidro. Arī darba atrašana topošajam vetārstam neesot sagādājusi nekādas grūtības. Veterinārā klīnika, uz kuru viņš devās darba meklējumos, ir atvērta pieņemt darbā studentus, pat tādus, kuri pabeiguši tikai pirmo kursu. Neskatoties uz to, brīdī, kad Andris uzsācis darba gaitas, neviens no viņa kursabiedriem nebija pieņēmis līdzīgu lēmumu. Viņš stāsta, ka lielākoties studenti sāk strādāt pēc trešā, ceturtā kursa beigšanas. "Dažreiz es domāju, vai tik neesmu par agru uzsācis strādāt un nebūs tā, ka pabeigšu skolu un man vairs negribēsies darboties šajā jomā, bet es ceru, ka tā nebūs," viņš smej.

Andris gan atzīst, ka pēc pirmā kursa nebūt nebija gatavs strādāt par veterinārārsta asistentu, taču "Dr. Beinerta" klīnikas kolektīvs viņu esot atbalstījis un iemācījis visu nepieciešamo. Arī lielā cilvēku plūsma klīnikā topošajam vetārstam ļāva īsā laikā apgūt daudz jauna. "Cilvēku ir tik daudz, ka tev vienkārši nākas to apgūt, citādi nebūs neviens cits, kas to dara," skaidro Andris.

Darbs veterinārajā klīnikā Andrim ir ļoti palīdzējis arī mācību procesā. "Ir bijis tā, ka skolā māca kādas jaunas lietas, kuras patiesībā es jau iepriekš esmu apguvis darbā," viņš stāsta. Lai gan darbam klīnikā ir daudz plusu, sākotnēji viņš esot satraucies, vai būs spējīgs apvienot skolu ar darbu. Andris skaidro, ka darba dienās, kad viņam ir skola, viņš var strādāt tikai naktīs. Līdz ar to nereti pēc vairākām stundām, kuras viņš pavadījis skolas solā, topošais vetārsts dodas uz nakts maiņu klīnikā un tad no rīta atpakaļ uz skolu. Turpretim brīvdienās viņš mēdz strādāt arī diennakti. Ja tā ir svētdiena, tad sanāk pēc nostrādātām 24 stundām pirmdienas rītā uzreiz doties uz skolu. Lai gan Andra grafiks izklausās patiesi saspringts, viņš apgalvo, ka visu paspēj un ir priecīgs par savu izvēli uzsākt darbu veterinārajā klīnikā jau pēc pirmā kursa. "Kā mums viens vetārsts teica: "Jo vairāk tu dari, jo vairāk vari padarīt!" Sanāk tā, ka jo mazāk laika tev ir, jo patiesībā vairāk tev tā ir. Jāatzīst, ka ir grūti, taču tas nav neispējami," viņš stāsta.

Andris uzsver, ka darbs klīnikā viņam sagādā prieku un ir interesants. Lai gan veterinārārsta ikdienā dažreiz iestājas rutīna, viņaprāt, šajā profesijā tas notiek daudz retāk nekā citās. "Kaut kas pamainās katru dienu, jo dzīvnieki ir neparedzami, bet saimnieki ir vēl neparedzamāki," par savu ikdienu stāsta Andris.

Darbojoties veterinārajā klīnikā četrus gadus, topošais vetārsts novērojis, ka dzīvnieki tiešām ir ļoti līdzīgi saviem saimniekiem. "Ja suns sēž uz medicīnas galda un "streso", tad arī saimnieks stāv viņam blakus un dara tieši to pašu," viņš smejas.

Neskatoties uz to, ka darbā ar dzīvniekiem ir daudz pozitīvā, tajā ir arī sava daļa pārbaudījumu. Jau iepriekš tika minēts, ka Latvijā bieži vien dzīvnieku saimnieki nav spējīgi samaksāt par medicīniskajiem pakalpojumiem, kurus ir nepieciešams veikt viņu četrkājainajam draugam. Andris atklāj, ka dažreiz situācija ir tik dramatiska, ka cilvēks nolemj dzīvnieku iemidzināt tikai tāpēc, ka tas viņam izmaksās lētāk. Topošais vetārsts skaidro, ka šādās situācijas viņu māc dusmas un neizpratne. Lai šāds lēmums nebūtu jāpieņem, Andris uzsver, ka pirms ņemt mājdzīvnieku, noteikti jāpadomā, vai spēj sniegt viņam nepieciešamo.

Lai situāciju risinātu, Andris kā vienu no iespējamajiem variantiem redz iespēju aizliegt par brīvu nodot mājdzīvniekus no viena saimnieka citam. "Manuprāt, vajadzētu aizliegt internetā par brīvu atdot kucēnus. Ir forši paņemt kucēnu, bet viņš jebkurā brīdī var salauzt kāju, un tad viņam vajag taisīt operāciju, kas maksā 300 eiro. Un neatkarīgi no tā, vai tu esi viņu dabūjis par brīvu vai nē, tev ir jāmaksā, vai viņam ir jāmokās," atklāj Andris. Viņš piebilst, ka, piemēram, Japānas valdība ir uzlikusi augstas cenas mājdzīvnieku iegādei (sevišķi suņu) tāpēc, lai cilvēki uzņemtos rūpes ar atbildības sajūtu. Kā topošais vetārsts stāsta, suns Japānā maksā 10 000 dolāru. Viņš uzskata, ka tā ir laba pieeja, un, iespējams, arī Latvijā vajadzētu uzlikt kāda veida ierobežojumu, kas rosinātu dzīvniekus iegādāties tikai tiem cilvēkiem, kuri spēj par tiem parūpēties un pie mazākajām grūtībām neatstās tos uz ielas.

Protams, uzsākot savas profesijas apguvi praktiski, tu saproti, ka tai ir gan savas negatīvas, gan pozitīvas iezīmes, taču, neskatoties uz to, Andris iesaka arī citiem veterinārijas studentiem studiju laikā meklēt darbu un centies skolā iemācīto pielietot praktiski. "Es domāju, ka tā ir vērtīga pieredze un tas ir tā vērts," viņš skaidro. Taču viņš piebilst, ka vērtīgāk būtu doties praktizēties tur, kur ikdienā ir daudz pacientu. "Jācenšas atrast vietas, kur tu vari piedzīvot daudz un dažādu gadījumu. Ja tu ej, piemēram, strādāt sestdienās kādā vakcināciju kabinetā vai mazā klīnikā, kur ikdienā ieiet trīs cilvēki, no kuriem divi nāk pēc suņu barības, tad varbūt īsti jēgas no tā nav," Andris piebilst. "Ja es šodien vēlreiz pabeigtu pirmo kursu un man atkal būtu jāizvēlas – iet vai neiet strādāt, es noteikti ietu. Bet tā ir katra individuāla izvēle." Topošais vetārsts iesaka - pirms nolem apvienot skolu ar darbu, padomā, vai varēsi visu paspēt un veltīt pietiekoši daudz laika un uzmanības kā vienam, tā otram.

Kā vienu no lietām, kas Andra ikdienu padara aizraujošāku, viņš min meža zvēru glābšanu no pilsētas un nogādāšanu atpakaļ mežā. Klīnikai, kurā topošais vetārsts strādā, ir līgums ar Rīgas domi, ka nepieciešamības gadījumā viņiem ir jāpalīdz no pilsētas izķert savvaļas dzīvniekus. Andrim pašam ir nācies divas reizes pieredzēt aļņa nogādāšanu mežā.

Šajā uzdevumā veterinārārstu misija ir iemidzināt alni, lai viņu varētu transportēt no vienas vietas uz otru. Šim nolūkam tiek izmantota bise ar trankvilizatoru, ar kuru dzīvnieks tiek sašauts. Topošais vetārsts stāsta, ka ir situācijas, kad dzīvnieks ir tik liels, ka viņam ar vienu devu nepietiek, līdz ar to viņš ir jāsašauj vairākkārt. Andris atzīst, ka tas nebūt nav viegls uzdevums. Dzīvnieks jau tā ir pārbijies, bet troksnis, ko rada bise, izšaujot trankvilizatoru, alni vēl vairāk sabiedē, kā rezultātā viņš skrien, kur acis rāda. "To, cik viegli dzīvnieku būs noķert, viņš izdomā pats. Lielākoties no viņa ir atkarīgs tas, kur viņš skries, mēs tur neko daudz nevaram iespaidot," stāsta Andris.

Šādas situācijas sevišķi interesantas šķiet apkārtnes iedzīvotājiem, tāpēc viņi dzīvnieku filmē vai kā citādi cenšas iemūžināt notiekošo. Andris stāsta, ka tas nemaz nepalīdz, gluži otrādi – visu padara grūtāku. "Protams, ka tas ir neparasti, ka pa apdzīvotu vietu skrien alnis, taču cilvēki nesaprot, ka nobijies meža zvērs ir bīstams un jebkurā brīdī var uzbrukt," viņš skaidro.

Pirmajā reizē Andris kopā ar kolēģi devās palīdzēt alnim, kurš bija ieklīdis Purvciemā. Dzīvnieks skrienot bija iekritis kādas privātmājas baseinā. Notikuma vietā bija ne tikai vetārsti, bet arī ugunsdzēsēji un policijas darbinieki, kuri kopīgiem spēkiem ar striķiem alni izcēla no baseina un nogādāja atpakaļ mežā. Turpretim otrajā reizē alnis bija iemaldījies policijas galvenās ēkas teritorijā, kura bija nožogota, līdz ar to dzīvnieka noķeršana neesot sagādājusi nekādas problēmas.

Neskatoties uz to, ka ar trankvilizatora palīdzību alnis tiek iemidzināts, Andris stāsta, ka visbiežāk dzīvnieks atmostas jau pārvešanas brīdī. Pirmajā gadījumā, kad topošais vetārsts kopā ar kolēģi devās glābt meža dzīvnieku, alnis esot atmodies gluži nelaikā, jo nācies vēl kādu laiku stāvēt sastrēgumā, kamēr samulsušais dzīvnieks pārvietojies pa mašīnu. Taču, ja dzīvnieks brīdī, kad viņi ir nokļuvuši izlaišanai paredzētajā vietā, vēl nav atmodies, tad vetārsti viņam vēnās ievada medikamentus, kas liek tam pāris sekunžu laikā atmosties. "Protams, ka dzīvnieks ir nedaudz apdullis, taču mēs viņu nekad neatstājam gulošu mežā," Andris skaidro.

Andris un viņa ģimene ir uzņēmusies rūpes arī par smilšu krāsas labradoru vārdā Bosis. Lai gan suns ikdienā dzīvo pie Andra vecākiem, topošais vetārsts stāsta, ka profesijas izvēle ir ietekmējusi to, cik lielu uzmanību viņš pievērš sava četrkājainā drauga veselībai. Andris stāsta, ka, uzsākot mācības, viņš sācis pievērst pastiprinātu uzmanību katram sava dzīvnieka solim. Viņš atzīst, ka, par laimi, viņa suns bieži neslimo, līdz ar to uztraukumam nav bijis pamata. Neskatoties uz to, ir brīži, kad vecāki novēro ko neparastu suņa uzvedībā vai izskatā, tad gan uzreiz tiek zvanīts dēlam, lai kopīgiem spēkiem noskaidrotu, kas četrkājainajam draugam varētu būt kaiš.

Andris atklāj, ka vecāki nav vienīgie, kuri vajadzības gadījumā vēršas pie viņa pēc palīdzības. Arī draugi retu reizi viņam piezvanot un lūdzot pēc padoma. Topošais vetārsts gan skaidro, ka šādi zvani viņu glaimo un viņš nekad neatsaka palīdzību. Sevišķi patīkami esot tad, ja cilvēki, kuri vēršas pie viņa pēc palīdzības, arī ieklausās sniegtajos padomos. Lai gan draugu un paziņu lūgumi pēc palīdzības Andri glaimo, viņš stāsta, ka cilvēkiem vajadzētu sākt saprast, ka, lai sniegtu atbilstošu diagnozi un nolemtu par tālāko ārstēšanu, vetārstam dzīvnieks ir jāredz. "Smieklīgais ir tas, ka daudzi cilvēki domā, ka tu kādu vari izārstēt pa telefonu, un tā noteikti nav," viņš smejas.

Domājot par nākotni, Andris atzīst, ka tā viņam pagaidām vēl ir miglā tīta. "Man tas liekās vēl tik tālu, tāpēc neesmu īsti izdomājis, ko darīšu tālāk," viņš skaidro. Taču viena no iespējām, ko topošais vetārsts apsver, ir uz nenoteiktu laiku doties pastrādāt ārzemēs. "Man patīk dzīvot Latvijā, bet tajā pašā laikā kaut kā liekas, ka vajadzētu aizbraukt uz ārzemēm, kaut vai uz kādu brītiņu paskatīties, kā tur ir. Pamācīties no viņiem," viņš stāsta. Lai gan ārzemes viņu vilina, Andris atklāj, ka apsver arī domu palikt Latvijā. Ja pēc diviem gadiem, kad būs iegūts diploms veterinārijā, viņš būs nolēmis nemeklēt laimi kur citur, tad, ļoti iespējams, topošais vetārsts paliks apgūt zināšanas klīnikā, kurā darbojas arī šobrīd.

Taču viens viņam gan ir skaidrs - viņš labprātāk darbotos neiroloģijā. Latvijā šī nozare tikai lēnām attīstās, līdz ar to tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņš aktīvi cenšas doties praktizēties uz ārzemēm. "Latvijā pagaidām vēl nav neviena neiroloģijas diplomāta, kas izgājis rezidentūru, tāpēc nākas meklēt speciālistu ārpus mājām," viņš skaidro. Lai gan neiroloģija ir tas medicīnas virziens, kas šobrīd Andri interesē visvairāk, viņš atklāj, ka sākumā tā likusies garlaicīga. Topošais vetārsts stāsta, ka, iespējams, viņa draugs, kurš studē medicīnu un ir ieinteresēts tieši neiroloģijā, mainīja viņa domas. "Ar laiku es pats sāku vairāk par to domāt. Arī Čehijā sanāca tā, ka tiku praksē pie neirologa. Tas laikam bija brīdis, kad neiroloģija mani sāka vairāk interesēt," viņš stāsta.

Andris gan piebilst, ka arī pārējās veterinārmedicīnas nozares viņam šķiet saistošas, kas ir labi, jo Latvijā vetārstiem ir jāzina visas nozares, sevišķi karjeras sākumposmā. "Jāzina viss, sākot ar to, kā tīrīt ausis, un beidzot ar to, kā salikt kopā kaulus," viņš skaidro.

Tāpat Andrim ir skaidrs, ka viņš savu vetārsta darbu vēlas saistīt ar mazajiem dzīvniekiem. Viņš smejoties stāsta, ka, iespējams, pieņēmis šādu izvēli tāpēc, ka visu mūžu ir dzīvojis pilsētā. "Es kaut kā no paša sākuma jau zināju, ka darbošos ar mazajiem dzīvniekiem. Man tas šķiet interesantāk. Tāpat tur ir lielākas diagnostikas iespējas," stāsta Andris. Viņš piebilst, ka reti kurš dakteris taisa rentgenu govij. Tāpat viņš uzskata, ka lielo dzīvnieku, piemēram, govju audzēšana tiek vairāk uzskatīta par biznesu, taču mazos dzīvniekus, piemēram, suņus un kaķus cilvēki neizvēlas turēt pie sevis naudas dēļ.