Darbnīca kā otrās mājas. Diānas Sipkovskas-Romānes radošuma piepildītā darbavieta

Diānas mājīgo darbnīcu "Instagram" biju noskatījusi jau sen, jo tā sociālajā tīklā iekarojusi ļoti lielu atzinību, saņemot lietotāju komplimentus par skaisto vidi un gaumīgo interjeru, bet tie, kas viesojušies, uzteic īpašo aromātu, kas virmo telpā. "Tava Māja" oktobra pēcpusdienā par to pārliecinājās un atzina – komentētājiem ir pilnīga taisnība.

Diāna pašlaik rosās savā aptuveni 50 kvadrātmetru darbnīcā, un tajā ir trīs telpas – virtuve, viesistaba un darbistaba. Pati namamāte gan smej, ka varbūt nākamreiz, kad mēs viesosimies, viss izskatīsies citādi, jo viņai ļoti patīk pamainīt interjeru un mēbeles un tās pārnest no dzīvokļa uz darbnīcu un otrādi.

Par savu pirmo darbnīcu viņa saukusi meitas Amēlijas istabiņu – 2x2 metru telpu, kas atradusies blakus virtuvei. "Ja no 2x2 metriem aiziet uz tādu [aut. – pašreizējo], tad liekas, ka ir plašums," neslēpj šuvēja. Viņai telpas bijušas arī pie Ziedoņdārza, kur viss bijis oranžā, bēšā krāsā un grīdas bijušas brūnas, kas, kā norāda Diāna, ir krāsas, kas viņai ļoti nepatīk, tāpēc viņa visu pārkrāsojusi pelēkos toņos. Vēlāk gan šuvēja no šīs vietas pārcēlusies un jau kādu gadu saimnieko plašākās telpās.

Par lielu ieguvumu var saukt to, ka Diānai nav jāmēro tāls ceļš līdz darbavietai, jo darbnīca atrodas tajā pašā mājā, kur viņa dzīvo. "Šeit ir tāda māju sajūta," savu darbnīcu raksturo Diāna un teic, ka te pat tiek pavadīts ilgāks laiks nekā dzīvoklī.

Iedvesmu Diāna rod, šķirstot interjera grāmatas, ko ik pa laikam dabū ārzemēs, "Pinterest" un "Instagram", kur arī pati izveidojusi kontu ar sava dzīvokļa un darbnīcas interjera fotogrāfijām. "Man interjers ir vājība," neslēpj mājas saimniece, kura arī pati savam dzīvoklim un darbnīcai izlolojusi iekārtojumu, krāsojusi sienas un grīdas, vajadzības gadījumā skrūvējusi skapi un pat pārkrāsojusi arī kādu dizaina priekšmetu sev vēlamajā tonī, kā arī iegādājusies interjera nieciņus, mēbeles, pieskaņojusi arī aromātisku smaržu buķeti, lai dzīvokļa un darbnīcas telpās no mazajiem bambusa kociņiem pudelītē izvirmotu patīkams aromāts.

Darbnīca un arī mājoklis ir ieturēts pelēkos toņos, kas ir Diānas mīļākie. "Tie piestāv visam, un ar tiem ir ļoti viegli spēlēties interjerā," norāda namamāte, kuras darbnīcā un arī mājoklī pelēkie toņi sadzīvo ne tikai ar baltiem, melniem un zeltītiem dizaina elementiem, bet arī sulīga bordo toņa dīvāniņu. Īpaši skaisti darbistabas pelēcīgās sienas izskatās pēcpusdienā, kad pie loga piestiprinātajās diskobumbās atstarojas saules stari, kuru gaismu spēles dzīvokli pārvērš maģiskā telpā.

Diāna atklāj, ka viņas mājoklī un darbnīcā nekad nebūs tukšu sienu. Pie tām ir piestiprināti ne tikai meitas zīmējumi un ģimenes fotogrāfijas, bet arī spoguļi un pašas gleznoti darbi.

Lai gan šķiet, ka interjers telpās ir kā no glancēto žurnālu lappusēm un tur nav ne ko pielikt, ne ko atņemt, Diānai labpatīk to mainīt, tāpēc jau tiek kaldināti plāni par atbrīvošanos no košā dīvāniņa, kas ir darbnīcas viesistabā. Tāpat arī spontānais pirkums jeb stikla lampa ar zeltītām līnijām, kas pašlaik atrodas blakus dīvānam, tiks pārvietota citviet. Kad lampu nopirkusi, dzīvoklī un darbnīcā viņai īsti nebija kur to likt, jo arī galds nebija vēl iegādāts, bet pašlaik tā ir novietota uz neliela galdiņa. Kā norāda saimniece, lampai telpā ir jāatrod cienījamāka vieta par pašreizējo, lai to varētu redzēt visā krāšņumā. Runājot par mēbelēm, Diāna saka, ka viņai ļoti patīk antīkie veikaliņi un krāmu bodes, kur var atrast dažādas pērles interjeram.

Mājokļa telpas nav iedomājamas ne tikai bez dažādām mīļlietiņām un dekoriem, bet arī augiem. Kā saka pati Diāna, viņa ir atkarīga no augiem. "Man visur vajag zaļumus, man patīk tos čubināt," atklāj sieviete, kurai allaž darbnīcā ir arī grieztie ziedi, kas telpās rada mājīgumu. "Augam var būt kaut viens zaļumiņš, es viņu laistīšu un nepadošos, lai to varētu atdzīvināt."

Sarunā Diāna atzīst, ka, veidojot interjeru, viņa iegrimst detaļās un niansēs, un tas pamanāms arī stūrīšos ar zaļajiem augiem, kas sastādīti gaumīgos un baltos podiņos.

Sievietes īpašumā ir arī neliela krūzīšu kolekcija. Vairāk nekā 20 dažādu krāsu krūzītes ar zelta maliņu un arī citi trauki, kas ir ar zeltītiem motīviem, Diānas mājoklī mērojuši tālu ceļu, pat no Austrālijas. "Cerams, ka tie ilgi kalpos, lai arī meitai varētu pūrā nodot," nākotnes iecerēs dalās darbnīcas saimniece, kura uzskata – ja mantas vai lietas pērk, tad jāpērk kvalitatīvas.

Diānas mamma deviņdesmitajos gados aizbraukusi uz Amerikas Savienotajām Valstīm, pārvedusi no tām mazas, plānas porcelāna tasītes un likusi bāriņā. "Es domāju – kādēļ gan vajag tik daudz tasīšu? Stāv tikai un pāris reižu gadā izņem... Smējos par mammu, bet tagad pati krāju, tikai lietoju katru dienu," par dzīves ironiju pasmej Diāna, kura arī no ceļojumiem mājās pārved kādu trauku. Dizaina lietas un trauki Diānai ir iegādāti un atceļojuši ne tikai no ārzemēm, bet arī no pašmāju dizaineru darbnīcām un veikaliņiem, piemēram, mājoklī vietu rod arī mākslinieces Ievas Cipruses un dizaineres Jūlijas Podziņas darbi, uzņēmuma "Piku" koka dekors – heksagons ar uzrakstiem, kā arī citi Latvijas mākslinieku radītie meistardarbi.

Darbīgā šuvēja atklāj, ka ir liela kārtības cienītāja un arī pēc kleitu šūdināšanas darba vieta tiek savesta perfektā kārtībā, lai nākamajā dienā ir prieks atgriezties. "Citi man jautā – kāpēc tev viss tik kārtīgs? Es vienkārši jūtos labi kārtīgā telpā, " piebilst Diāna. "Bet man arī patīk nekārtība, kad aizej ciemos pie kāda, kur ir dzīvīgums, ņigu ņagu, darbnīcā kaut kas pa grīdu... Un es tā skatos un domāju – hm, cik skaisti."

Kārtību viņa iemācījusies jau bērnībā, kad dzīvojusi divistabu dzīvoklī un viņas istaba bijusi tieši viesistaba. Turklāt arī mamma Diānai ir ļoti kārtīga. "Ja tu dzīvo viesistabā, tad vienmēr ir jābūt kārtīgam, visam jābūt vietā, jo kāds var ienākt," norāda darbnīcas saimniece, tāpēc viņa šo paradumu turpina saglabāt, kā arī māca to meitai. "Es viņai mācu: ja tu ar kādu lietu beidz spēlēties, tad noliec to vietā un ņem nākamo," stāsta Diāna. "Tagad es jau paskatos, ka viņa šīs lietas jau automātiski sāk darīt. Piemēram, atnākot no āra, viņa vienmēr novelk apavus un iet mazgāt rokas, ko man arī bērnībā tētis mācīja."

Par pedanti viņa gan sevi negrib dēvēt, jo, kā pati atzīst, arī viņas telpās var atrast putekļus. "Es neesmu pedante, man šur tur ir putekļi. Es varu izsūkt grīdu, visu salikt pa vietām, bet tā, ka putekļus tīrītu gar katru maliņu, tā nav, to es nedaru," atzīst Diāna.

Ienākot darbnīcai blakus esošajā dzīvoklī, mūs sagaida brašais ģimenes mīlulis – kaķis Ludvigs, saukts par Ludi, kurš pēc sterilizācijas ir nedaudz apvēlies, tāpēc sākumā to noturēju par kaķenīti, kas gaida ģimenes pieaugumu. Raibais runcis, kurš ir vairāk nekā 10 gadus vecs blēņdaris, arī nejauši pieskaņojies pelēkajam interjeram. "Man pat daudzi ir rakstījuši – jums pat kaķis piestāv interjeram," smejoties stāsta mājokļa saimniece, kura tolaik, kad mācījās augstskolā Rīgā, Ludi bija Valmierā izglābusi no iemidzināšanas. Sieviete pati gan kaķi neņem rokās alerģijas dēļ, bet, ja ņem, tad tas ir ļoti reti – vien tad, kad to ķemmē. Pelēkbaltais runcis ir meitas mīlulis, tiesa, Amēlija labprāt gribētu arī citus mājdzīvniekus, piemēram, sunīšus, bet tos viņa varēšot atļauties savā dzīvoklī, kad būs liela.

Nav tā, ka Diānas mājoklī visu laiku būtu dominējuši tikai pelēkie toņi, piemēram, viesistaba savulaik pārkrāsota arī zilā krāsā, iedvesmojoties no Rundāles pils istabas sienu krāsojuma. Pašlaik viesistaba ir citā krāsā – pelēkā, bet, kā skaidro dzīvokļa saimniece, šis pelēkais tonis nedaudz atšķiras no darbnīcas, jo tajā ir gaišāka nianse. "Tumšais šķiet mājīgāk," vērtē Diāna. Viņa atklāj, ka mājoklis pat bijis baltā krāsa un arī mēbeles baltas, par ko draudzenes jokojušas – tu ko, uzspridzināji bundžu ar balto krāsu? Ne tikai darbnīcā ir lietas un priekšmeti, ko Diāna ir pārkrāsojusi, bet tādi ir arī dzīvoklī, piemēram, meitas rozā koka klavieres, kas pašlaik ir melnā krāsā. "Divus gadus man tās stāvēja un interjerā neiederējās, tāpēc pārkrāsoju melnas," atzīst Diāna. Pie mini klavierēm mazā Amēlija sacer dziesmiņas un sniedz koncertu vecākiem.

Tāpat viesistabā katru vakaru ģimenei ir īpaša sanākšana, kad visi kopā pie galda ēd vakariņas. Tad tiek aizmirsts gan par televizoru, gan arī mobilajiem telefoniem. Savukārt viesībās ap galdu pulcējas citi mīļie un tuvie cilvēki, kā arī ģimenes draugi. Tad no darbnīcas tiek atnesti papildu galdi un krēsli, lai visiem ir vieta, kur apsēsties.

Liels dārgums mājoklī ir podiņu krāsns, kā arī vīna plauktiņš, jo Diānai ar vīru garšo šis dzēriens. Vecākais vīns ir no viņu pašu kāzām 2011. gadā, to uzdāvinājuši vedēji. Tāpat arī allaž plauktiņā ir bērnu šampanietis Amēlijai. Īpašu pievienoto vērtību rada Diānas gleznotās gleznas, no kurām viena novietota viesistabā, bet otra pie dzīvokļa durvīm, gaitenī. Tā gleznota pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad viņa apmeklējusi mākslas skolu.

Sarunā ar "Tava Māja" Diāna atklāj, ka viņai ir sapnis par vecu lauku māju. Ģimene šajā vasarā Vidzemes jūrmalā tādu atradusi un gandrīz jau iegādājusies, bet iecerētais tomēr pārdevēja dēļ neīstenojās. "Es pat biju uzbūrusi, kas kur atrastos, ka vasarā varētu strādāt tur, bet pasūtījumus pieņemt Rīgā," skumīgi stāsta Diāna. "Reizēm, kad tu tā ļoti sadomājies, sapnis var arī nepiepildīties un nākas vilties. Bet, kā jau sievietēm, neuzburt ainu, nepasapņot un nesadomāties... ir diezgan pagrūti."

"Man vispār patīk vecas mājas, jaunā projektā mani nemaz neiedabūsi," spriež darbnīcas saimniece, kura arī pati pašlaik dzīvo vecā namā Rīgas centrā. Īpaši šarmanti viņai šķiet augstie griesti, kā arī interjers un pats ēkas tapšanas process. "Es ticu, ka vecās mājas tika būvētas ar citu piegājienu, izturīgākiem materiāliem, pieredzējušākiem un profesionālākiem strādniekiem, tā teikt amata meistariem, un pati māja ir tāda pamatīga un stabila. Tagad, kad paskatās, kādi ir strādnieki, kādi materiāli, un cik ātri viss ir uzcelts, man aizdoma, ka tās mājas tik ilgi nekalpos kā vecās," pārdomās dalās Diāna. "Tāpat ir ar apģērbu šūšanu un to, kā tu tam pieej, – tā ir fabrikas ražojuma drēbe vai arī drēbe, kurā tu esi ielicis savu sirdi un dvēseli, tad tai drēbei ir cita nēsāšana aura," uzsver darbnīcas saimniece. "Kad drēbes uzvelk, tad tās arī paņem kaut ko no cilvēka, tāpēc es tam ļoti ticu, un tā ir mana pievienotā vērtība, ka es to daru tikai pati un nav neviena cita, kas pieskaras tam, ko es daru. Viss iet tikai caur mani."

Foto no Diānas Spikovskas-Romānes darbnīcas un dzīvokļa: