No dobes izveides līdz mulčēšanai – stādaudzētāja ieteikumi zemeņu audzēšanā

"Zemenes ļoti daudziem no mums saistās ar "bērnības garšu", pavasarī piemājas dārzu īpašnieki ir apņēmības un optimisma pilni gan sev, gan ģimenes locekļiem, sevišķi mazākajiem, radīt iespēju plūkt un baudīt gardās, aromātiskās ogas tieši no dobes," norāda "Gulbju" saimnieks.

Viņš atzīst, ka zemeņu audzēšanas tehnoloģijas ir ļoti dažādas – jo augstāka līmeņa tehnoloģija, jo mazāk piedos kļūdas. "Tāpēc, ja esat iesācēji, drošāk izvēlēties dabiskāku audzēšanas veidu," mudina Heimanis. "Īpaši svarīgi tas ir gadījumos, ja stādījumus ierīko attāli no pastāvīgās dzīvesvietas, to kopšana notiek reizi nedēļā vai retāk."

Kā stāsta stādaudzētājs zemenes var stādīt visu veģetācijas periodu, protams, ja vien ir pieejami stādi. "No lauka svaigi raktos izmanto aptuveni no aprīļa beigām līdz jūnija vidum, kamēr saknes nav kļuvušas tumšas, pārkoksnējušās," norāda Heimanis.

Taujāts par to, kas jāņem vērā pie stādu pirkšanas, zemnieku saimniecības īpašnieks norāda – ja stāds ir ar lapām, tad ir ļoti viegli pēc tām novērtēt kvalitāti. Stādiņa lapām jābūt zaļām, bez redzamiem slimību bojājumiem, bet saknēm viegli mitrām, neiekaltētām un gaiši brūnām.

"Sakņu garums nav pārāk nozīmīgs, pat dažus centimetrus garas tās ieaugsies ļoti labi. Arī nedaudz ievītušas lielās lapas nav iemesls atteikties no noskatītā stāda, tās vienmēr ieteicams noplēst, atstājot tikai centrālos jauno lapu asniņus. Ja paredzama tālāka transportēšana, vislabāk visu lieko noplēst tirdzniecības vietā, saknes aptīt ar mitru papīru vai audumu, stāda augšdaļai atstājot iespēju vēdināties," padomos dalās "Gulbju" saimnieks. Ja stādi pirkti saulainā laikā, tad stādaudzētājs iesaka tālos pārvadājumos labāk stādu sainīti ievietot automašīnas salonā, kur tiek nodrošināta komforta temperatūra, nevis bagāžniekā. "Ja iegāde notiek vairākas dienas pirms braukšanas stādīt, arī tā nav problēma, pēc tam, kad atdalītas liekās lapas, tos var uzglabāt gan vēsā telpā, gan ledusskapī (ne saldētavā)," uzsver Heimanis.

"Stādīšanas vietas izvēle ir tikpat svarīga kā labs stāds," uzsver Heimanis. Viņš norāda, ka zemenēm patiks saulaina, nedaudz vējaina, neapplūstoša vieta. "Nedrīkst stādīt zemenes pēc zemenēm, jābūt trīs līdz četru gadu atstarpei, slikts priekšaugs ir arī kartupeļi, sīpolpuķes," padomos dalās stādaudzētājs. "Ja dārziņš pārāk mazs un vietu mainīt nevar, tad risinājums ir samainīt augsni aptuveni lāpstas dziļumā ar citu dobi, kur augušas samtenes, zirņi vai kāds cits piemērots priekšaugs."

Vaicāts par to, kāda zeme stādiem būtu piemērotākā, stādaudzētājs mudina to bagātināt ar labi satrūdējušiem kūtsmēsliem, liekot aptuveni vienu kūtsmēslu lāpstu zem stāda, bet slieku biohumusu var likt aptuveni vienu sauju zem stāda. Tāpat augsni neierobežotā daudzumā var papildināt ar labi sadalījušos kompostu. "Izmantojot kūtsmēslus vai kompostu, jāpārliecinās, ka tajos nav dažādu vaboļu kāpuru, kuri apgrauzīs saknes," brīdina dārzkopis. Kā stāsta Heimanis, pieredzējušākie dārzkopji zemeņu dobi jau sagatavo rudenī, bet pavasarī to vien atliek nolīdzināt un dēstīt iekšā tajā stādus. Tiesa, ja rudenī zemeņu dobe nav sagatavota, tad pavasarī ir jāuzrok zeme (ja tā jau ir piemērota apstrādei), kā arī jāizlasa no tās laukā daudzgadīgo nezāļu saknes, protams, ja vien tādas ir.

"Ierīkojot jaunu stādīšanas vietu iepriekš neapstrādātā nogabalā, nopietni jāizvērtē situācija ar tur esošajiem augiem," uzmanību vērš "Gulbju" saimnieks. Viņš skaidro, ka biezi saaugušu vārpatu neizdosies ierobežot nekādā veidā, tā uzvarēs zemenes: "Maldīgs ir uzskats, ka velēnu sīki sasmalcinot ar augsnes frēzi, iznīks nezāles, tas jādara iepriekšējā gadā visa veģetācijas perioda garumā reizi vienā vai divās nedēļās, tikko ir parādījušies jaunie asniņi."

Lai gan nereti šķiet, ka mulča ir palīgs nezāļu mazināšanā un apkarošanā, Heimanis norāda, ka arī kā mulču izmantojot mākslīgo pārklājumu, nezāles atradīs iespēju izspraukties līdzās zemeņu stādam caur izveidoto atvērumu. "Ja tur sadīgs pienenes vai balandas – izravēšana grūtības neradīs, ja vārpata vai gārsa, tās uzvarēs," brīdina stādaudzētājs.

"Mākslīgo segumu vilinājums, samazināt potenciāli ieguldāmo darbu kopšanā, bieži liek aizmirst, ka šai tehnoloģijai ir arī būtiski trūkumi," uzsver Heimanis, kurš arī ieskicē mākslīgo segumu trūkumus. Viens no trūkumiem, ja vien nav ierīkota apūdeņošanas sitēma, ir grūtības mituma nodrošināšanā. "Segumi vairāk silda augsni, agrāk ienākas raža, bet mainās arī mikroorganismu līdzsvars, lielāks risks sakņu puves attīstībai, kaitēkļu savairošanās," brīdina stādaudzētājs.

Kā stāsta zemnieku saimniecības īpašnieks, darbietilpīgākais process ir tieši pie salmu mulčas ieklāšanas (pirms ogu aizmešanās). "Tas ir visdraudzīgākais mulčas veids, augsne un ogas nepārkarst, lietus ūdens iesūcas augsnē, nevis plūst pa plēvi, izplatot sēņu izraisīto slimību sporas," apgalvo Heimanis. Viņš arī norāda, ka salmus var aizvietot arī ar niedrēm, bet tādā gadījumā tās gan jāsagatavo ziemā vai agri pavasarī. Tāpat ir audzētāji, kuri kā mulči izmanto nopļauto zāli, bet stādaudzētājs arī ieskicē šādas mulčas slikto pusi, proti, tajā ir daudz nezāļu sēklas un pietiekami neizžuvusi, zāle sāk pelēt, kā rezultātā var sabojāt ogu garšu. "Nekādā gadījumā nevajag mulčēt ar zāģu skaidām, tās pielīp pie zemenēm, ir grūti nomazgājamas, jo ūdenī uzpeld kopā ar ogām, kā arī veido skābu augsni, sadaloties patērē milzīgu daudzumu slāpekļa," mudina zemnieku saimniecības īpašnieks.