Vaļi Aļaskā un tīģeri Taizemē: Margarita no Rīgas, kas glābj dzīvniekus visā pasaulē  (6)

Margarita gandrīz vienmēr ir ceļā, un arī mūsu sarunas laikā viņa atrodas uz kuģa Karību jūras vidū. Kaut tagad eksotiskas valstis un tāli ceļojumi ir viņa dzīvesveids, agrāk tā nebija. Vēl pirms sešiem gadiem Margarita mācījās un dzīvoja Rīgā, un, kā viņa pati saka, nekad nebūtu domājusi, ka reiz ceļošana būs viņas ikdiena.

Kaut dzimusi un visu mūžu līdz 18 gadu vecumam nodzīvojusi Latvijā, jaunā sieviete turējās pie pārliecības, ka savu turpmāko dzīvi viņa nesaistīs ar Latviju. Šī iemesla dēļ uzreiz pēc vidusskolas beigšanas viņa uz neilgu laiku pārcēlās uz Nīderlandi. Tur Margarita atrada darbu, taču, tā kā viņa vienmēr bijusi kāra uz piedzīvojumiem, ierastā pieaugušo dzīve viņai nebija pa prātam.

Pēc kāda laika viņa saņēma piedāvājumu strādāt uz kruīza kuģa, kura maršruts veda apkārt Aļaskai. To viņa, daudz nedomājot, arī pieņēma. "Es nekad iepriekš nebiju bijusi citā kontinentā, taču nospriedu, ka tā ir lieliska iespēja. Manā prātā Aļaska bija kaut kas tāls un nesasniedzams." Margarita stāsta, ka šis galamērķis gluži nebija tas, ko viņa būtu gribējusi: "Kad pieteicos darbam uz kruīza kuģa, sapņoju par baltām pludmalēm, karstu sauli un atspirdzinošiem dzērieniem visas dienas garumā. Taču tā vietā viņi mani aizsūtīja uz auksto un sniegoto Aļasku." Taču tieši Aļaskā pavadītais laiks izmainīja Margaritas dzīvi uz visiem laikiem.

Kādā Aļaskai ierasti aukstā dienā Margarita nolēma pieteikties vaļu vērošanas tūrei. Šo tūri organizēja cilvēku grupa, kas ar kuģi seko vaļiem no Galapagu salām līdz Aļaskai. Šīs ekspedīcijas laikā viņi studē vaļu uzvedību, sazināšanās spējas un daudz ko citu. "Tie bija laimīgākie cilvēki, kādus es jebkad biju satikusi," stāsta Margarita. "Viņi katru rītu cēlās ar apziņu, ka dara ko patiešām nozīmīgu. Tas bija tieši tas, ko es vēlējos arī savā dzīvē."

Tūres laikā jaunajai sievietei izdevās sadraudzēties ar vaļu vērotājiem un vienoties par iespēju pievienoties viņiem darbā. Katru reizi, kad Margarita bija pilsētā, kur mitinājās vaļu vērotāji, jaunā sieviete kopā ar viņiem devās pētīt vaļu uzvedību. "Es iemācījos, kā strādāt ar eholokāciju (ultraskaņa, kuru, lai orientētos apkārtnē, izmanto tādi dzīvnieki kā delfīni, sikspārņi un arī vaļi), atpazīt dažādās skaņas, kuras izdvesa vaļi, un daudz ko citu," stāsta Margarita. Viņa piebilst, ka tā bija neaizmirstama pieredze, kas lika viņai saprast, ka darbs ar dzīvniekiem ir tas, ar ko viņa vēlas saistīt savu turpmāko dzīvi.

Kad bija noslēgusies viņas darba sezona uz kruīza kuģa, meitene nolēma izmēģināt savus spēkus un kļūt par brīvprātīgo safari parkā Taizemē. "Tikai brīdī, kad Bangkokas lidostā stāvēju un gaidīju autobusu uz pilsētu, kuras nosaukumu es nespēju izrunāt, sapratu, kur esmu sevi ielikusi," savas pirmās sajūtas, ielidojot Taizemē, raksturo Margarita. Nākamos divus mēnešus viņa ik dienu pa parka teritoriju pavadiņā vadāja tīģerus, lai nodrošinātu viņiem nepieciešamo fizisko aktivitāti, redzēja pirmos lācēna soļus un piedzīvoja vēl daudz un dažādus krāšņus mirkļus. "Šī pieredze man lika mainīties. Lietas, kas iepriekš šķita svarīgas, sāka zaudēt vērtību, un tā vietā nāca citas. Kā tu vari domāt par manikīres apmeklējumu vai apcerēt, uz kuru ballīti šovakar doties, ja tev ik dienu ir iespēja piedzīvot tik unikālas lietas kā šajā safari parkā!?"

Ja pieredze Aļaskā Margaritai lika saprast, ka viņa vēlas palīdzēt dzīvniekiem, tad piedzīvotais Taizemē viņu pamudināja uzsākt mācības. "Es sapratu: ja vēlos palīdzēt dzīvniekiem, man nepietiks vien ar brīvprātīgo pieredzi, ir nepieciešama arī izglītība," stāsta jaunā sieviete. Domāts – darīts. Pēc atgriešanās no Taizemes Margarita uzsāka mācības Oksfordas Universitātē Lielbritānijā un izskolojās par zoologu.

Kaut mācības aizņēma daudz laika, Margarita katru brīvo brīdi izmantoja, lai strādātu par brīvprātīgo dzīvnieku aizsardzības organizācijās dažādās pasaules valstīs. "Kamēr citi brīvdienās nesteidzīgi izbaudīja savu brīvo laiku, apciemoja vecākus un draugus, es izvēlējos ceļot un papildināt savu pieredzi un zināšanas darbā ar dzīvniekiem," viņa atklāj. Tam visam pa vidu Margarita 45 stundas nedēļā strādāja nelielā bārā Oksfordā, kas nodrošināja viņu ar nepieciešamajiem līdzekļiem dzīvošanai, ceļošanai un mācībām.

Katrā valstī, kur Margarita darbojas kā brīvprātīgā, viņa pavada aptuveni divus līdz trīs mēnešus, no kuriem brīvprātīgo darbu strādā aptuveni astoņas līdz desmit nedēļas, bet pārējo laiku (vienu vai divas nedēļas) pavada, apskatot valsti un izbaudot tās skaisto dabu un pilsētas.

Margarita atklāj, ka izvēlas doties uz tām valstīm, kuras viņa vienmēr ir vēlējusies apskatīt, taču tas nav vienīgais nosacījums, tikpat svarīgi ir atrast projektu, kas viņu aizrauj un patiesi interesē. "Piemēram, pēdējo projektu, kurā piedalījos kā brīvprātīgā, izvēlējos, jo mans sapnis vienmēr ir bijis dzīvot Dienvidāfrikā, kā arī tāpēc, ka šobrīd Āfrikas pingvīni ir uz izmiršanas robežas un pastāv liela iespēja, ka pēc 10 gadiem klimata izmaiņu, piesārņojuma un citu iemeslu dēļ būs izmiruši visi šīs pingvīnu sugas pārstāvji, līdz ar to es vēlējos pielikt savu roku, lai to nepieļautu," viņa atklāj.

Jautāju, vai Margaritai kāda no apciemotajām valstīm ir īpaši palikusi atmiņā un viņa to var dēvēt par savu iecienītāko galamērķi. Kaut sarunas sākumā jaunā sieviete apgalvoja, ka tādas valsts nav, pēc neliela pārdomu brīža viņa teic, ka no visām valstīm labprāt atgrieztos tieši Dienvidāfrikā: "Katra no vietām, uz kuru es dodos, tajā brīdī kļūst par manu mīļāko valsti. Ir tik grūti salīdzināt visas vietas, kur esmu bijusi, jo katra no tām ir pilnīgi citāda nekā iepriekšējā. Taču es labprāt vēlreiz apciemotu Dienvidāfriku. Šajā valstī dzīvojošie cilvēki, viņu ēdiens, kultūra un daba ir iekarojusi manu sirdi." Margarita atklāj, ka septembrī viņai būs iespēja atgriezties šajā valstī, piedalīties vēl citā projektā un palīdzēt dzīvniekiem.

"Lai gan esmu izmācījusies zooloģiju, nezinu visu par visiem pasaules dzīvniekiem, līdz ar to katrs projekts, kurā es piedalos, sniedz man jaunu pieredzi un paplašina manas zināšanas," viņa piebilst. Margarita atminas, ka, būdama brīvprātīgā kādā dzīvnieku glābšanas organizācijā Kostarikā, viņa rūpējās par sliņķiem. "Sākumā domāju, ka viņi ir mīlīgi un ļoti lēni dzīvnieki, taču beigās izrādījās, ka šie mīļumiņi tikai izliekas par lēniem, kaut patiesībā viņi ir spēcīgi un agresīvi, par ko liecina dažas rētas uz mana ķermeņa."

Margarita stāsta, ka vienlaikus ir iespējams atrast arī tādus projektus, kur, uzzinot, ka tu paliec ilgāk, tev ir kādi īpaši talanti vai pieredze, kas palīdzētu viņu darbā, ir iespēja, ka tiks samazināta cena.

Tas, cik naudas tev būs nepieciešams, atkarīgs no valsts, uz kuru tu izvēlies doties. Margita skaidro, ka lielākoties pašam ir jāapmaksā ēšana un dzīvesvieta. Dažreiz projekts, kura ietvaros tu strādā par brīvprātīgo, tev palīdz atrast piemērotu un lētu dzīvesvietu. Nereti par nelielu naudas summu uz visu projekta laiku ir iespējams arī palikt kādā ģimenē. Savukārt citreiz ir iespēja apmesties uz dzīvi vietā, kur tu strādā par brīvprātīgo.

"Gluži kā citi cilvēki krāj naudu tāliem ceļojumiem un glaunām viesnīcām, es krāju naudu brīvprātīgo darbam. Viss ir atkarīgs no tavām prioritātēm," atklāj Margarita. Viņa piebilst, ka brīvprātīgo darbs viņai sniedz iespēju ceļot uz vietām, uz kurām viņa, iespējams, nekad pati uz savu galvu nedotos, padzīvot atšķirīgā kultūrā un palīdzēt dzīvniekiem, kā arī dabai. "Vidējās izmaksa parasti ir aptuveni 26 eiro dienā. Šajā cenā ir iekļauta dzīvesvieta, ēšana un arī nepieciešamie sagatavošanas kursi. Taču pieprasītākie projekti var maksāt arī vairāk nekā 90 eiro dienā," stāsta Margarita.

Margarita stāsta, ka, lai iegūtu pēc iespējas vairāk pieredzes un būtu arī patiesi noderīgs vietai, kurā tu strādā, ar dažām nedēļām vien nepietiek. "Daudzi domā, ka viņi pastrādās vienu, divas nedēļas un tādā veidā būs palīdzējuši dzīvniekiem un cilvēkiem, kuri ik dienu tiem palīdz. Patiesībā dzīvnieku glābšanas organizācijas vairāk laika pavadīs, tevi apmācot, nekā tu reāli viņiem palīdzēsi," viņa piebilst. "Ja tu tiešām vēlies palīdzēt, tad viens līdz divi mēneši ir minimālais laiks, ko vajadzētu pavadīt vienā vietā."

Jaunā sieviete uzsver, ka darbs ar dzīvniekiem ir smags. Nedrīkst aizmirst arī to, ka tie ir dzīvnieki, viņi kož un skrāpē, jo ne vienmēr izdodas izveidot ciešu saikni. "Lielāko daļu laika dzīvnieki cilvēku klātbūtnē izjūt satraukumu, bailes un nereti arī izturas agresīvi. Viņi sevi cenšas pasargāt kožot un skrāpējot," stāsta Margarita. Viņa piebilst, ka arī pašai ir dažas dzīvnieku radītas rētas, kas, visticamāk, rotās viņas ķermeni vēl ilgus gadus.

Darbs ar dzīvniekiem tevi izaicina ne tika fiziski, bet arī emocionāli. Margarita atklāj, ka ne retu reizi vien viņai ir nācies redzēt dzīvnieka nāves vai dzimšanas brīdi, iesaistīties operācijās, slaucīt asinis, redzēt, kā viņi ir cietuši un kā tas viņus ir negatīvi ietekmējis. Protams, nevar aizmirst arī par uzkopšanas darbiem, tostarp nākas arī savākt dzīvnieku izkārnījumus, kas daudziem izraisa nelabumu. "Atceros, mums pingvīnu mazuļiem vajadzēja barot kokteili, kurš sastāvēja no zivju galvām, olām, garnelēm, ūdens, zālēm un vēl daudz kā cita. Un, ja tu zinātu, cik slikti tā masa oda. Es pat nevaru aprakstīt to smaku, tā ir neiedomājami nepatīkama," atceras Margarita.

Atskatoties ne tikai uz patīkamajām, bet arī nepatīkamajām lietām, kuras, veicot brīvprātīgo darbu ar dzīvniekiem, viņai ir nācies darīt, Margarita atzīst, ka ne visiem tas ir pa spēkam. "Arī man nepatīk staigāt netīrās drēbēs, būt noklātai ar dubļiem un smirdēt pēc zivīm, bet tas ir tā vērts. Redzot, kā slimi dzīvnieki atgūst veselību un atgriežas atpakaļ brīvā dabā, es saprotu, ka manis ieguldītajam darbam ir bijusi nozīme," viņa piebilst.

Arī dzīvot, nemitīgi ceļojot no vienas vietas uz otru, ir grūti. Margarita stāsta, ka tikai retu reizi viņa var mierīgi apsēsties un paēst siltu maltīti, jo, esot nemitīgā kustībā, ēsts arī tiek, skrienot no vienas vietas uz otru. Tāpat arī jaunās sievietes dzīvošanas un darba apstākļi parasti ir ļoti vienkārši. "Dažreiz es pat aizmirstu, kā tas ir – dzīvot normāli – iet uz veikalu, gatavot ēst vai iet uz kino," viņa smejas.

Tāpat ceļošana pa pasauli un brīvprātīgā darbs atņem laiku, kuru varētu pavadīt ar ģimeni un draugiem. Margarita atklāj, ka parasti mājās ir tikai dažas nedēļas gadā. Taču katrreiz, kad jaunā sieviete atgriežas dzimtenē, viņa ņem līdzi arī kādu no draugiem, kas mitinās ārzemēs. "Es domāju, ka Latvijas daba ir apbrīnojami skaista. Es lepojos ar savu dzimteni, tāpēc ar prieku to parādu arī citiem," viņa stāsta.

Kad Margarita sāka šo piedzīvojumu, viņas vienīgais mērķis bija palīdzēt dzīvniekiem, un viņa nekad nebūtu domājusi, ka reiz ar to nopietni pelnīs naudu. Piedaloties dažādos projektos, Margarita publicēja savus piedzīvojumus sociālo tīklu platformās "Instagram" un "Facebook". Šobrīd viņas sekotāju skaits "Instagram" ir sasniedzis jau 106 000. Pateicoties augošajai cilvēku interesei par Margaritas piedzīvojumiem un viņas talantam izstāstīt piedzīvoto arī citiem, viņa ar to ir sākusi pelnīt naudu. Pašlaik viņa ceļo pa pasauli, lai prezentētu citiem brīvprātīgo darbu un rosinātu cilvēkus pieteikties projektiem, kas saistīti ar dzīvnieku glābšanu. "Dažreiz pati nespēju noticēt tam, ko es daru. Taču vienlaikus es saprotu, cik daudz darba esmu ielikusi, lai nonāktu tur, kur šobrīd esmu," viņa skaidro.

Lai gan varētu šķist, ka Margarita ir bijusi daudzās valstīs un piedzīvojusi neskaitāmi daudz lietu, viņa atklāj, ka šis ir tikai visa sākums. Viņa tuvākajā nākotnē plāno:

"Brīvprātīgo darbs ir viena no lietām, kas spēj mani piepildīt un dod manai dzīvei jēgu," stāsta Margarita. "Mūsdienās daudziem cilvēkiem šķiet, ka nauda viņiem nodrošinās laimi un ka panākumi tiek vērtēti pēc tā, cik lieli ir tavi ienākumi. Brīvprātīgo darbs man pierādīja pilnīgi pretējo."
Margaritas tālākiem piedzīvojumiem vari sekot viņas Instagram kontā.