Pundureža Pufpufa saimniece Ilze: iegūt adataiņa uzticību ir pasaulē lielākā uzvara  (3)

Kā Ilze pati stāsta, visu bērnību viņa pavadījusi putnu kompānijā, citiem vārdiem, tolaik viņas ģimenes mājdzīvnieki bijuši papagaiļi. Taču pieaugot viņa pamanījusi, ka ar šiem dzīvniekiem viņai saikne neveidojas.

Mīlestība pret ežiem radās un auga nemanot, taču paši pirmsākumi esot meklējami vēl pamatskolas laikā, kad Ilze kā savu e-pasta adresi izvēlējusies vārdu salikumu "Eziic_miglaa". Jau vēlāk plauktos pamazām parādījušās dažāda formāta ežu figūriņas, bet šobrīd eži ir neatņemama Ilzes dzīves daļa. Sieviete stāsta, ka par šo viņas mīlestību pret adatainajiem dzīvniekiem zina gan radi, gan draugi, līdz ar to bieži tiek saņemtas dāvanas, kas saistītas ar ežu tēmu. Tas Ilzei no sajūsmas joprojām liek spiegt kā mazam bērnam. "Atceros, pirms kāzām vīrs draudēja ielūgumos ierakstīt, ka ežus dāvināt aizliegts," smejas Pufpufa saimniece. Taču Ilze atklāj, ka galu galā arī kāzās bez ežiem neiztika un uz galda kartēm bija attēlots ežu pāris no kādas bērnu grāmatas.

Visu šo laiku prieks un sajūsma par adataiņiem Ilzi nepameta, tikai pieņēmās spēkā, un kādu dienu viņa ežu suvenīrus un priekšmetus ar ežu attēliem papildināja ar zooveikalā iegādātu Āfrikas pundurezi. Ilze atklāj, ka pie Pufpufa tikusi pavisam negaidīti. "Atceros, ar vīru devāmies uz lielveikalu. Man vajadzēja, šķiet, rokdarbu veikalu vai ko tādu. Vīrs tā vietā parasti izvēlas aiziet paskatīties uz zivtiņām zooveikalā. Tur toreiz viņu arī atradu – par kaut ko cītīgi diskutējam ar veikala pārdevēju. Mani ieraudzījis, viņš pārtrauca sarunu un uzdeva liktenīgo jautājumu: "Vai mēs gribam ezi?" Divas reizes pārjautājot, vai viņš saprot, ka es neteikšu "nē", devu viņam iespēju atkāpties, ja nu jautājums būtu bijis domāts kā joks. Bet tā nebija. Tā – ar ezi kartona kārbiņā un galvenajām nepieciešamajām lietām rokās – devāmies mājās," stāsta Ilze.

Kopš tās dienas par Ilzes mājdzīvnieku kļuva Āfrikas pundurezis Pufpufs, kurš savu vārdu ieguvis, pateicoties vienam no seriāla "Game of Thrones" personāžiem, kurš gāja bojā, tiekot sašauts ar neskaitāmām bultām. "Internetā pēc tās sērijas klejoja jociņš, ka tā bojā aizgāja pasaulē lielākais ezītis, un kaut kā pavisam dabiski sākotnēji izdomāto vārdu nomainīja no šī personāža vārda atvasinātais," viņa stāsta. Taču sieviete atklāj, ka visiem, kas Pufpufu kādreiz satikuši, tas šķiet īpaši piemērots vārds ezim, sevišķi tas patīkot ārzemniekiem, smej Ilze.

Kā stāsta Pufpufa saimniece, Āfrikas pundurezis ir speciāli veidota ežu šķirne, kas nav piemērota dzīvei savvaļā. "Ik pa brīdim dzirdu jautājumu vai pat apgalvojumu par to, ka turēt ezi mājās ir teju vai noziegums pret dabu. Tā tas būtu, ja mājās dzīvotu no meža atnests vai dārzā atrasts ezis. Tos mājās tiešām nedrīkst nest, pat ja liekas, ka tas taču mazulītis un pamests," sieviete skaidro. Viņa piebilst, ka eži ļoti ātri sasniedz vecumu, kad mammas viņus atstāj, jo viņi ir gatavi sākt paši savu dzīvi. "Patiesībā, ja šīs šķirnes ezi palaidīs brīvībā, viņš paša spēkiem tur neizdzīvos ilgāk par dažām dienām," stāsta Ilze. Eža saimniece pundurezi un meža ezi salīdzina ar suni un vilku – kaut kādas izdzīvošanas spējas jau sunim instinktu līmenī ir, bet mājās viņš tomēr dzīvos krietni ilgāk.

Taču tā nav vienīgā lieta, kas šķir šo ezi no mums ierastā Latvijas mežos sastopamā brūnkrūtainā eža. Izrādās, Āfrikas pundureži neguļ ziemas miegu. Laicīgi nenovērsts, tas viņiem var būt pat nāvējošs, jo atšķirībā no savvaļā mītošajiem adataiņiem viņi neuzkrāj tauku slāni, kas palīdzētu tiem izdzīvot garo ziemu miegā. Pundurezis, aizmidzis ziemas miegā, vienkārši nomirtu no bada. Tāpēc, lai ezis neizdomātu doties mūžīgajā ziemas miegā, viņa būris ir jāuztur pietiekami silts, ko Ilze dara ar speciālu lampu palīdzību. Istabas temperatūrai nevajadzētu būt zemākai par 20 grādiem pēc Celsija. Tāpat viņa visu būri ir izklājusi ar flīsa audumu. Tas palīdz ne tikai saglabāt siltumu, bet arī ir salīdzinoši viegli kopjams.

Neskatoties uz to, ka ziemas miegs šiem ežukiem ir liegts, ikdienā, gaišajās diennakts stundās, viņi lielākoties ir īsti miega mices. Ilze stāsta, ka tā ir vēl viena lieta, kas mazliet atkarīga no katra konkrēta ezīša rakstura un vēlmēm, taču Pufpufs visaktīvākais ir vakaros un naktīs. No rīta un pa dienu viņš čuč tik saldi, ka vienīgā zīme, kas norāda uz mājdzīvnieka eksistenci, ir patukšotais ēdiena trauks un skrejritenis, kas tā vien gaida uzkopšanu pēc nakts maratona. Eža saimniece atklāj, ka guļot ežiem patīk ierušināties un paslēpties, to dara arī Pufpufs, tādēļ ir svarīgi, lai ezim būtu vieta, kur to izdarīt. Pufpufam to nodrošina maza koka mājiņa, kas piepildīta ar flīsa atgriezumiem un strēmelēm, kā arī biezs no būra griestiem karājošos flīsa strēmeļu mežs, kuru Pufpufs jo sevišķi bija iecienījis vasarā.

Kā izrādās, eži ir ne tikai lieli gulētāji, bet arī naski ēdāji. Viņiem, gluži kā labradoriem, var būt tieksme uz aptaukošanos, sevišķi tad, ja tie pietiekoši daudz nekustas. Savvaļas ežiem šādas problēmas nav, jo tie vienas nakts laikā, meklēdami barību, noskrien pat vairākus kilometrus, taču būrī šādus attālumus noskriet ir krietni sarežģītāk. Šī iemesla dēļ viena no svarīgākajām lietām Pufpufa būrī ir skrejritenis, kuru ežuks naski nodarbina visas nakts garumā – no gaismu izslēgšanas brīža līdz pat saullēkta pirmajai gaismai, reizēm pat ilgāk. Ir ežu īpašnieki, kas savu ežu riteņiem ir pievienojuši odometru, lai redzētu, cik augumā mazais dzīvnieks vienā naktī spēj noskriet, un rezultāti dažkārt bijuši ļoti pārsteidzoši, pārsniedzot pat 15 kilometru atzīmi. Ilze gan piebilst – topošajiem ežu saimniekiem jārēķinās, ka skrejritenis būs bieži jātīra, iespējams, pat katru rītu, taču eža veselībai jābūt pirmajā vietā.

Iespēja izskrieties ir svarīga ne tikai aptaukošanās dēļ, bet arī tādēļ, lai zvēriņam neiestātos apātija, kas vēlāk pārvēršas depresijā vai dažādās veselības problēmās, piemēram, ļaundabīgā audzējā.

Taču ežiem neder jebkurš skrejritenis. Viņiem ir nepieciešams ritenis ar pilnīgi gludu virsmu – neder kāmīšiem domātie metāla režģa riteņi, kuros var aizķerties nadziņi, vai riteņi ar reljefu, kas var traumēt dzīvnieka mazās pēdiņas. Ilze atklāj, ka eži, jo sevišķi naktī, skrien daudz un pat neliels reljefs uz riteņa virsmas var būt pārāk abrazīvs. Turklāt ezis pats ne vienmēr reaģēs uz asiņainām pēdām ar apstāšanos un prātīgu došanos tās sadziedēt kādā mierīgākā būra stūrī. Ne vienam vien eža īpašniekam nācies tīrīt šausmu filmu cienīgu skrējiena rezultātu, un itin bieži vienīgais veids, kā veicināt pēdiņu sadzīšanu, ir skrejriteņa izņemšana no būra.

Viena no svarīgākajām lietām, rūpējoties par jebkuru dzīvnieku, ir tā kopšana, tostarp vannošana. Lielākajai daļai suņu nav nekādu iebildumu pret ūdeni, savukārt kaķiem tas nepavisam neiet pie sidrs, bet kā ir ar ežiem? Arī tas atkarīgs no katra ezīša, taču, cik var lasīt ežu saimnieku domubiedru grupās, lielākoties vannošanās eža dzīvē nav pats gaidītākais notikums. Ilze stāsta, ka Pufpufs ir no tiem ežiem, kam tas nav baudāms process, un viņam, par laimi, tas nav jādara bieži. Bet tad, kad šāda nepieciešamība ir, Pufpufs kļūstot tramīgs, jau sajūtot vannasistabas smaržu. Ilze atklāj, ka Pufpufu mazgā tikai tad, kad ir nolēmusi izvest viņu ārpus mājas.

Tāpat svarīgi ir parūpēties arī par eža nagu garumu. Savvaļā, skrienot pa mežu, dzīvnieks pats savus nagus novīlē pret dažādām virsmām, taču, atrodoties būrī, šādas iespējas viņam nav, tāpēc saimniecei nākas ķerties pie knaiblītēm un tos apgriezt.

Ilze uzskata, ka ezis ir ideāls pilsētnieka mājdzīvnieks, kuram ir pilnīgi vienalga, ka saimnieka pa dienu nav mājās, un kurš neiebilst, ja saimniekam negribas ar viņu neko iesākt arī vakarā, pārnākot no darba. "Ezis arī dabā ir vientuļnieks, viņam nevajag cilvēku, cilvēkam vajag ezi. Visa mijiedarbība, kuru iesaka zinoši ežu audzētāji, tās "vismaz trīsdesmit minūtes klēpja laika dienā", ir nevis tāpēc, lai ezītis justos labāk, bet tāpēc, lai ezītis tik ļoti nedurtu rokās tad, kad cilvēks grib justies labāk," skaidro Pufpufa saimniece.

Ja jau kaķītis pie siksniņas daudziem garāmgājējiem izraisa izbrīnu un uzmanību, tad Pufpufs, staigājot pa Brīvdabas muzeja teritoriju vai dodoties līdzi Ilzei satikties ar draugiem, ir visu uzmanības centrā. Ilze atklāj, ka ik pa laikam gadās situācijas, kad draugi, sarunājot satikšanos ar viņu, zīmīgi vaicā, vai ezītis arī būs. Tad nekas cits neatliek, kā mazo dzīvnieku ņemt līdzi uz satikšanos. Saimniece smejas, ka dažreiz ir sajūta, ka ezis viņus interesē pat vairāk nekā kafija vai viņa pati.

Eža saimniece atklāj, ka viena no viņu iemīļotajām pastaigu vietām ir Brīvdabas muzejs, kur salīdzinoši mazā teritorijā Pufpufu var palaist brīvsolī visnotaļ dažādās vidēs – pļavā ar īsu zāli, ar garu zāli, mežā ar sūnām un bez, ezermalas smiltiņās vai pie ietrunējuša celma, ap vecu māju pamatiem un dažkārt – ar sētas saimnieces ekskluzīvu atļauju – pat puķu dobē. Katra no vidēm ezītim piedāvā citādu smaržu spektru, un katru no smaržu mākoņiem zvērēns ir gatavs līdz pagurumam pētīt pat stundām ilgi, aizmirstot, ka būtībā ir nakts dzīvnieks. Ilze gan piebilst, ka viņai pašai šajās reizēs atpūsties nesanāk, jo vērīgi jāseko līdzi katrai eža kustībai. Ja uz ilgāku laiku novērs uzmanību no dzīvnieka darbībām, tad nebrīnies, ka jau pēc mirkļa to vairs nevarēsi atrast, jo viņš būs kaut kur noslēpies. Eži ļoti labi slēpjas, kas savvaļā viņiem noder, lai pasargātu sevi no plēsīgiem dzīvniekiem. Neredzot, kur tieši dzīvnieciņš iekārtojas, var gadīties, ka tā atrašanai ir vajadzīga lielāka veiksme nekā miljona laimēšanai loterijā, – tā tiešām ir kā adatu čupiņas meklēšana milzu pļavā.

Ilze stāsta, ka Brīvdabas muzejā ar Pufpufu ikreiz jūtas gaidīta un dažā labā sētā saimnieces pat speciāli mēdz pienākt, lai sasveicinātos ar adataino zvēru un apvaicātos, kā viņam klājas. Jo sevišķi mīļas pastaigu vietas ir muzeja Vidzemes sēta un "Mauri" ezera krastā. Ilze piebilst, ka dažkārt pat šķiet, ka neredzamā tīklā tiek ziņots, kur šobrīd atrodas adatainis un kurp viņš tālāk dosies. Tāpat arī muzeja apmeklētāji nespēj vienaldzīgi paiet garām ezītim. Viņiem vienmēr gribas dzīvniekam pieskarties, taču ne visi to uzdrošinās, un visbailīgākie esot tieši pieaugušie. Jāatzīst, ka arī man pašai vajadzēja vairākas minūtes, lai saņemtos papaijāt miermīlīgo ežuku. Ilze uzskata, ka šīs bailes no ežiem cilvēkiem ir iemācītas jau bērnībā: "Iedomājies, visu dzīvi tev ir mācīts, ka ezis ir ass, un tagad es tev saku, ka tu vari viņu papaijāt un tev nekas nenotiks, protams, ka tevi māc šaubas un bailes. Ir gadījies, ka pat tas, ka pašas bērns sajūsmā paijā ezi un saka mammai, ka viņš nav ass, nav pietiekami spēcīgs arguments, lai mamma sadūšotos papaijāt pati. Kaut acīs var redzēt, ka ļoti, ļoti grib."

Taču ezi ir viegli pazaudēt ne tikai brīvā dabā, bet arī mājās. Ilze stāsta, ka reiz ļāvusi Pufpufam paskraidīt pa saklātu gultu, taču pēc kāda laika dzīvnieciņš esot nozudis. Izmeklējušies visur, bet beigās atraduši viņu paslēpušos spilvendrānā. "Brīnos, kā viņš tur varēja ielīst, īpaši jau tāpēc, ka spilvendrāna ir diezgan cieša, tur pat roku nav viegli aizbāzt garām, kur nu vēl adatu kamolu," viņa smejas. Tāpat ežu īpašnieku vidū klejo stāsti par ezīšiem, kas izmukuši no būra un atrasti saldi iemiguši uz ledusskapja, kādā apavā vai pat krietni virs zemes pakārta mēteļa piedurknē.

Ilzes ezis ir pabijis arī vairākās kafejnīcās, kur ne tikai saimnieces draudzeņu, bet arī visu apkārt esošo uzmanība tiek piesaistīta adatainajam apmeklētājam. Arī mūsu tikšanās laikā Pufpufs neiztika bez papildu uzmanības no kafejnīcas apmeklētāju un apkalpojošā personāla puses. Ilzei šķiet, ka tā ir vēl viena zīme, ka nekur tālu jau no dabas arī pilsētnieks nav ticis. "Kaķis un suns pieder pilsētas ikdienai, bet ezis cilvēku prātā joprojām ir meža dzīvnieks, pat ja mājās turēts. Un papaijāt ezīti kaut kādā mērā, dziļākajās sajūtās, nozīmē atgriezties mazliet tuvāk tām senajām saknēm, kur sastapšanās ar meža dzīvniekiem notika ne tikai zoodārzos," viņa uzskata.

Ilze atklāj, ka viņas mājdzīvnieks pārsvarā pārtiek no sausās kaķu barības un tikai dažreiz tiek barots ar pašaudzētiem tārpiem. Lai cik paradoksāli tas neliktos, vismaz pasaules ežu īpašnieku komūna vēl nav atradusi tādu ražotāju, kas ar nosaukumu "ežu barība" ražotu kaut ko tiešām ezīšiem piemērotu. Parasti šādi marķēta barība sastāv no zemas kvalitātes kaķu barības gabaliņiem, žāvētiem augļiem un kaltētiem kukaiņiem. Ilze šādu uzturu skarbi kritizē, atsaucoties uz sastāvdaļu ietekmi uz dzīvnieka veselību: "Pirmo nekomentēšu, otrais rada aizrīšanās un nosmakšanas risku, trešais – aizcietējumu risku."

Taču arī kaķu barība prasa rūpīgu izvēli, un vismaz šobrīd Ilzei veikalu plauktos ir izdevies atrast tikai vienu, kas atbilst ezīša veselīga uztura prasībām, jo satur pietiekami daudz gaļas, ir ar pareizajiem proteīna un tauku rādītājiem. Esot bijusi vēl viena, taču tā veikalu plauktos vairs nav atrodama.

Kā jau mums visiem, arī ezīšiem patīk našķoties. Ja gribi mazo dzīvnieciņu palutinās, vari viņam piedāvāt ļoti daudz ko. Izvēlē palīdz arī zinošu audzētāju izstrādāti saraksti ar to, kas ezītim ir toksisks, piemēram, vīnogas, tomāti un citrusaugļi. Taču tas, ko ezītis no visa piedāvātā tiešām ēdīs, atkal atkarīgs no paša zvērēna. Viens dievinās brokoļus, cits būs gatavs atdot pusi pasaules par saldo kukurūzu, vēl kāds neēdīs neko, kas nav tārpiņi. Pufpufs ir tuvāk pēdējam variantam, bet viņa pasaulē kārums ir arī vārītas olas dzeltenums, vārīta vistas gaļa, viss, kam ir tauki, skaidro Ilze.

"Bija reize, kad dārza ballītē Pufpufs bija palaists pastaigā pa galdu. Uz grila tika cepti steiki, kas pēc tam tika sagriezti uzkodu izmēra gabaliņos un nolikti uz tā paša galda. Un pēkšņi redzam, ka viens gabaliņš ļoti apņēmīgi pārvietojas prom no šķīvja," smejas ezīša saimniece. "Nograuza visu tauku daļu un gāja pakaļ nākamajam, ko gan vairs nedevām." Viņa skaidro, ka steiks pieder pie tiem kārumiem, kurus reizēm un mazliet drīkst dot, bet, kā jau ar visu garšīgo, – visam savs mērs. Pufpufa saimniece smejas – ja viņam ļautu pilnīgu vaļu, viņš būtu ezis-alkoholiķis: "Ir maz smaržu, kas viņu interesētu vairāk par jebkura alkohola smaržu, un ir nācies pieturēt glāzi, lai viņš to neapgāztu, mēģinādams uzrāpties līdz smaržas avotam." Savukārt dārzeņus un augļus Pufpufam var nepiedāvāt, viņš ar tiem labākajā gadījumā iesmērēsies, lai ar to smaržu maskētos apkārtējā vidē. Tā ir vēl viena ežu īpatnība, ar kuru, ja iepriekš par to neko nezini, pirmā saskare ir diezgan šokējoša. Pēc skata šķiet – ezīti ķērusi trieka, kaut patiesībā viņš vienkārši ir atradis smaržu, kas, viņaprāt, der, lai maskētos. Ilze stāsta, ka ežu pasaulē daudz vairāk nosaka smaržas, nevis krāsas, tāpēc viņš ņem, piemēram, brokoli, sajauc to ar siekalām un uzzieķē sev: "Tā viņš dodas tālāk ar domu, ka tu tagad redzi nevis ezi, bet brokoli, jo eža pasaulē tu esi tas, pēc kā tu smaržo."

Ja, izlasot stāstu par Pufpufu un viņa saimniecei Ilzi, esi sapratis, ka arī labprāt kļūtu par pundureža īpašnieku, lūk, Ilzes ieteikumi, kurus ir vērts ņemt vērā pirms adatainā dzīvnieka iegādes!

"Ir ļoti grūti ieteikt kaut ko attiecībā uz dzīvnieku, kura uzvedība ir tik ļoti atkarīga no individuālā rakstura un iepriekšējās pieredzes. Taču galvenais ir būt morāli gatavam uz to, ka tu savam mājdzīvniekam vispār neinteresē un viņa ideālajā pasaulē tu neeksistē. Tas nenozīmē, ka tā noteikti būs, jo ir daudz ežu, kas ir sabiedriski un kurus cilvēks viena vai otra iemesla dēļ interesē pietiekami, lai būtu iemesls sabiedriskumam. Bet to nevar paredzēt. Arī "Facebook" ežu komūnā bieži var redzēt no visurienes iekopētus "pārdodu ezi, jo viņš mani ienīst" sludinājumus. Ezis neienīst, ezis vienkārši tāds ir. Reālajā pasaulē viņu grib apēst vai katrs. Nepārspīlējot. Un, ja vēl viņa bērnība/jaunība nav pagājusi apstākļos, kas jau no mazotnes pieradina pie tā, ka cilvēki ir labi un droši, tad vēlāk tāda pieradināšana ir eža instinkta laušana.

Vienlaikus pat visīgnākā ezīša saimniekam parasti galu galā pienāk tas brīdis, kad viņa mīlulis pirmo reizi ļauj papaijāt pierīti vai, pavisam lielas uzticēšanās gadījumā, pavēderi. Un tā sejas izteiksme, tas mīlīgais purniņš, tā bezgalīgā uzticēšanās, ko viss mazā zvēruļa ķermenis tajā brīdī pauž, liekas kā pasaules lielākā uzvara, pat ja ilgst tikai sekundi. Kādam tas pienāk uzreiz, kādam pēc pāris dienām vai nedēļām, kādam, arī Pufpufam, vajadzīgs pat gads, lai uzticētos. Taču tas nekas. Mans kā eža īpašnieces uzdevums viņa dzīvē nav paijāt viņa pierīti. Mans uzdevums ir sagādāt viņam labāko iespējamo dzīvi. Un tā sastāv no ēdiena, ūdens, drošas vietas, kur izskrieties, un, cik nu iespējams, apkārtnes izpētes.

Es laikam par lielāko novērtējumu no viņa puses uzskatu to, ka tajās reizēs, kad esam izgājuši dabā un kad Pufpufs ir noguris no pasaules atklāšanas, nereti viņš ļoti mērķtiecīgi nāk pie manis un lien slēpties un gulēt zem maniem garajiem svārkiem, kuros droši vien sajūt māju smaržu. Tas nozīmē, ka māju smarža viņa pasaulē nozīmē drošību. Un acīmredzot ar to, ko daru, esmu spējusi viņam radīt sajūtu, ka manis radītās mājas ir tā pasaules vieta, kurā viņš var justies neapdraudēts un iekārtoties uz gulēšanu, nesaraujoties apaļā, asā, pasaulei nepieejamā adatu bumbā."

Tiem, kas ir nolēmuši kļūt par adataiņa saimnieku, ir jāzina arī tas, ka šis prieks viņiem izmaksās sākot no 100 līdz pat 200 eiro. Kaut šis nav no lētākajiem dzīvniekiem zoo veikala skatlogos, tas noteikti nelīdzinasies nevienam citam mājdzīvniekam.