'Hruščovka' vai jaunais projekts: kas jāņem vērā, izvēloties dzīvokli  (7)

"Tava Māja" pēc padoma vērsās pie Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) docenta un būvinženiera Jura Birša, viena no ievērojamākajiem arhitektiem Latvijā – Jura Monvīda Skalberga, kā arī Rīgas pilsētas būvvaldes pārstāvja Edgara Butāna un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes pārstāvjiem. Kā "Tava Māja" uzsvēra uzrunātie speciālisti, katra māja ir celta dažādos laikaposmos, līdz ar to atšķirīgas ir bijušas ne tikai prasības būvniecību regulējošajos normatīvajos aktos, bet arī materiālu izvēlē, tendencēs un citos aspektos.

"Domājot par iepriekš radītajām būvēm, jāņem vērā, ka tās vienmēr, tāpat kā mūsdienās, ir bijušas dažādas kvalitātes – gan tādas, kas veidotas pārdomāti no augstvērtīgiem materiāliem, gan tādas, kas radītas īslaicīgai lietošanai no tobrīd pieejamiem, iespējams, ne tiem kvalitatīvākajiem materiāliem," uzsver Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes pārstāve Alma Kaurāte. Viņa arī piebilst, ka par kultūras pieminekļiem kļūst vērtīgākās mājas, kas izceļas ar māksliniecisko, tehnisko risinājumu vai arī ir liecības tapšanas laikam – iespējām, vērtībām un tehnoloģiskajiem risinājumiem. "Par ēku kvalitāti, mūsuprāt, liecina amatniecības vai izpildījuma kvalitāte, materiālu kvalitāte un materiālu ilgtspēja," uzsver Kaurāte.

Kā atgādina būvvaldes pārstāvis Edgars Butāns, pirmskara ēkas, kas celtas pirms 100 un vairāk gadiem, būvētas, pamatojoties uz pilnīgi citu normatīvo aktu prasībām, nekā veidoti mūsdienu projekti. "Tāpat jāņem vērā laikmeta, arhitektūras, ekonomiskās, tehnoloģiskās, cilvēku dzīves modeļu, patērētāju uzvedības un citas iezīmes, kas gadsimta laikā arī ir daudzkārt mainījušās," norāda Butāns. Viņš salīdzina, ka, piemēram, pirmskara ēkās ierasts bija būvēt dzīvokļus ar atsevišķu ieeju kalpotājiem, bet šī tendence mūsdienās ir zaudējusi savu aktualitāti.

"Apgalvot, ka pirmskara ēkas ir konstruktīvi noturīgākas un pamatīgākas, nebūtu īsti korekti. Te drīzāk būtu jāskata jautājums par ēku ekspluatāciju, nolietojumu un uzturēšanu," atgādina būvvaldes pārstāvis, "jebkura būve, kura tiek pienācīgi uzturēta, kalpos ilgāk nekā būve, par kuru īpašnieks neliekas ne zinis." Viņš uzmanību vērš arī uz materiālu nolietojumu un to dzīvildzi. "Ir pirmskara ēkas, kas vizuāli izskatās tā, it kā varētu nokalpot vēl 100 gadu, taču realitātē atklāj bēdīgu tehnisko stāvokli, piemēram, pilnībā satrupējušus starpstāvu pārsegumus. Arī dzīvokļu plānojums, ēku konstrukcijas, komunikācijas dažādos laikos būvētas, ņemot vērā dažādus sociālos, ekonomiskos un citus faktorus un tendences."

"Mājai jābūt pietiekami tehniski, konstruktīvi noturīgai un ilgtspējīgai," uzsver arhitekts Skalbergs. Tāpat viņš norāda, ka viena no primārajām lietām ir tieši mājas vide, proti, kur māja atrodas, vai tai ir pagalms. "Vispirms ģeogrāfiski – vai jums interesē tuvāk centram vai tuvāk parkam, tas ir primārais, tad jūs varat skatīties, kādas tur mājas piedāvā. Tur nekādi nav noteicošais tas, kad tā māja ir būvēta."

Kā skaidro Skalbergs, svarīgas ir sienas, paneļi, pārsegumi, jumts, bet vēl svarīga lieta ir iekšējās komunikācijas. "Tās novalkājas," atgādina arhitekts. Viņš norāda, ka vecām ēkām (pirmskara) šobrīd tās visas ir nolietojušās. "Gan visa apkure ir nolietojusies, gan ūdensvads, viss ir nolietojies – arī elektrības vadi, kas tur ir iekšā, pat zem apmetuma. Dažreiz ir tā, ka mitrā laikā var pielikt roku pie sienas un just, ka tur kaut kas noplūst."

Arhitekts arī informē, ka ūdensvadi arī aizaug – gabaliņu pa gabaliņam, jo īpaši vecajām, pirmskara mājām. "Ūdensvadu izbirstēt nevar, kanalizācija arī ir uzbūvēta tā, ka reizēm var nākties saskarties ar kādu pufaikas gabalu, kas ir aizsprostojis kanalizāciju."

"Ja tu tādu vecu māju nopērc, tad zini, ka pēc kāda laika tas būs jāmaina. Pārkrāsot sienas un izlīmēt jaunas tapetes – tā nav liela gudrība un arī nekas īpaši dārgs," atzīst arhitekts.

Svarīga ir arī mājas vēdināšana. "Agrāk katrā istabā vajadzēja būt gaisa noplūdes atvērumam, kas bija pie griestiem un izgāja atmosfērā. Padomju laikā tādu vēdināšanu netaisīja – viss ir sanitārajos mezglos, virtuvēs, bet istabās tādu prasību nebija. Viss dzīvoklis vēdinājās pa logiem, logu spraugām," stāsta arhitekts.

Skalberga skatījumā, uzmanība jāpievērš arī pašas ēkas kvalitātei, no kāda materiāla ēka ir būvēta, un siltumizolācijas spējām. "Paneļu ēkas – tā ir viena lieta, otra ir, ja tās ir mūrētas no ķieģeļiem vai blokiem, kam ir palielināta siltumizolācija," uzsver arhitekts, kurš mājas izvēli salīdzina ar automašīnas izvēli, jo vienam var patikt braukt ar vecu mašīnu, bet cits dos priekšroku jaunai un skaistai. "Vēl svarīga ir pašas ēkas arhitektūra, kāpņu telpa, cik tā ir simpātiska, pievilcīga un ērta. Tās jau tādas dvēseliskas nianses, ka patīkami ir dzīvot skaistā mājā, bet tas skaistums arī ir ļoti atšķirīgs – kādam varbūt liekas: "Man pilnīgi vienalga, aizeju tur tikai pārgulēt.""

Tāpat ir ar autostāvvietām – vai tāda ir pie mājas, tā ir pazemes autostāvvieta, vai arī automašīnas ir jāliek uz ielas. "Jaunajās mājās ir prasība, ka obligāti vajag autostāvvietas."

Arhitekts mājokļa iegādes procesā iesaka tomēr labāk paļauties uz speciālistiem, kā arī aicināt viņus talkā pie apskates. "Viņš arī nav nekāds Dievs visās konstruktīvajās lietās, un pilnīgi simtprocentīgi to zināt nav iespējams, bet kādus 90 procentus gan, un tas varētu būt pietiekami," iesaka Skalbergs, kurš vēl mudina kopā ar speciālistu salīdzināt dažādus īpašumus, to priekšrocības un trūkumus. "Tas ir ideālākais variants, kas, protams, maksās naudu, bet ne jau milzīgas summas."

"Ar ģimenes mājām būtu jābūt tā – ja cilvēks ir to problēmu izdzīvojis, tad viņš zina, ko grib, kas ir primārais," norāda arhitekts.

Savukārt Biršs uzsver, ka, izvēloties dzīvokli, būtu jāpievērš uzmanība balkoniem, jo tie ir pakļauti klimatisko apstākļu ietekmei. "Cilvēkam ir jāsaprot: ja viņš ir ieguvis savā īpašumā dzīvokli ar balkonu, tas ir jāaprūpē," atgādina RTU docents. Kā skaidro speciālists, ja par māju rūpējas apsaimniekotājs, tad viņš varētu jaunajiem saimniekiem izdot tādu kā balkona instrukciju, proti, ko darīs pats apsaimniekotājs un kas būs jādara pašiem dzīvokļa īpašniekiem. Speciālists min Dzelzavas ielas namus kā vienu no sliktajiem piemēriem, jo tur daži balkoni ir avārijas stāvoklī. Lai nākotnē nerastos problēmas ar balkonu tehnisko stāvokli, tiem, kā iesaka Biršs, nepieciešams veidot ventilācijas paneļus un ieklājumu, kas nerada iespēju ūdenim sakrāties uz balkona. Tieši ūdens ietekmē no balkona sāk atdalīties betona gabali.

Vēl lielas nepatikšanas rada fasādes siltināšana. "Jebkurai sērijai, pieķeroties klāt fasādes siltināšanai, mēs nedarām visu kompleksi – sakārtojam ventilācijas sistēmu, kanalizācijas sistēmu un citas lietas. Ja siltinām tikai fasādi, veidojas pavisam citi apstākļi ventilācijai," norāda Biršs. "Fasāde neko nedod – jā, ir siltāks, bet cilvēkiem nav ko elpot. Ja agrāk bija aukstie skapji, lai gaiss nāk iekšā, tagad viss ir hermētiski ciet. Sākas citas problēmas, parādās mitrums, alerģiskas slimības. Tas ir tāpēc, ka nelabojam ēku kopumā, bet lāpām atsevišķas vietas."

RTU docents arī min, ka uzmanība jāpievērš arī mājas kāpņu telpas stāvoklim, jo vecajās tipveida mājās, kas tiek renovētas, par kāpņu telpām vispār tiek aizmirsts. "Tās ir vai nu fantastiski aukstas, vai mitras," norāda Biršs.

Tāpat būtu jāņem vērā, ka Latvijas klimatiskajos apstākļos nebūtu vēlams veikt āra flīzēšanas darbus. Kā uzsver Biršs, tā ir naudas izviešana. "Pēc 1,5 vai 2 gadiem tur nekā nebūs, protams, ir flīzēšanas metodes, kā rezultātā flīzes ārā nokalpos 7 līdz 8 gadus, bet ne ilgāk. Jaunajās mājās tas netiek ņemts vērā – viss tiek flīzēts," uzsver docents.

Biršs, taujāts, ja būtu iespēja izvēlēties, kam par labu izšķirtos – dzīvot pirmskara, padomju laika mājā vai jaunajā projektā, norāda, ka lemtu par labu Staļina tipa mājām, jo viņam nav tik lielas pieredzes ar jaunajiem projektiem. "Es dzīvotu Staļina tipa mājā ar 60 centimetrus biezu ķieģeļu sienu, kur nejūt ne vibrācijas, ne trokšņus, ieliktu jaunus pakešu logus un durvis, dzīvoklī arī būtu liela platība," uzsver Biršs, kurš piebilst, ka arī skatītos uz mājām, sākot ar 119. sēriju. "Paneļu mājās, kas tika radītas pēckara laikos, es negribētu dzīvot, jo tāda ēka ir īslaicīga, būtu jāpārbūvē, šodien tur nevarētu justies droši." Savukārt arhitekts Skalbergs teic, ka gan vieni, gan otri mājokļi ir labi.

Pirmskara mājas

"Tās ir vecākās mājas, tolaik bija ļoti spēcīga būvniecības tendence," skaidro RTU docents un būvinženieris Biršs. Viņš atzīst, ka šo māju Rīgā ir ļoti daudz, tām ir skaistas un individuālas fasādes, bet tās neesot tās labākās mājas, jo tās ir ar plaisām, "netur" sabiedriskā transporta radīto kustību, pamati ir sekli veidoti. "Tajos laikos bija citādi uzskati par slodzēm mājās," uzsver speciālists. Šādas mājas tika būvētas ne tikai Latvijā, bet arī kaimiņzemē – Lietuvā un Igaunijā, turklāt tām, kā skaidro speciālists, ir vienas un tās pašas likstas. Proti, nepietiekams sienu siltums un saplaisājis mūrējums, jo pamatā tie ir ķieģeļu mūrējumi, kā arī tās pelē. Kā skaidro Biršs, tās tika veidotas arī ekonomiski izdevīgi, proti, ēkas ārpusē tika likti lētāki ķieģeļi, bet iekšā – dārgāki. Kara laikā un pēc tam, kad tika nomainīti logi, plaisas pastiprinājās. Viņš atzinīgi novērtē to, ka ir cilvēki, kuri var savākt līdzekļus šo māju fasāžu atjaunošanai, tiesa, ar tām, kuru iemītnieki to nevar atļauties, ir bēdīgāk – tās turpina grauzt laika zobs. Arhitekts Skalbergs atgādina arī par citu tendenci pirmskara mājās, proti, tām labierīcības bija kāpņu telpā. "Tā bija ļoti liela neērtība no šodienas viedokļa," uzsver arhitekts. "Tas viss šodien jāuztaisa tā, lai tualete būtu iekšā, vannai arī jābūt iekšā dzīvoklī."

Padomju laika mājas

"Tās ir visstabilākās mājas Latvijā, jo tika veidotas ļoti masīvas," norāda RTU docents. Viņš salīdzina, ka tolaik bija gana drakoniski sodi, tāpēc arī neviens negribēja, lai viņu piemeklē tas ļaunākais. Tas attiecināms arī uz māju būvniecību. "Taisīja mājas, kā pienākas," piebilst Biršs, kurš norāda, ka tās bijušas ļoti masīvas, stipras, bet arī neglītas. Viņš arī atsaucas uz Krievijas ietekmi māju būvniecībā, proti, ja Latvijas laikos uzskatīja, ka 2,5 ķieģeļus biezas sienas ir norma (reizēm taisot ar 3 ķieģeļiem), tad Krievijā 2,5 ķieģeļi bija minimums.

Starp tipiskākajām padomju laika celtnēm viņš min tieši Zinātņu akadēmijas iespaidīgo māju Rīgā. Viņš arī skaidro, ka šajā laikā iecienīta bija torņveida ēku celtniecība, turklāt ēkām bija skrupulozi izvērtēts izvietojums. Māju būvniecībā tolaik vērā ņēma arī astroloģiju, lai gan, kā uzsver Biršs, to oficiāli neatzina. Lai gan šīs ēkas praktiski neplaisā, tomēr tās ietekmē mitrums, jo, kā norāda Biršs, mitruma līmenis Latvijā ir vismaz 80%. Šīm mājām mitrums rada problēmas ēkas pirmajos stāvos un jumtā, jo tie ir par maz siltināti. Viņš arī uzteic tās padomju laika mājas, kuras tiek glābtas, siltinot māju fasādes.

Runājot par tolaiku mājām, speciālists skarbus vārdus velta mājām Āgenskalna priedēs, kas ir kritiskā stāvoklī. "Tās ir vistrakākās," apgalvo Biršs, runājot nevis par ķieģeļu mājām, bet gan tām, kas ir būvētas no paneļiem. "Godīgi sakot, tās ir plānas, nav īpaši siltinātas, tām paneļu savienojumi ir korodējuši, bet to mūža ilgums ir apmēram 50 gadi, tās savu laiku ir nokalpojušas. Šīs ēkas jau sen būtu jānovāc, bet es nezinu, kā Latvijā tiks galā ar šiem jautājumiem, Rīgas dome par to nevienu brīdi nav domājusi." Viņš arī uzsver, ka novecošanas robežai strauji tuvojas arī ēkas Ķengaragā, Biķernieku un Juglas masīvos. "Protams, jaunās sērijas ir spēcīgākas un turēs līdz simts gadiem, bet pirmās gan netur."

Viņš arī stāsta, ka Daugavgrīvas ielā Rīgā savulaik bijis Ēku celtniecības kombināts, kur tika veidotas sērijveida mājas. "Tās ir daudz, daudz efektīvākas," uzsver Biršs. Viņš norāda, ka šīm ēkām ir ne tikai labākas savienojuma konstrukcijas, bet šīs mājas labi pakļaujas arī siltināšanai. Kā norāda speciālists, arī mūsdienās tās var saglābt, piesaistot arhitektus un māksliniekus, tiesa, mainīsies mājas dizains un fasāde, bet ēka būs saglābta.

Padomju laikā parādījās arī tā sauktās 119. sērijas mājas, kas atrodas Imantā, Zolitūdē un citos Rīgas rajonos. "Tās bija salīdzinoši komfortablas, bet tāpat tām ir mitruma iezīmes un siltinājuma problēmas," norāda Biršs.

Jaunie projekti

"Šobrīd ļoti maz būvējam jaunās ēkas," vērtē Biršs. Viņš norāda, ka pašlaik tiek būvētas augstas mājas, kurās ir terases un tā sauktie penthausi, kas viņam nav pieņemami. Kā norāda Biršs, viens no piemēriem ir 16 stāvu nami Imantā, kuriem ir penthausi. "Tos praktiski neviens nelieto, tas nav domāts Latvijas klimatiskajiem apstākļiem, bet toties tas ir skaisti un modīgi," teic būvinženieris, kurš uzskata, ka cilvēki par šīm ekstrām lieki pārmaksā.

Viņš arī teic, ka mūsdienās arvien biežāk tiek būvētas mājas bez pagrabiem, bet tā vietā tiek lemts par labu pazemes autostāvvietai. Tāpat viņš atgādina – pagrabi ir domāti tehniskām telpām, citādi telpās būs antisanitāri apstākļi. Turklāt pagrabiem ir jābūt koptiem, nevis pilniem ar drazām.

Cita lieta ir, vai pazemes autostāvvietas jaunajos projektos ir pareizi izbūvētas. Arī arhitekts Skalbergs norāda, ka mūsdienās jauno māju projektos nereti ir problēmas tieši ar pazemes autostāvvietu izbūvi, kā rezultātā nevar ne lāgā izbraukt, ne iebraukt.

Biršs arī norāda uz vēl vienu namu problēmu, kas attiecināma ne tikai uz jaunajiem projektiem, proti, Rīgā ir vāja grunts. "Ja Zolitūdē mēģinās taisīt pazemes autostāvvietu, tas būtu līdzīgi kā tad, ja Daugavā zem ūdens mēs mēģinātu taisīt garāžu," salīdzina speciālists, kurš rosina arī aplūkot vecākos Rīgas attīstības plānus vai Ulmaņlaiku kartes, pēc kurām būtu ļoti labi redzams, ka mājas uzbūvētas tur, kur tās nedrīkstēja būvēt. "Nekad nedrīkstēja būvēt "Purvciemu 1", tur nekad mājas nebija paredzētas, bet gan parki," norāda Biršs.

"Jaunie dzīvokļi slikti – tā es negribētu teikt," uzsver arhitekts Skalbergs. "Ja tā konstruktīvi – tie ir pietiekami droši." Viņš arī izceļ vēl vienu iezīmi, proti, jaunie projekti tiek nodoti bez apdares, vannām, bet virtuvē ir iespēja pašiem pievienot ūdeni, kā arī citas lietas.

Runājot par jaunajām mājām, gan arhitekts, gan RTU speciālists iezīmē jauno projektu tendenci, proti, apvienot dzīvojamo istabu kopā ar virtuvi, kā rezultātā tiek iegūta lielāka platība. Kā skaidro RTU docents, šī tendence nenāk no ziemeļvalstīm, bet gan dienvidu. Viņš norāda, ka šāds risinājums skaisti izskatās, tiesa, tam ir arī savas problēmas. "Pamēģiniet izcept reņģi – visa māja smirdēs," uzsver Biršs.

Runājot vēl par kādām jauno māju likstām, būvinženieris min plaisas. Tāpat katram jaunajam projektam ir citādas likstas, kuras katru atsevišķi risina atbildīgie speciālisti.

"Tava Māja" aicina arī tevi padalīties ar savu pieredzes stāstu, izvēloties dzīvokli pirmskara mājā, padomju laika mājā vai jaunajā projektā! Viedokli vari rakstīt komentāru sadaļā vai arī e-pastā: maja@delfi.lv.