Rīgas zoodārza veterinārārste: pirmais solis tīģera krātiņā vienmēr ir nervus kutinošs

Inga, gluži tāpat kā liela daļa Latvijas veterinārārstu, ir mācījusies Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē. Viņa uzsver, ka pašlaik tā ir vienīgā augstskola Latvijā, kur šo profesiju var apgūt. Taču viņas bērnības sapnis neesot bijis kļūt pat veterinārārsti: "Tāda bērnības sapņa, kāds bija daudziem maniem kursabiedriem – kad izaugšu, ārstēšu dzīvniekus – man nebija. Pēc pamatskolas aizgāju mācīties uz Draudzīgā Aicinājuma Cēsu valsts ģimnāziju – klasē ar dabaszinību un matemātikas novirzienu. Tad nu bija skaidrs, ka arī augstskolas izvēle būs saistīta vairāk ar padziļinātu bioloģijas, ķīmijas u. tml. mācību priekšmetu apguvi." Taču pēc vidusskolas Ingai ar lēmuma pieņemšanu neveicās tik viegli, kā gribētos. Viņa pati šo dzīves posmu atklāti sauc par šaubu periodu: "Līdz galam nebiju pārliecināta, ko gribu, tāpēc iestājos četrās dažādās augstskolās." Inga tolaik bija izvēlējusies pavisam atšķirīgas studiju programmas – bioloģiju, veterinārmedicīnu, ekonomiku un sabiedriskās attiecības. Apzinoties, ka nevar vienlaikus apgūt visas izvēlētās mācību programmas, Ingai bija jāizvēlas viena. Sieviete atzīst, ka visgrūtāk esot bijis izvēlēties starp studiju uzsākšanu bioloģijas nozarē vai veterinārmedicīnā. Pēc ilgām pārdomām viņa tomēr nolēma par labu medicīnai: "Man iestāstīja, ka pēc biologiem man būs jākļūst par skolotāju, un no tā es nobijos. Joprojām atceros, kā mamma man teica: "Tu tāda maziņa iziesi klases priekšā, nu kurš tevi klausīs." Tagad man jāiziet zoodārza dzīvnieku priekšā – un viņiem jāklausa mani."

Veterinārmedicīna jāapgūst sešus gadus. Inga atzīst, ka visgrūtākais šo sešu gadu laikā esot bijis rast līdzsvaru starp aktīvo mācību procesu un ārpus studiju aktivitātēm. Paralēli studijām jaunā veterinārārste katru piektdienas pēcpusdienu un sestdienās strādāja klīnikā kā brīvprātīgā. Tāpat viņa aktīvi līdzdarbojās LLU studentu pašpārvaldē. Kaut visu esot bijis grūti apvienot, Inga uz to raugās pozitīvi: "Man liekas, ja tu esi īstajā vietā un īstajā laikā, tad lielu grūtību nemaz nav."

Inga stāsta – laikā, kad viņa studējusi veterinārmedicīnu, lekciju par eksotiskajiem dzīvniekiem neesot bijis daudz, tāpēc interese tieši par šiem dzīvniekiem viņai parādījusies tikai pirmajā darbavietā, kuru ieguva uzreiz pēc absolvēšanas. "Jau augstskolu beidzot, diennakts veterinārajā klīnikā sāku strādāt ar eksotiskajiem dzīvniekiem un nebaidījos ārstēt, piemēram, žurku," stāsta Inga.

Kaut viņa ik dienu strādā ar eksotiskajiem dzīvniekiem, veterinārārste atzīst, ka šīs profesijas specifiku ir apguvusi tikai pašmācības ceļā. "Es sevi varu saukt par veterinārārstu, kas padziļināti apgūst eksotisko dzīvnieku labturību, slimības utt. Tas nozīmē, ka apmeklēju speciālus seminārus ārpus Latvijas un studēju attiecīgu literatūru." Jo vairāk sieviete lasījusi, mācījusies un vākusi informāciju par eksotiskajiem dzīvniekiem, jo interesantāki viņai tie šķituši: "Un tad es sapratu, ka man nepatīk kaķi, bet tā vietā priekšroku dodu šinšillai vai bruņurupucim."

Inga uzreiz pēc studijām uzsāka darbu diennakts veterinārajā klīnikā. Tur jaunā veterinārārste strādāja gan dienas, gan nakts maiņas. Kā viņa pati atzīst, tā esot bijusi laba pieredze, bez kuras viņai būtu grūti turpināt savas darba gaitas zooloģiskajā dārzā.

Pirms nu jau gandrīz astoņiem gadiem izteiktais piedāvājums strādāt Rīgas Zooloģiskajā dārzā esot nācis sakritības dēļ: "Viena no tā laika zooloģiskā dārza veterinārārstēm gāja pensijā, un man piedāvāja pamēģināt šo darbu." Inga stāsta, ka tā laika zoodārza direktors gribēja, lai šo amatu ieņem jauns un aktīvs cilvēks – tāds, kāda ir Inga. Sieviete stāsta, ka sākotnēji piedāvājumu esot atteikusi: "Man nebija tādu zināšanu par eksotiskajiem dzīvniekiem, lai strādātu zoodārzā, tāpēc nobijos. Nebija pārliecības par sevi." Taču pēc sarunas ar kolēģi, kurš viņai ieteica šo iespēju izmantot, veterinārārste pārdomāja un piekrita jaunajam amatam. "Domāju, no viņa puses tā bija milzīga uzticēšanās man," viņa piebilst.

Inga atzīst, ka sākums esot bijis ļoti grūts, jo darbs zoodārzā krasi atšķiras no ikdienas veterinārajā klīnikā: "Bija grūti saprast šī darba organizāciju un specifiku, nemaz nerunājot par daudzajām un dažādajām dzīvnieku sugām." Tāpat grūtības esot sagādājis saprast zoodārza darbinieku pieņemtos teritorijas apzīmējumus. "Joprojām atceros, kā riņķoju pa zoodārzu, meklējot briežu koridoru, veco barības virtuvi, tropu māju no lāču puses. Tie termini te bija fantastiski," viņa smejas.

Kā zoodārza veterinārārsta darba specifiku Inga min arī nopietnos sagatavošanās darbus, kas jāveic pirms liela vai bīstama dzīvnieka izmeklēšanas. Piemēram, tīģera apskate: "Tīģerim tika veikta sirds ehokardiogrāfiskā izmeklēšana ar pieaicinātu veterināro speciālistu. Taču pirms šī izmeklējuma veikšanas tīģera aplokā (protams, viņam neesot klāt) tika būvēta speciāla nojume, kur šo izmeklējumu veikt. Tāpat tika vesta un uzstādīta aparatūra un dzīvniekam nodrošināta anestēzija." Kaut dzīvnieks tika izmeklēts tikai vienu stundu, tas prasīja milzīgus sagatavošanās darbus. Inga atklāj, ka līdzīgi ir arī ar citiem bīstamajiem dzīvniekiem, jo to izmeklēšana drošības apsvērumu dēļ tiek veikta viņu mītnes vietā. "Mēs nevaram riskēt ar drošības pasākumiem, vizinot šādu dzīvnieku pa zoodārzu," skaidro veterinārārste.

Arī tas, ka ļoti daudziem Rīgas zooloģiskajā dārzā mītošajiem dzīvniekiem klīniskos izmeklējumus var veikt tikai tad, ja dzīvniekam ir ievadīts anestēzijas līdzeklis, ir viena no lietām, ar kuru retu reizi var sastapties veterinārajā klīnikā. "Ne tāds rudais ķengurs, ne baltpurna briedis nestāvēs, lai tu, piemēram, viņam izmērītu temperatūru," viņa skaidro. Veterinārārste atzīst, ka bieži vien ir grūti izšķirties – veikt anestēziju, kas ir bīstami, vai nogaidīt un veikt simptomātisku ārstēšanu.

Inga stāsta, ka zoodārzā ir piedzīvots tik daudz interesantu atgadījumu, ka par tiem vecumdienās varētu grāmatu uzrakstīt. "Jebkurš neplānots gadījums ir interesants, jo uzsit savu adrenalīna devu," viņa stāsta. Taču arī plānota liela dzīvnieka izmeklēšana esot interesanta, jo iepriekš jāveic jau iepriekš pieminētie sagatavošanās darbi.

Neskatoties uz to, ka Inga ikdienā strādā ar eksotiskajiem dzīvniekiem un, piemēram, tīģera krātiņā ir iegājusi ne vienu reizi vien, veterinārārste atzīst: "Vienmēr, lai cik pārliecināts tu esi, ka dzīvnieks ir dziļā anestēzijas miegā, ir nervus kutinoši atvērt krātiņa durvis un pirmajam ieiet iekšā. Šajās situācijās man nepatīk, ka dāmām ir priekšroka." Kaut lielie plēsēji ir bīstami un bieži vien tuvošanās tiem liek tirpiņām iziet cauri visam ķermenim, Inga atzīst, ka viņa dod priekšroku tieši šiem dzīvniekiem.

Kaut daudziem varētu šķist, ka tīģeris ir viens no bīstamākajiem Rīgas zooloģiskā dārza iemītniekiem, Inga stāsta, ka tā nebūt nav. Vēl bīstamāki par viņiem esot kiangi un Prževaļska savvaļas zirgi, kurus var iemidzināt tikai ar cilvēkiem bīstamu anestēzijas līdzekli. Šādos gadījumos veterinārārstam līdzi nāk tā sauktā ēnas persona, kuras uzdevums ir uzmanīt ārstu un vajadzības gadījuma, ja kaut kas ir nogājis greizi, sniegt pirmo palīdzību.

Zooloģiskajā dārzā par dzīvnieku labsajūtu rūpējas ne tikai veterinārārsti, bet arī dzīvnieku kopēji. Tādēļ arī dzīvnieka ārstēšana ir komandas darbs, stāsta Inga. "To es esmu teikusi visu laiku – te ir komandas darbs. Es nepazīstu konkrēto dzīvnieku tik labi, kā viņu zina kopējs, kurš ar viņu strādā ikdienā. Un, ja es nekomunicēšu ar šo cilvēku, es neuzzināšu nianses, kas reizēm palīdz pieņemt lēmumu," skaidro veterinārārste. Tāpat, rūpējoties par zoodārza dzīvnieku veselību, vajadzības gadījumā tiek pieaicināti arī kādas konkrētas jomas speciālisti. Inga atklāj, ka bieži vien palīdzība no ārpuses tiek lūgta zirgveidīgo dzīvnieku ārstēšanā. Līdzīga veida sadarbība tiek veikta arī ar citiem speciālistiem – veterinārārstu, kurš veic ultrasonogrāfisko izmeklēšanu, ortopēdu, homeopātu u. c. "Es nevaru būt speciālists visās jomās, un tas ir normāli – prasīt palīdzību citiem kolēģiem, ko viņi parasti neatsaka," piebilst veterinārārste.

Tas, ka zoodārza veterinārārsti ir speciālisti visās jomās, ir viens no izplatītākajiem stereotipiem. "Cilvēki domā: ja strādāju zoodārzā, tad zinu visu – gan par zelta zivtiņām, gan par kaķa ādas problēmām vai par to, kāpēc zirgs klepo, bet tā nebūt nav." Kā otru izplatītāko stereotipu Inga min cilvēku uzskatu, ka viņa katru dienu paijā un aprunājas ar zebrām vai lauvām. "Tik traki ar mani vēl nav," smejas Inga.

Inga stāsta, ka darbs Rīgas Zooloģiskajā dārzā aizņem ļoti daudz viņas laika: "Darbs zoodārzā nenozīmē darba dienas no plkst. 9 līdz 17. Ir bijušas situācijas, kad ar draugiem jau trešo reizi eju uz teātri un trešo reizi tieši tajā dienā zoodārzā ir ārkārtas situācija. Vai arī šī gadumija, kad gan 31. decembri, gan 1. janvāri pavadīju zoodārzā." Veterinārārste atklāj, ka visnepatīkamākais ir tas, ka bieži vien nākas mainīt jau mēnešiem uz priekšu iecerētos plānus. Neskatoties uz to, Inga uzskata, ka ģimene un draugi ar viņu klusībā lepojas.

Zooloģiskā dārza veterinārārste atzīst, ka ir bijušas reizes, kad viņu mākušas pārdomas, vai ir vērts turpināt darbu zoodārzā. "Protams neslēpšu, ir bijusi doma par promiešanu, bet domāju, ka tā ir visos darbos," atklāj Inga. "Ir trakie mēneši, kad mēneša beigās tu vispār nesaproti, kas notika. Tad ir mierīgais periods, kad atkal domā, ka nav jau tik traki. Darba apjoms reizēm ir nenormāls, bet pieļauju, ka tā reizēm jūtas visi ārsti."

Inga atklāj, ka, neskatoties uz astoņiem zoodārzā nostrādātiem gadiem, viņai vēl aizvien ir grūti pieņemt to, ka dzīvnieks var nomirt bez racionāla izskaidrojuma. Taču šādos brīžos palīgā nāk kolēģi, kuri iedvesmo nenolaist rokas. "Mēs neejam un nebārstāmies komplimentiem, bet ir cilvēki, kuri jūt un īstajā brīdī pasaka īstos vārdus," skaidro veterinārārste. Tāpat esot jāmāk arī atpūsties, atjaunot spēkus un paļauties uz kolēģiem.

Par nākotnes plāniem Inga runā atturīgi: "Man vispār tāda tālāka plānošana nepatīk, jo tāpat ir skaidrs – cilvēks plāno, bet Dievs smejas! Gribas, lai ir padarīta darba sajuta, un, tā kā šobrīd priekšā ir lielais projekts "Savanna", vēl ir, ko darīt. Tad jau manīs, ko tālāk."

Jautājot, vai veterinārārste ir domājusi par profesijas maiņu, viņa nosmej, ka darbu veterinārmedicīnā pamest neplāno: "Nevaru iedomāties, ko citu es varētu darīt."

Inga pati ikdienā dzīvo Rīgā, kur viņai dzīvnieku nav, taču ik dienu viņu ar nepacietību Līgatnes mājās, kā veterinārārste pati tās dēvē, ciemos gaida divi suņi – labradora jauktenis Tipsija un zeltainais retrīvers Tillija – un kaķene Lota.

Katram Ingas mājdzīvniekam ir savs stāsts, kā tas nonācis jaunajās mājās. Piemēram, Tipsiju pirms sešiem gadiem vēl kā kucēnu uz klīniku atveda eitanāzijas nolūkā, taču Ingai šāds suņa dzīves gals nelikās loģisks, tāpēc viņa sarunāja, ka sameklēs kucītei jaunas mājas. Viss beidzās ar to, ka Inga sunīti iemīlēja un dzīvnieks palika pie viņas. Veterinārārste Tipsiju raksturo kā slinku suni, kuram patīk gulēt un garšo pankūkas.

Savukārt Tillija tika paņemta tādēļ, lai Tipsijai vienai nav garlaicīgi. Viņa ir tikai septiņus mēnešus veca. Kaut kucītes raksturs vēl tikai veidojas, Inga jau tagad ir pamanījusi, ka ar viņu viegli nebūs. "Viņa mīl dzīvi un dabu, gluži kā es," piebilst Inga.
Turpretim kaķu meiteni Lotu Inga no eitanāzijas izglāba jau savos studiju gados. Kā jau kaķis, viņa esot egoistiska un pašpietiekama. "Man ar viņu ir ļoti īpašas attiecības, jo viņai nepatīk, ka man ir citu dzīvnieku smarža, bet man nepatīk, ka viņa apčurā manas darba drēbes," atklāj veterinārārste.

Kaut Inga ikdienā rūpējas par eksotiskajiem dzīvniekiem un patiesi ir tos iemīļojusi, viņa atzīst, ka pati nevēlētos kļūt par šādu dzīvnieku saimnieci: "Man pietiek ar zoodārza eksotiku, un mani solīja izlikt no mājām, ja tur atvedīšu krokodilu vai behemotu."