Zilonīte Zuze un nešpetnā Krokse: kā sokas uz ārzemēm aizsūtītajiem Latvijas dzīvniekiem  (3)

Dzīvnieku apmaiņa ar citiem zoodārziem nav nekāds jaunums. Šādu darbību piekopj zooloģiskie dārzi visā pasaulē. Tas tiek darīts tāpēc, lai novērstu dzīvnieku tuvradniecisko krustošanos. Zooloģisko dārzu mērķis ir uzturēt nebrīvē kvalitatīvu populāciju, kuru var izmantot, piemēram, savvaļas populācijas papildināšanai. Uzskatāms piemērs ir lūši. 2018. gada decembrī uz Poliju devās dzīvnieks no Latvijas, kas Kadzidlovas dabas parkā tagad dzīvo lielā aplokā, gandrīz brīvībā, un viņa pēcnācējiem ir iespēja dzīvot savvaļā. Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis Lielkalns stāsta, ka zoodārzs ir iesaistījies 30 reto un apdraudēto dzīvnieku sugu turēšanas un vairošanas Eiropas programmās (EEP): "Šis ir viens no iemesliem, kāpēc mēs dodam citiem dārziem savus izaudzētos jaunos dzīvniekus, kā arī pretī saņemam tos, kas nepieciešami mums."

2007. un 2008. gadā uz citiem zoodārziem aizceļoja 386 dzīvnieki, bet atveda 151. Pēdējos gados dzīvnieku apmaiņa ir kļuvusi vēl aktīvāka. 2009. gadā aizveda 750 dzīvniekus, bet Rīgas zoodārza iemītniekiem pievienojās apmēram 200. Vistālāko ceļu mēroja gadu vecie krēpjvilki – Olints aizceļoja uz Altinas savvaļas dzīvnieku parku Austrālijā, bet Olita un Olivers devās uz Pekinas zoodārzu Ķīnā.

Arī 2010. gadā Rīgas zoodārzam pievienojās vairāk nekā 200 dzīvnieku, bet aizceļoja gandrīz tūkstotis. Aizvesto dzīvnieku skaits turpina pieaugt arī tagad. 2012. gadā aizvesti vairāk kā 1500, bet atvesti nedaudz mazāk nekā iepriekš. Savukārt 2017. gadā, zoodārzam sadarbojoties ar 19 valstu kolēģiem, uz ārzemēm tika nosūtīti 354 dzīvnieki, taču saņemti 243.Vairāk par dzīvniekiem, kas izceļojuši no Rīgas zoodārza un atraduši mājas citās pasaules valstīs, lasi šajā rakstā.

Lai gan no Latvijas aizceļojušo dzīvnieku ir daudz, šoreiz noskaidrosim, kā šobrīd sokas 2000. gadu sākumā uz Norvēģiju aizsūtītajiem ūdriem, Japānā dzīvojošajai ziloņmātei Zuzei, Iecavā atrastajam valabijam Spelgonim, kurš tika nogādāts Varšavas zoodārzā, kā ar lidošanu veicas melnajiem grifiem Bulgārijā un kādus nedarbus savās jaunajās mājās ir sastrādājusi viena no visu laiku nešpetnākajām Rīgas zoodārza iemītniecēm krokodilu meitene Krokse.

Sākot ar 2002. gadu, no Latvijas uz Nīderlandi tika aizsūtīti vairāki Latvijas upēs noķerti ūdri. Kā žurnālistus tolaik informēja Oto Žvagiņš, kurš 2002. gadā bija Valsts mežu dienesta (VMD) ģenerāldirektors, tas tika darīts, lai atjaunotu izzudušo ūdru populāciju Nīderlandē, kur to zaudēja straujās industrializācijas dēļ. Lielākā daļa ūdru šajā valstī gāja bojā uz autoceļiem. Toreiz kopš pēdējā ūdra bojāejas valsts darīja ļoti daudz, lai izveidotu šiem dzīvniekiem piemērotus un drošus dzīves apstākļus. Piemēram, kā vēsta laikraksts "Latvijas Avīze", tika ierīkotas speciālas pārejas un nožogojumi zem tiltiem, lai dzīvniekiem nevajadzētu šķērsot ceļus.

Ūdri tika sagūstīti Kujas un Tirzas upē, kā arī Aiviekstes upes baseinā. Taču uz Nīderlandi netika sūtīts kurš katrs ūdrs, turp nonāca tikai jauni (ne vecāki par 24 mēnešiem) un spēcīgi dzīvnieki, kas labāk pielāgojas jauniem dzīves apstākļiem. Katrs noķertais ūdrs tika apskatīts, kā arī novērtēta viņa atbilstība atjaunošanas projekta prasībām.

Lēmums par populācijas atjaunošanu mākslīgi, ūdrus ievedot, Nīderlandē tika pieņemts 1997. gadā. Pirmie 15 ūdri Nīderlandes savvaļā tika izlaisti 2002. gadā. Seši no tiem bija atceļojuši no Latvijas. Pirmā no Latvijas uz Nīderlandi 2002. gadā devās ūdru meitene Kuja, kurai vārds dots par godu upei, kurā tā tika noķerta. Pēc Kujas arī pārējiem noķertajiem ūdriem tika doti vārdi par godu upei, kurā tie mitinājušies. Taču, ja vairāki Nīderlandei derīgi ūdri tika noķerti vienā un tai pašā upē, VMD projektā iesaistītajiem nācās izdomāt dzīvniekam jaunu vārdu. Piemēram, 2004. gadā Kujas upē tika noķerts jau otrs ūdrs, taču, tā kā šīs upes vārdā jau tika nosaukta 2002. gadā Nīderlandē nogādātā ūdru meitene, tad Nīderlandes kolēģi nāca klajā ar jaunu ideju. Tā kā ūdrēns speciālistu rokās nonāca pie tilta pār Kujas upi, viņa vārdu nolēma saistīt ar tiltu. Nīderlandiešiem vārds "tilts" bija ļoti iepaticies, līdz ar to otro pretendentu ceļojumam uz Nīderlandi nosauca par Tiltu.

Kuja Nīderlandē kļuva ļoti populāra. Pētnieki un arī sabiedrība uzmanīgi sekoja ūdru gaitām un darīja visu, lai nodrošinātu Kujai drošu un patīkamu dzīvi. Piemēram, vietā, kur viņa mēdza šķērsot autoceļu, tika izlikta speciāli izveidota brīdinājuma zīme, kas autovadītājiem lika uzmanīties.

Arī pēcāk tika turpināts uz Nīderlandi sūtīt Latvijas spēcīgos ūdrus. Tā 2004. gada vasarā uz Nīderlandi tika nosūtīti četri ūdri – Lībe, Trīne, Tilts un Līga. Visu notverto dzīvnieku ķermenī tika ierīkoti speciāli raidītāji, ar kuru palīdzību pētnieki sekoja dzīvnieku gaitām un varēja noteikt viņu atrašanās vietu. Diemžēl pirmajam no Latvijas aizvestajam ūdram šis raidītājs ir pārstājis darboties un dzīvnieka atrašanās vieta novērotājiem šobrīd nav zināma.

Jaunajā mītnes zemē ūdriem bija sagatavota speciāla aptuveni 10 000 hektāru liela teritorija ar mozaīkveida ainavu, kur nenotiek lauksaimnieciskā darbība, nav apdzīvotu vietu, bet ir daudz krūmāju, daudz ūdeņu, kā arī ļoti gara krasta līnija, kas ūdram tik nepieciešama.

Taču 2005. gadā ūdru sūtīšana uz Nīderlandi tika pārtraukta. "Nīderlandes Zemkopības ministrija pieņēma lēmumu, ka turpmāk savvaļas populāciju papildinās ar nebrīvē dzimušajiem ūdriem, jo savvaļas dzīvnieku ķeršana un transportēšana uz citu valsti pēc Eiropas Savienības likumdošanas ir pretlikumīga," portālam "Mans Draugs" pavēstīja šajā projektā iesaistītā persona un tā laika VMD Medību daļas vadītājs Jānis Ozoliņš. 2005. gadā Ozoliņš gan aģentūrai "Leta" neizslēdza iespēju, ka nākotnē Nīderlande varētu atkal atgriezties pie savvaļas dzīvnieku ķeršanas, jo nebrīvē dzimušie tomēr nav tik piemēroti un gatavi dzīvei savvaļas apstākļos, taču tā nenotika.

Latvijā mīt viena no Eiropas spēcīgākajām un veselīgākajām ūdru populācijām. Pētnieki norāda, ka mūsu valstī ūdru vidējais dzīves ilgums ir trīs gadi, bet to atjaunošanās ir samērā strauja un šāda dzīvnieku pārvietošana nekādas sekas vietējai populācijai neradīs. Pēc VMD speciālistu un ūdru ekspertu aprēķiniem, Latvijā dzīvo ne mazāk kā 4000 ūdru. "Latvijā ūdru populācija ir vides ietilpības robežās savā maksimumā. Taču nedaudz bažas rodas par to, kas notiks tad, kad samazināsies varžu resursi, kas ir ūdru otrs būtiskākais barības resurss uzreiz pēc zivīm," piebilst Ozoliņš.

Šobrīd ūdru populācija Nīderlandē turpina augt. 2016. gada ziemā Nīderlandes ūdru populācija bija aptuveni 184 ūdri, kas ir par 24 dzīvniekiem vairāk nekā 2015. gadā, vēstīts portālā "Nltimes". Ja 2002. gadā visi Nīderlandē sastopamie ūdri bija ievesti no citām valstīm, ne tikai no Latvijas, bet arī Centrāleiropas un Ziemeļvalstīm, tad jau 2008. gadā lielākā daļa ūdru bija vairojušies paši un tikai pieci no 50 ūdriem tika ievesti no ārvalstīm, rāda pētījuma dati. Taču, neskatoties uz valsts pūliņiem nodrošināt šiem dzīvniekiem pēc iespējas drošākus dzīves apstākļus, vēl aizvien daudz ūdru iet bojā uz autoceļiem. 2015. gadā uz ceļiem tika nobraukti 49 ūdri.

Ozoliņš portālam "Mans Draugs" pavēstīja, ka vairs neseko līdzi ūdru gaitām Nīderlandē, taču apstiprināja, ka šobrīd ūdru populācija Nīderlandē ir atjaunojusies, kas noteikti ir noticis, pateicoties arī Latvijas ieguldītajam darbam. "Viņi turpina pavairot populāciju ar nebrīvē izaudzētiem ūdriem, tie arī paši vairojas, taču mirstība vēl aizvien ir liela," viņš skaidro. "Gan jau kādi pēcnācēji ir saglabājušies arī Latvijas ūdriem."

2018. gadā pie viņas ciemojies Latvijas aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis. Fotogalerijā var apskatīt, kā Zuze izskatās šobrīd un kādi ir viņas dēla zilonēna Juki zīmējumi.
Kā stāsta Rīgas zoodārza speciālists Lielkalns, Zuzei Juki kopumā ir ceturtais mazulis: "Pirmais piedzima nedzīvs. Tā jaunām mātēm gadās. Otrais (meitene) Momo un trešais (puika) Ouji auga, dzīvoja un priecājās, taču viņiem nepaveicās, jo bija guvuši bīstamas traumas, kas rada nepārvaramas problēmas atveseļoties. Tādēļ arī abi divi jau ir viņsaulē."

Bet pirms pieciem gadiem ziloņmātei dzimis Juki. Dzimšanas brīdī zilonēns svēris 142 kilogramus. Taču, tā kā Zuze pati savulaik tika mākslīgi barota, jo drīz pēc viņas dzimšanas mira mamma Zita, Zuzei trūkstot zināšanu par ziloņu paradumiem bērnkopībā, teic Lielkalns: "Tādēļ Kobes Oji zoodārza darbinieki pieņēma lēmumu sūtīt Zuzi skolā. Zuze un Juki devās uz citu Japānas zoodārzu, kur ir kārtīgs ziloņu bars. Abi dzīvnieki tika pieņemti barā, un par Juki sāka interesēties un rūpēties viena pavecāka ziloņmāte. Dzīvojot barā, vērojot un mācoties, cerams, Zuze būs apguvusi bērnu audzināšanas māku un ar nākamo bērnu audzināšanu veiksies labāk." Nu jau Zuze esot atpakaļ Kobes zoodārzā, savukārt viņas dēls mītot "Ichihara Elephant Kingdom", citā Japānas zoodārzā.

Lielkalns stāsta, ka Zuze atdāvināta zooloģiskajam dārzam Japānā, jo tobrīd Rīgas zoodārzā dzīvoja divi ziloņi – tēvs Radža un viņa meita Zuzanna – un abi varēja sarūpēt pēcnācējus. Taču izvietot divas ziloņu ģimenes Rīgā nebija iespējams, tāpēc nācās izvēlēties, kuru no viņiem atdāvināt citam zoodārzam. Radža tolaik bija lielākais zilonis Eiropā, tāpēc viņa transportēšana bija krietni komplicētāka nekā jauniņās un augumā būtiski mazākās Zuzes. "Tā kā Kobe ir Rīgas sadraudzības pilsēta un Kobē pirms tam bija nopietna zemestrīce, un vietējais Oji zoodārzs vēlējās iegūt jaunu ziloņmāti savam ziloņpuisim Makam, saliekot šīs vēlmes kopā, Zuzanna vispirms ar automašīnu devās uz Vāciju, tur pārsēdās lidmašīnai piemērotā krātiņā un lidoja uz Kobi," atklāj Lielkalns.

Šobrīd kardinālu jaunumu par abiem ziloņiem – Zuzi un Juki – neesot. "Abi dzīvo sveiki un veseli. Nupat Zuze nosvinēja savu 29. dzimšanas dienu," piebilst Lielkalns. Vidēji ziloņi dzīvo 50 līdz 70 gadus, līdz ar to Zuzei priekšā vēl daudzi dzīves gadi.

2018. gada 21. februāra rītā Iecavas novada mežā pie Putrupes iemūžināts lēkšojošs ķengurs. Vietējā dzīvnieku audzētavā "Minizoo "Dobuļi"" norādīja, ka visi četri tur mītošie ķenguri ir uz vietas, kā arī pauda – ķenguru notvert ir neiespējami. Ķenguru lēkšojam pa vietējo pļavu pamanījusi kāda "Delfi" lasītāja. Toreiz Iecavas novada Dzimtmisas zoodārza vadītājs Varis Ķelpe norādīja, ka ķenguru noķert ir gandrīz neiespējami un to nevar paveikt pat suns. Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis piebilda, ka vienīgā cerība, kā noķert ķenguru, ir ar viņa saimnieka palīdzību: "Ķengurs var atpazīt savus saimniekus, ja ir bijusi normāla savstarpējā komunikācija. Tomēr vienlaikus šādos apstākļos dzīvnieks ir nervozs un neprognozējams – saimnieku var neatzīt." Tāpat Lielkalns pieminēja, ka aukstie laikapstākļi un trūkums nogurdinās dzīvnieku, līdz ar to viņu varētu būt vieglāk noķert.

Taču, neskatoties uz šķietami bezcerīgo situāciju, izbēgušo valabiju izdevās noķert jau nākamās dienas rītā. Dzīvnieks visu nakti gulējis kādas privātmājas ābeļdārzā. Dārza saimniekam kopā ar palīgiem valabiju izdevies noķert. Dzīvnieka noķeršanai vīrieši izmantojuši tīklus, ar kuriem to ieskāva un sagūstīja. Ķengurs gan esot pretojies un mēģinājis mukt, taču bija skaidri nojaušams, ka viņš ir pamatīgi nosalis.

Pēc dzīvnieka noķeršanas tas tika nogādāts Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Ierodoties zoodārzā, valabiju apskatījuši veterinārārsti, kas atzina, ka dzīvnieks ir veselīgs, fiziski spēcīgs, labi barots un bez ārējiem savainojumiem. Tāpat tika noskaidrots, ka valabijs nav čipēts, līdz ar to nebija iespējams noskaidrot, no kurienes viņš ir izbēdzis un kam pieder. Tolaik vēl zoodārza darbinieki cerēja, ka saimnieks pieteiksies pats, taču tā nenotika, tāpēc tika pieņemts lēmums rudpelēko valabiju tēviņu piedāvāt kādam zooloģiskajam dārzam.

Pa to laiku daži aktīvi ķengura liktenī ieinteresēti Iecavas puses iedzīvotāji ieteica dzīvnieku nodēvēt par Spelgoni, jo tam liktenīgu sakritību dēļ izdevās pārciest bargo ziemas salu. Tā nu valabija tēviņš tika iesaukts par Spelgoni.

Par viņu lielu interesi izrādīja Varšavas zoodārzs Polijā. Tur tolaik uz labākiem medību laukiem bija devies vietējais rudpelēko valabiju tēviņš, tādēļ viņiem ļoti noderīgs likās jauns sugas turpinātājs.
Tā nu 2018. gada 10. marta rītā Spelgonis devās ceļā uz Varšavas zoodārzu, kur nonācis jau tās pašas dienas vakarā. Tomēr ar pārējiem zoodārza ķenguriem viņam uzreiz vēl iepazīties netika ļauts, jo dzīvniekam vēl kāds laiks bija jāpavada karantīnas apstākļos.

Tagad Varšavas zoodārzā dzīvo astoņi rudpelēkie valabiji. Barā ir Spelgonis, sešas dažāda vecuma mātītes un viens jauns, divgadīgs tēviņš. Lielkalns stāsta, ka Spelgonis vēl nav ticis pie pēcnācējiem, jo pagājis salīdzinoši neilgs laiks, kopš viņš atrodas Varšavas zoodārzā. "Tomēr ceram, ka visai drīz saņemsim kādas ziņas par mūsu rudpelēkā valabija sekmēm šajā jomā," viņš piebilst.

Viens no lielākajiem pēdējo gadu Rīgas zoodārza ieguldījumiem apdraudēto sugu turēšanas un vairošanas programmu ietvaros (EEP) ir sekmīga grifu vairošana. 2014.–2018. gadā izaudzēti astoņi jaunie melnie grifi – četri Rīgā un četri zoodārza filiālē "Cīruļi". Pirmie jaunuļi devušies uz Čehiju, Beļģiju un Nīderlandi. Savukārt 2018. gadā par Rīgas zoodārza melno grifu mazuļiem ieinteresējās bulgāri. Un tā divas melno grifu putnu mātes tika iekļautas starptautiskā dabas aizsardzības projektā "Zaļie Balkāni". Jau vairākus gadu desmitus Bulgārijā šī suga nebija sastopama. Pateicoties projektam, viņiem tika dota iespēja kļūt par pirmajiem Bulgārijā reintroducētajiem melnajiem grifiem un lepni lidot pāri Balkāniem.

Melnais grifs (Aegypius monachus) kopš 1988. gada iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā. Galvenie apdraudējumi savvaļā ir piemērotu ligzdošanas vietu trūkums, barības trūkums, šaušana, ligzdu iznīcināšana, plēsējiem izliktās saindētas ēsmas, kā arī netieši – mājlopiem lietotie medikamenti, kas ir toksiski grifiem. Kā zināms, grifi pārtiek no bojā gājušiem dzīvniekiem, tostarp mājlopiem. Būdami barības ķēdes noslēdzošais posms, tie koncentrē savā organismā dažādas kaitīgas vielas, kas negatīvi ietekmē putnu veselību un vairošanās spēju.

Agrā 2018. gada 23. jūlija rītā no Rīgas ar lidmašīnu uz Bulgāriju tika transportēts pirmais melnā grifa mazulis. Tur tas tika izvietots uz mākslīgās ligzdas platformas kopā ar jaunuli no Ostravas zoodārza. Abi putni ligzdā tika baroti, līdz bija gatavi pirmajam patstāvīgajam lidojumam virs Balkānu virsotnēm. Savukārt "Cīruļu" grifu jaunulis ceļā devās 14. augustā un nonāca tajā pat ligzdas platformā, un tieši tāpat gatavojās jaunajai dzīvei.

Rīgas zoodārzā augusī mātīte tika nosaukta par Bojanu par godu bulgāru biologam un alpīnistam Bojanam Petrovam, kuram vajadzēja kļūt par grifu reintrodukcijas projekta vēstnesi. Diemžēl pētnieks maijā pazuda kalnu ekspedīcijas laikā. Savukārt "Cīruļos" izaugušo putnu nosauca par Rīgu, godinot Rīgas zoodārzu par līdzdalību projektā.

Melnie grifi pēc ierašanās Bulgārijā tika nogādāti uz mākslīgās ligzdas platformas Balkānu kalnu austrumu daļā. Lai izvairītos no kontakta ar cilvēkiem un aprastu ar savvaļas apstākļiem, adaptācijas laikā putni tika baroti, cilvēku neredzot (barību ligzdā ieslidināja pa cauruli), un uzraudzīti no attāluma.

2018. gada 15. augustā Bojana pirmo reizi izlidoja no ligzdas. Šajā pat dienā mākslīgajā ligzdā ievietoja arī Rīgu, kura lidojumus uzsāka septembrī. Līdz oktobra vidum abi putni turējās kopā un kopīgi apmeklēja piebarošanai izvietotos beigtos mājlopus. Vēlāk tie devās katrs uz savu pusi. Bojana aizklejoja uz Irānu, savukārt Rīga devās uz Grieķiju. Protams, šajā periodā viņi nav vieni, jo ir pievienojušies citiem melnajiem grifiem. "Abi putni ir labā kondīcijā, tādēļ ir cerības, ka viņu iejušanās dabā būs notikusi sekmīgi. Tagad bulgāriem atliek tikai cerēt, ka Bojana un Rīga pēc jaunības klejojumiem atgriezīsies "mājās" – mākslīgās ligzdas apkārtnē un nopietni ķersies pie sugas turpināšanas. Uz to ļauj cerēt arī tas, ka mūsu grifēnus lietpratīgi audzināja pieaugušie putni paši, nevis cilvēki. Tas ir būtisks priekšnoteikums tam, lai dzīvniekam izveidotos pareizi priekšstati par dzīvi un grifu pasaules prioritātēm (partneri meklēt grifu, nevis cilvēku vidū)," skaidro Lielkalns. Savukārt trešais projektā iesaistītais putns Ostrava diemžēl ir gājis bojā.

2008. gada jūlijā kādā Olaines dīķī tika atrasta Nīlas krokodila meitene, kas bija aizmukusi no sava saimnieka. To no grāvja izvilka ugunsdzēsēji glābēji un dzīvnieku nogādāja Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Atrastajam dzīvniekam bija arī savs īpašnieks, kurš gan sākumā vēlējās savu krokodilu atgūt, taču, saprotot, kādās nepatikšanās iekūlies, atteicās no savas vēlmes, tāpēc rūpes par dzīvnieku nācās uzņemties zoodārzam.

Kad krokodilu meitene tika atrasta, tā bija vienu metru gara un aptuveni divus gadus veca. Noskaidrot precīzu dzīvnieka vecumu nebija iespējams, jo dzīvnieka īpašniekam nebija pieejami nekādi krokodila izcelsmes dokumenti, kuros būtu norādīti dzīvnieka dzimšanas dati.

Sākotnēji kustonis mitinājās zoodārza karantīnā, bet vēlāk pārcēlās uz Tropu mājas aligatora baseinu kopā ar kaimanu bruņurupuci un pārīti zivju – melnspuru paku. Zoodārza darbinieki medijiem pauda, ka Rīgas zoodārzā nav piemērotu apstākļu Nīlas krokodila turēšanai. Tolaik Lielkalns minēja, ka, ņemot vērā lielos izmērus, kādus var sasniegt šīs sugas īpatnis augot, pastāv dažādas problēmas. "Kamēr dzīvnieks ir mazulis, tā augšanas temps ir ļoti straujš, taču, kad viņš ir sasniedzis noteiktu vecumu un parametrus, augšanas temps samazinās, un turpmākajos gados augšana kļūst rāmāka. Tā kā Tropu mājas voljers nav piemērots šai sugai, jo šīs sugas dzīvnieki rāpjas arī pa vertikālām virsmām, nevis, kā aligatori, tikai horizontāli, tiek apsvērts, cik varētu izmaksāt terārija pielāgošana šai sugai. Pašreiz izmaksas noteikti nebūs mazas," sacīja Lielkalns. Viens no iespējamiem variantiem bija arī nogādāt krokodilu kādā citā zooloģiskajā dārzā, kas gribētu uzņemties rūpes par dzīvnieku.

Neskatoties uz šaubām par nepiemērotiem dzīves apstākļiem, krokodila meitene tika izmitināta Tropu mājas baseinā. Zoodārza pārstāvji norādīja, ka tolaik šis baseins esot bijis būvēts atbilstoši rāmā, nosvērtā zoodārza ilgdzīvotāja - Misisipi aligatora Čabulīša vajadzībām, nevis "jauneklīga un sprauna Nīlas krokodila turēšanai", tāpēc dzīvnieks tur tika izmitināts tikai uz laiku, kamēr tam tika meklētas citas mājas, turklāt Čabulīša baseins jau bija apsolīts Ogoves pundurkrokodiliem, kuri tolaik jau dzīvoja Rīgā.

Krokse ar laiku tika atzīta par zoodārza nešpetnāko dzīvnieku, jo vairākkārt mēģināja izlēkt no ūdens un satvert pār margām pārliekušos apmeklētājus, apstiprinot sākotnējos zoodārza darbinieku pieņēmumus – šim krokodilam atvēlētais Tropu mājas baseins nebija piemērots. Taču ar laiku šī problēma tika atrisināta un margām papildus tika uzlikts paaugstināts stikls, kas liedz cilvēkam nokļūt tuvāk dzīvniekam un otrādi.

Visu šo laiku Rīgas zoodārzs intensīvi sazinājās ar citvalstu zoodārziem un privātajiem kolekcionāriem, mēģinot Kroksei atrast jaunas mājas. Sākotnēji par Kroksi interesējās Sanktpēterburgas zoodārzs, bet Krievijas birokrātijas dēļ dzīvnieku turp nogādāt neizdevās. Taču ar to māju meklējumi krokodilam nebija beigušies. Pēc neilga laika interesi par Kroksi sāka izrādīt tropikārijs Helsinkos, kur pēcāk krokodila meitene arī tika pārvesta.

Helsinku tropikārijs ir interesanta apskates vieta Somija galvaspilsētā. Tajā dzīvo silto zemju iemītnieki, galvenokārt rāpuļi. Sīkāku info par to atradīsi te. Helsinkos Krokse ir ieguvusi citu vārdu – te viņu sauc "Riikka". Tas ir somu sievietes vārds, taču vienlaikus tas saistāms ar Rīgas vārdu. Sākumā Krokse esot uzvedusies visai nešpetni, jo noplēsusi no terārija griestiem lampas, tādēļ saimniekiem nācies apgaismojumu pārkārtot citādi. Pēcāk jauno risinājumu rāpulis vairs nav aizticis. Kā apgalvo tropikārija darbinieki, krokodils jūtas labi, dūšīgi aug un problēmu saistībā ar tā raksturu neesot. Blakus voljerā, kas atdalīts ar stikla sienu, dzīvo cits krokodils – kaimans. Abi viens otru redz. Viņiem ir kopējs, taču ar stiklu atdalīts liels baseins, informē Lielkalns.

Šobrīd Krokse ir trīs metrus gara. Būdama mātīte, tā nesasniegs sugai raksturīgos lielos izmērus, taču noteikti kļūs vēl lielāka.