Vairāk nekā 100 reptiļu privātmājā pie Dobeles: Egona Tones eksotiskie mīluļi  (6)

Egona aizraušanās ar eksotiskajiem dzīvniekiem sākusies jau bērnībā. Tolaik gan viņa kolekcijā bijuši tepat Latvijā sastopamie rāpuļi – ķirzakas un čūskas, kuras varēja noķert mežā vai pļavā. Toreiz atrastie dzīvnieki tika turēti dažādos piemērotos traukos un akvārijos. Taču pieaugot Egons sāka taisīt terārijus pats, un to viņš dara vēl aizvien. "Tie terāriji, ko var nopirkt, mani ne īpaši apmierina," viņš stāsta.

Egons klāsta, ka vecākiem neesot bijis nekādu iebildumu pret dēla aizraušanos. Viņi pat bija atraduši veidu, kā ar dēla ķirzaku un čūsku kolekciju panākt, ka viņam ir labākas sekmes skolā. "Bija tā," skaidro Egons, "ja līdz tam un tam laikam šis divnieks netiks izlabots, tad visa šī kolekcija būs laukā." Vīrietis atzīst, ka toreiz, vēl puikam esot, noķerto rāpuļu kolekcija viņam nozīmējusi ļoti daudz, tāpēc visiem spēkiem centies atzīmes uzlabot.

Ģimenes paziņas un arī vecāki, vērojot puišeļa aizraušanos ar rāpuļiem, esot prātojuši, ka puisis noteikti dosies studēt bioloģiju, taču tā vis nenotika. Vidusskolas gados interese par rāpuļiem laika trūkuma dēļ tika atstāta otrajā plānā. Savukārt vidusskolai sekoja armija. Egons atklāj, ka pirms došanās armijā izlaidis visus dzīvniekus brīvībā. Arī atgriezies mājās pēc dienesta, vīrietis aizraušanos ar rāpuļiem atstāja novārtā. Taču dažus gadus pēc dienesta, kad Egons jau mācījās universitātes pirmajā kursā, viņa īpašumā nonāca orhideja, kas bija aizsākums orhideju kolekcijai, kura šobrīd ir lielākā Latvijā un, iespējams, arī Baltijas reģionā.

Savukārt savu aizraušanos ar eksotiskajiem dzīvniekiem Egons atsācis Atmodas laikā, kad Latvijas iedzīvotājiem tika ļauts apciemot ārzemēs dzīvojošos ģimenes locekļus, ko vīrietis arī labprāt izmantoja. Viesojoties ārzemēs, Egons turpināja papildināt savas zināšanas par orhidejām. Vienā no šādiem ārzemju ceļojumiem viņš uzzinājis – ja mājās ir lielāka orhideju kolekcija, tad tā iet roku rokā ar rāpuļiem un abiniekiem, kuri noēd dažādus ziediem kaitīgos kukaiņus. Tas savukārt orhideju īpašniekiem palīdz iznīcināt insektus un pasargāt ziedus bez dažādām indēm.

Atgriezies mājās, Egons, jaunu iespaidu pilns, nolēma arī savas orhidejas pieradināt pie rāpuļiem un abiniekiem. Viņš atklāj, ka pašmāju čūskas un ķirzakas atšķirīgās temperatūras dēļ kopā ar orhidejām turēt nevar, līdz ar to vajadzēja iegādāties tādus dzīvniekus, kas būtu pieraduši pie karstuma un tveices. Tas bija brīdis, kad pēc aptuveni piecu gadu pārtraukuma Egons atgriezās pie sava bērnības hobija. "Es gandrīz visu savu apzinīgo mūžu esmu ar šiem "lopiņiem" noņēmies," viņš smej. Šobrīd gan Egona kolekcijas dzīvnieki jau sen kā nepilda kukaiņēdāju funkciju, un viņiem vairs nav nekādas saiknes ar saimnieka orhideju kolekciju. "Tie kukaiņi, kuri šobrīd orhideju īpašniekiem sagādā problēmas, ir daudz par maz, lai ar tādiem barotu šos eksotiskos dzīvniekus," viņš skaidro. Taču, neskatoties ne uz ko, sapnis par orhideju un eksotisko dzīvnieku apvienošanu netiek laists vaļā.

Eksotisko dzīvnieku kolekcijā ir čūskas, kukaiņi, ķirzakas u.c. Egons stāsta, ka katru gadu vismaz viens no ģimenes locekļiem dodas uz kādu starptautisku orhideju izstādi, kur ļoti bieži var atrast arī eksotiskos dzīvniekus. "Un tā roka paslīd maka un pēc tam arī dzīvnieka virzienā," viņš smejas. Pirmie eksotiskie dzīvnieki, kas pēc vairāku gadu pārtraukuma nonāca viņa īpašumā, bija Austrālijas kokvardes.

Egons stāsta, ka katru gadu vismaz viens no ģimenes locekļiem dodas uz kādu starptautisku orhideju izstādi, kur ļoti bieži var atrast arī eksotisko dzīvniekus. “Un tā roka paslīd maka un pēc tam arī dzīvnieka virzienā,” smejas Egons. Pirmie eksotiskie dzīvnieks, kas pēc vairāku gadu pārtraukuma nonācis Egona īpašumā bija Austrālijas kokvardes.

Šobrīd Egona kolekcijā ir mazliet vairāk nekā simt eksotisko dzīvnieku. To vidū ir gan ķirzakas, gan vardes, gan čūskas, gan arī tropu kukaiņi un bruņurupuči. Viņš gan atzīst, ka pašam vislabāk patīkot ķirzakas, savukārt par čūskām smejoties izsakās tā: "Čūska man sāk patikt tajā brīdī, kad viņai ir izaugušas kājas." Taču, neskatoties uz to, viņa kolekcijā čūsku ir vairāk nekā jebkuru citu dzīvnieku. Tas tāpēc, ka 2010. gadā Latvijā tika pieņemts Dzīvnieku aizsardzības likums. Lai izveidotu un uzturētu dzīvnieku kolekciju, nepieciešama Vides ministrijas Dabas aizsardzības pārvaldes izsniegta atļauja dzīvnieku kolekcijas izveidošanai un darbībai un Pārtikas un veterinārā dienesta izsniegta atļauja dzīvnieku kolekcijas izveidošanai un darbībai.

Vieni no šiem dzīvniekiem ir arī čūskveidīgie. Jaunā likuma dēļ daudzi cilvēki centās atbrīvoties no čūskveidīgajiem, kurus iepriekš bez speciālām atļaujām varēja turēt savā īpašumā. Egons stāsta, ka tolaik cilvēki savas eksotiskās čūskas gan meta atkritumu kastēs, gan palaida tuvējās pļavās un mežos. Daži no čūskveidīgo īpašniekiem tās atdāvināja vai par nelielu summu pārdeva, arī Egonam. Pēcāk vīrietis šos dzīvniekus reģistrējis, kas, viņš atzīst, bijis ļoti ķēpīgs process.

Egona kolekcijā ir daudz un dažāda izmēra rāpuļu un abinieku – daži lielāki, daži mazāki, taču viena no iespaidīgākajām čūskām ir aptuveni trīsarpus metrus garā varavīkšņu žņaudzējčūska (boa). Saimnieks gan piebilst, ka pagaidām tā vēl ir augšanas procesā. Šo čūsku savvaļā iespējams satikt dažās Karību jūras salās. Egons to raksturo kā skaistu, piebilstot, ka īpaši izteiksmīga boa ir brīžos, kad viņas āda mirguļo saulē. "Tas skats varētu būt līdzīgs tam, kā izskatās, kad benzīna piliens tiek iepilināts ūdens peļķē," stāsta čūskas īpašnieks. Kaut boa mierīgi varētu apēst arī trusi, čūska ikdienā tiek barota ar žurkām.

Egons uzsver, ka viņa mērķis nekad neesot bijis turēt bīstamus rāpuļus un abiniekus. Tieši šī iemesla dēļ viņš vairākkārt ir atteicies savā īpašumā pārpirkt tīklainos pitonus. Kā viņam izstāstījis Daugavpils Zooloģiskā dārza īpašnieks, katru gadu divi trīs tīklainie pitoni visā pasaulē ja ne apēd, tad kādā citā veidā nogalina paši savus saimniekus.

Eksotisko dzīvnieku saimnieks uzsver, ka viņš no savas kolekcijas nav pārdevis nevienu dzīvu radību. Ja kādam no dzīvniekiem izšķiļas mazuļi, tad arī tie tiek mīlēti un audzēti turpat Egona īpašumā. Ar katru gadu viņa kolekcija kļūst aizvien lielāka, līdz ar to arī šobrīd top jauni terāriji, kur izmitināt dzīvniekus. Piemēram, šobrīd jauna māja top Madagaskaras dienas gekoniem, kuru garums ir aptuveni 15 centimetri.

Egons piebilst, ka galvenais kritērijs dzīvnieku izvēlē ir patīk/nepatīk. Taču daži dzīvnieki viņa kolekcijā izceļas ar iespaidīgu izmēru. Viens no tiem ir jau iepriekš pieminētā boa, kuras svars ir aptuveni 30 līdz 35 kilogrami, bet otrs – Argentīnas melnbaltais tegu, kas var izaugt pat 1,5 metrus garš. Egons atklāj, ka šīs ķirzakas tiek medītas, lai pēcāk no to izturīgās un biezās ādas veidotu jostas, somas un citus aksesuārus. Ķirzakas īpašnieks atklāj, ka Latvijā ir tikai daži eksotisko dzīvnieku audzētāji, kuru īpašumā ir Argentīnas melnbaltais tegu.

Daži no Egona kolekcijas dzīvniekiem tiek arī vesti ārā. Viens no tiem ir jau iepriekš pieminētā boa, bet otrs – Dienvidamerikas tegu. Tā ir arī eksotisko dzīvnieku saimnieka lielākā ķirzaka. Dienvidamerikas tegu tiek vesta ārā siksniņā. Ķirzakas saimnieks uzsver, ka siksniņa tiek izmantota drošības nolūkos. Neskatoties uz to, ka Dienvidamerikas tegu tiek uzskatītas par gudrām ķirzakām, kuras spēj atpazīt savu saimnieku, Egons skaidro, ka ķirzakai ir kaķa daba – ja tā izdomās, ka negrib doties mājās, kad tu to vēlies, tad var ņemt arī kājas pār pleciem un pazust uz neatgriešanos. Eksotisko dzīvnieku īpašnieks atklāj, ka Latvijas vasaras ir par aukstu tropu un subtropu dzīvniekiem, līdz ar to izdzīvot brīvībā viņiem ir ļoti grūti. "Daudziem no šiem eksotiskajiem dzīvniekiem 15, 17 grādi ir jau kritiski zema temperatūra," viņš skaidro.

Ķirzakai tiek likta siksniņa arī tāpēc, ka tā, gluži kā jebkurš cits dzīvnieks, lielākoties vadās pēc saviem instinktiem un vajadzības gadījumā var mesties sevi aizstāvēt. Egons skaidro, ka tā viņu uztver kā savu saimnieku brīdī, kad spēj Egonu skaidri saskatīt. Taču, ja vīrietis tuvotos no sāniem, viss, ko ķirzaka redzētu, būtu kaut kas liels, kas viņai strauji tuvojas. Visticamāk, rāpulis nodomātu, ka tas ir kāds plēsoņa, un mestos sevi aizstāvēt vai bēgt. "Aukstasiņu dzīvniekiem nav ļoti spēcīgi attīstītas lielās puslodes, kas ir atbildīgas par domāšanu. Tā vietā viņiem visspēcīgāk ir attīstītas iegarenās smadzenes, kas vairāk kontrolē refleksus. Tas nozīmē, ka tajā brīdī viņam nostrādā reflekss un viņš uz tevi vairs neskatās kā uz savējo," skaidro Egons. Ķirzakas saimnieks uzsver arī, ka šie dzīvnieki pārvietojas ļoti strauji un tos noķert nav nemaz tik vienkārši.

Turpretim boa ārā tiek laista bez siksniņas. Kā uzsver čūskas saimnieks, šis dzīvnieks nav tik ātrs un izveicīgs kā ķirzaka, līdz ar to vajadzības gadījumā to ir daudz vieglāk noķert. Izmēros iespaidīgā čūska tiek laista ārā turpat lauku viensētas pagalmā.

Tāpat vasarā, siltā laikā, ārā tiek vesti arī citi dzīvnieki, taču tie atšķirībā no boa un lielās ķirzakas tiek turēti speciāli pielāgotā būrī. Egons skaidro, ka dzīvnieki tiek vesti ārā, lai tie saņemtu ultravioleto starojumu. "Dabisko saules gaismu nevar aizstāt ne ar vienu speciālo reptiļu vai augu lampu," viņš stāsta.

Egons atklāj, ka Dienvidamerikas tegu tiek laists pastaigāties ne tikai pagalmā, bet arī mājas dzīvojamā daļā, kur citi viņa kolekcijas iemītnieki netiek laisti. Tas tiek darīts tāpēc, lai ķirzaka varētu pēc iespējas vairāk izkustēties. Saimnieks stāsta, ka šīs ķirzakas savvaļā ļoti daudz laika pavada pašu izraktajos alu labirintos, līdz ar to ir bijušas situācijas, ka Dienvidamerikas tegu tik izveicīgi ir paslēpusies aiz kādas mēbeles, ka to mājas iemītnieki nav varējuši atrast pat vairākas dienas. Vienreiz ķirzaka pat esot pamanījusies ielīst sievas rokassomiņā.

Gandrīz visiem Egona kolekcijas mīluļiem ir arī vārds. Saimnieks gan atzīst, ka dzīvnieki savu vārdu neatpazīst, taču tas šajā gadījumā nav mērķis, kāpēc viņiem vārds piešķirts. Dzīvnieku saimnieks atklāj, ka vārdi vairāk kalpo viņu pašu ērtībai. "Vienkāršāk ir pajautāt, vai tu Kārlīti sakopi, nekā jautāt, vai tu vecajam hameleonu tēviņam iedevi ēst," viņš skaidro.

Saimnieks gan atklāj, ka vārds tiek piešķirts zīmīgākajiem terāriju iemītniekiem. Taču ir arī tādi dzīvnieki, kuri nonākuši pie sava jaunā saimnieka no citu rokām, līdz ar to viņiem jau no iepriekšējās dzīves ir savs vārds, kas netiek mainīts.

Vārds ir piešķirts arī lielajai Dienvidamerikas tagu un boa. Ķirzaku saimnieki ir iesaukuši par Pegiju, bet čūsku – Kleo. Taujājot, kā dzīvnieki tikuši pie vārda, Egons skaidro, ka tas lielākoties ir bijis impulsa vadīts lēmums. "Dažreiz ir arī tā, ka esam izdomājuši kādu vārdu, taču, laikam ejot, tas konkrētajam dzīvniekam "nepielīp", bet tā vietā gluži atbilstošs liekas cits vārds vai iesauka," viņš atklāj.

Egons stāsta, ka viena no kolekcijas čūskām tiek saukta par Trubiņu. Pie sava vārda tā tikusi, pateicoties viņas iemīļotajai vietai – terārijā izvietotai caurulei, kurā čūska pavada lielāko daļu savas dienas.

Lielākā daļa Egona dzīvnieku katrs dzīvo savā terārijā, taču ir arī tādi, kuri spēj sadzīvot vienā telpā. Piemēram, ir ķirzakas, kas dzīvo vienā terārijā ar bruņurupučiem un kanārijputniņiem. Vīrietis stāsta, kad ļoti reti novērojama draudzība starp dažādu sugu rāpuļiem vai abiniekiem: "Vairumā gadījumu ir tā – ja tu esi par mani mazāks, tad es varu tevi apēst," skaidro Egons. Taču iepriekš pieminētajā gadījumā visi dzīvnieki ir zālēdāji, tāpēc dzīvības briesmas nevienam no viņiem nedraud. Tāpat dažkārt tiek kopā turētas arī vienas sugas ķirzakas, taču arī šāds rāpuļu izvietojums tiek iepriekš rūpīgi izvērtēts. "Ja telpā ir divi aktīvi tēviņi, tad, protams, tur būs cīņa par mātīti un viens no viņiem jāpārnes uz citu terāriju," stāsta saimnieks.

Ja dažus rāpuļus un abiniekus var bez lieka satraukuma turēt vienā terārijā, tad čūskas, pat ja tās ir viena auguma, ir izņēmums. Par vienu no gadījumiem, kad viena čūska mēdz apēst otru, stāsta Egons: "Ja terārijā tiek ielaista pele un abas čūskas to saķer, katra savu mielastu sāk ēst no sava gala. Šajā situācijā tā, kura ir nedaudz lielāka, apēd peli un turpina ēst to otru čūsku." Vīrietis gan piebilst, ka viņa terārijā šāda gadījuma vēl nav bijis.

Barību Egons saviem mīluļiem audzē pats, taču atzīst – kolekcijā šobrīd ir tik daudz dzīvnieku, ka pašam izaudzēt tik daudz pārtikas, lai tās pietiktu visiem, ir ļoti grūti. Šī iemesla dēļ viņš dodas uz starptautiskajām eksotisko dzīvnieku izstādēm, kur šāda veida barību var iegādāties. Vīrietis stāsta, ka, meklējot barību saviem mīluļiem, izstāde tiek izstaigāta no viena gala līdz otram, dažkārt ieraugot arī kādu jaunu dzīvnieku, ar kuru papildināt iespaidīgo kolekciju.

Egona meita ir izaugusi kopā ar šiem dzīvniekiem, līdz ar to viņai tie ir tikpat mīļi kā tēvam. Ja Egons priekšroku dod ķirzakām, tad meitai labāk patīk čūskas. Vīrietis stāsta, ka šo viņas mīlestību izjūt arī čūskas: "Kad es ieeju čūsku terārijā, reti kad kāda čūska mērķtiecīgi lien pie manis un glaužas klāt, savukārt meitai tā ir ikdienišķa situācija." Egons stāsta, ka šobrīd viņa meita studē veterinārmedicīnu.

Turpretim sieva, esot 32 gadus laulībā ar Egonu, lēnām pieradināta pie eksotiskajiem dzīvniekiem un viņu klātbūtnes. Vīrietis atklāj, ka sievai, līdzīgi kā viņam, patīkot ķirzakas, toties meitas iecienītie dzīvnieki – čūskas – ne visai. "Ja pirms divdesmit gadiem es sievai pateicu, ka pie tā līkā koka es pirms diviem gadiem redzēju čūsku, tad man bija simtprocentīga garantija, ka viņa tur savu kāju nespertu, taču šobrīd tas ir mainījies," stāsta Egons. Viņš piebilst, ka visi čūskveidīgie, kas pēdējā laikā nonākuši ģimenes īpašumā, te atceļojuši, pateicoties sievas vai meitas iniciatīvai.

Čūskas, ķirzakas un citus eksotiskos dzīvniekus, kas mitinās Egona mājās, ir iespēja apskatīt arī citiem interesentiem. Tur dažādos dzīvniekus var ne tikai apskatīt, bet arī paturēt rokās. Egons gan piebilst, ka tas diemžēl iespējams tikai tad, ja arī tu gribētu kļūt par kāda eksotiska dzīvnieka saimnieku un esi atbraucis pie viņa, lai pārliecinātos, ka tev nav bail šo radību paņemt rokās un būt viņa tuvumā. Vairāk informācijas par ekskursijām vari uzzināt šeit.

Vīrietis stāsta, ka ir bijušas vairākas situācijas, kad, piemēram, čūska, kas tai brīdī atrodas apmeklētāja rokās, par visām varītēm cenšas nokļūt pie turpat netālu stāvošā saimnieka Egona. "Saimnieka smarža ir mīļa, pazīstama un jebkuram dzīvniekam asociējas ar drošību," viņš piebilst.

Eksotisko dzīvnieku saimnieks atklāj, ka visbiežāk čūskas par saviem mīluļiem izvēlas gados jaunas sievietes. Lai cik ironiski tas nešķistu, bieži vien tieši viņu partneri ir pret šāda mājdzīvnieka iegādi. Egons stāsta, ka kāds vīrietis savu iecerēto pat esot bijis gatavs katru mēnesi vest ekskursijā, lai apskatītu čūsku kolekciju, bet ar nosacījumu, ka mājās viņa čūsku vest nedrīkst. Taču tie ir tikai daži gadījumi, kad sievietes izrāda daudz lielāku interesi par eksotiskajiem dzīvniekiem nekā vīrieši. Egons stāsta, ka lielākajai daļai sieviešu no čūskām un citiem reptiļiem tomēr ir bail. "Ne vienu reizi vien ir bijis tā, ka, man atverot terārija durtiņas, sievietes bļaudamas izmetas ārā no istabas," viņš smejas.

Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns gan atgādina, ka lēmums par ekostiska dzīvnieka iegādi ir jāpieņem apdomīgi. Tāpat nevajdzētu šādus dzīvniekus dāvināt draugiem vai paziņām bez saskaņošanas. Viņš portālam "Mans Draugs" atklāj, ka tieši neapdomīga un spontāna dzīvnieka iegāde ir viens no izplatītākajiem ieganstiem, kāpēc pēcāk šīe dzīvnieki nonāk zooloģiskajā dārzā. Lielkalns stāsta, ka ir vēl arī citi iemesli, piemēram, līdzekļu trūkums vai vienkārši nevēlēšanās vairāk uzņemties rūpes. "Labāk septiņas reizes pārdomāt, pirms iegādāties dzīvnieku. Ja pēc septītās reizes ir sajūta, ka gribās un vajag, tad jāsāk ir nevis ar dzīvnieka iegādi, bet viņa mājvietas iekārtošanu," viņš piekodina. Lielkalns stāsta, ka bieži vien cilvēki vispirms iegādājas dzīvnieku un tikai pēc tam domā par to, kas viņam ir nepieciešams, lai par to parūpētos un dzīvnieks justos labi. Būsim atbildīgi un nenodarīsim pāri ne sev, ne dzīvniekam!