Iesieti maisā un atstāti kupenā. Klimpas, Plai un Pauzes stāsts ar laimīgām beigām  (1)

Kādā aukstā un sniegotā novembra dienā nejaušs garāmgājējs kupenas galā pamanīja maisu, kas aizdomīgi kustējās un izdvesa dažādas skaņas, norādot uz to, ka tajā atrodas dzīva radība. Tā vietā, lai vienaldzīgi paietu garām, viņš nolēma ieskatīties, kas maisā tik aktīvi kustās. Atverot plastmasas maisiņu, viņš konstatēja, ka tajā atrodas trīs tikai dažas dienas veci kaķubērni – divi runčuki un kaķenīte.

Atrastos kaķēnus garāmgājējs nogādāja veterinārajā klīnikā, kur atklājās, ka dzīvnieciņi ir nosaluši un pēdējiem spēkiem cīnās par savu dzīvību. Mazos pūkaiņus ziemas aukstums, mātes neesamība un atrašanās aizsietā maisā bija novedis līdz šoka stāvoklim, kas izpaudās stingumkrampjos. Kaķēniem bija grūti elpot un viņi tikai ar lielu piepūli spēja kustēties.

Dzīvnieku biedrības "Zanimal Hope" vadītāja Zanda Indriksone, pie kuras pēc tam nonāca kupenā atrastie kaķēni, pieņem, ka tie dzimuši kādai mājas kaķenei, jo uz ielas mītošie kaķi nemēdz laist pasaulē mazuļus novembra aukstajā laikā.

Zanda atklāj, tā kā kaķēni bija vēl pavisam mazi, tos ik dienas vajadzēja barot ar piena maisījumu. Tāpat ik pēc divām stundām vajadzēja masēt kaķēnu vēderus, lai palīdzētu viņiem nokārtoties. To parasti dara kaķu mamma, taču tā kā viņas vairs nebija blakus, mammas rūpes vajadzēja uzņemties biedrības brīvprātīgajiem. "Tas bija interesants laiks, jo bija jāpaspēj izdarīt arī savas lietas un nodrošināt mazos kaķēnus ar visu nepieciešamo," atklāj Zanda. "Man pat nācās apmeklēt universitātes lekcijas kopā ar mazajiem minkām."

Kad kaķēni bija 10 dienas veci, viņu acis atvērās, kā rezultātā tie kļuva ļoti aktīvi un sāka vairāk laika pavadīt nomodā, atklāj Zanda, līdz ar to arī viņu pieskatīšana palika aizvien grūtāka. Mazie kaķēni biedrības "Zanimal Hope" apgādībā bija vēl turpmākos divus mēnešus, kuru laikā par tiem rūpējās brīvprātīgie. Kad murrātāji kļuva patstāvīgāki, viņi bija gatavi doties uz savām pastāvīgajām mājām.

Divi no trīs ziemas aukstumā atrastajiem kaķēniem palika pie Evijas, kas biedrībā darbojās par brīvprātīgo un bija kaķēnus ļoti iemīlējusi. Evijas gādīgajās rokās nonāca abi baltie brālīši, kuri, jau atrodoties biedrības aizgādībā, kļuva nešķirami. Viņi vienmēr gulēja viens otram blakus un arī spēlējās kopā, nedaudz atgrūžot māsiņu. Šī iemesla dēļ tika nolemts, ka abi minkas jāadoptē vienam saimniekam.

Abi puisīši ir tikuši pie jauniem vārdiņiem – Plai un Pauze. Šādi vārdi kaķēniem tika iedoti pelēko zīmīšu dēļ, kas bija izveidojušās uz viņu baltās pierītes, kad kaķēni bija vēl pavisam maziņi - tās atgādināja simbolus "pauze" un "play". Zanda atklāj, ka tagad plankumiņi jau ir izdzisuši.

Šobrīd murrātājiem jau ir divi gadi, un viņi izbauda dzīvi uz visiem 100 procentiem, pat neskatoties uz faktu, ka saimnieces mīlestība un mājas platība jādala vēl ar diviem četrkājainajiem draugiem – suņiem, kuri kļuva par ģimenes locekļiem, kad kaķi jau bija gadu veci. Evija atklāj, ka dzīvnieki viens otru ir pieņēmuši veiksmīgi un spēj sadzīvot bez liekiem jandāliņiem. "Visi ir ļoti laimīgi un ikdienā sadzīvo viens ar otru kā cimds ar roku," piebilst Evija. "Nespēju beigt priecāties par to, cik laimīgi ir mani dzīvnieki, jo to liktenis varēja izvērsties pretējs."

Kaķumāsiņa devās uz citu ģimeni. Mazā murrātāja kļuva par mājas mīluli hokeja tiesneša Māra ģimenē, kurš nosauca balto kaķeni par Klimpu. Māris skaidro, ka dzīvniekam iedevis šādu vārdu, jo, nonākot jaunajā ģimenē, mazā un pūkainā murrātāja nepārtraukti gulēja, saritinājusies kamoliņā, kas Mārim atgādinājis klimpu.

Baltās kaķenes saimnieks stāsta, ka Klimpa vienmēr sagaidot savus saimniekus mājās ar prieku, gluži kā suns. Viņa esot arī ļoti liela kārumniece un nekad neatteiksies no kāda našķa.

Gluži tāpat kā Klimpas brālīši, arī kaķene nav vienīgā mājas mīlule. Murrātāja dzīvo ģimenē, kurā ir vēl viens kaķis – melnā Rīza. Kaķenes esot ātri vien atradušas kopēju valodu un tik ļoti sadraudzējušās, ka kļuvušas nešķiramas. "Kad abas guļ viena otrai blakus, veidojas skaists iņ-jan," smejas Māris.

Šobrīd Māra saimi ir papildinājis arī trešais kaķis. Kā saka minču saimnieks, kur divi, tur vieta būs arī trešajam. Arī šo kaķi abas murrātājas ir pieņēmušas kā savējo. Māris atzīst, ka nespēj beigt priecāties par saviem mājas mīluļiem.

Klimpa ir izaugusi par omulīgu un pūkainu kaķi, kas sver vairāk nekā piecus kilogramus.

"Atskatoties atpakaļ, es nekad nespētu iedomāties, ka mazās knīpas, kuras visas kopā varēja ietilpināt vienā cilvēka plaukstā, izaugs par tik lieliem, veselīgiem, stipriem un gracioziem kaķiem," brīnās Zanda.

Viņa aicina arī citus vienaldzīgi neiet garām nelaimē nonākušiem dzīvniekiem, bet būt par viņu glābēju un palīdzēt mainīt viņu likteni. Kā tu vari palīdzēt? Pirmkārt, vari aizvest dzīvnieku uz veterināro klīniku, lai noskaidrotu viņa veselības stāvokli. Otrkārt, nodot atrasto kaķi vai suni dzīvnieku glābšanas organizāciju vai patversmes gādīgajās rokās.