Kaķu mēris: kad dzīvnieka izdzīvošanas iespējas ir 50 pret 50

Kaut ar kaķu mēri murrātājs var slimot jebkurā vecumā, veterinārārste stāsta, ka visbiežāk ar to slimo kaķi līdz trīs gadu vecumam. Savukārt vislielākais inficēšanās risks ir kaķēniem vecumā no diviem līdz astoņiem mēnešiem. Tam ir divi pamatojumi. Pirmkārt, līdz aptuveni trīs mēnešu vecumam kaķēnu pasargā no mātes iegūtās antivielas, taču pēcāk, kad viņa organismā šīs antivielas samazinās, kaķēns ir pakļauts inficēšanās riskam. Otrkārt, šajā vecumā kaķu imunitāte bieži vien vēl nav izveidojusies tik spēcīga, lai cīnītos ar agresīvo slimību.

Tas, vai dzīvnieks pārslimos mēri, nekad nav skaidri zināms, pastāv aptuveni 50 procentu iespējamība, ka viņš neizdzīvos. Gaveika skaidro, kas notiek gadījumos, kad dzīvnieku izārstēt nav iespējams: "Inficēšanās rezultā notiek atūdeņošanās, gremošanas trakta traucējumu rezultātā vīruss var izplatīties pa organismu, kā rezultātā paaugstinās ķermeņa temperatūra, tiek traucētas vispārējās organisma aizsargfunkcijas, un dzīvnieks var iet bojā.''

Slimības izpausmes var būt dažādas:

Slimības rezultātā sākotnēji visbiežāk tiek ietekmēts dzīvnieka gremošanas trakts – vīruss noārda zarnu epitēliju, kā rezultātā var rasties čūlas. Tas ir iemesls, kāpēc dzīvnieki, kas slimo ar kaķu mēri, pārstāj ēst. Nereti čūlas var novērot arī mutes dobumā. Kaķu panleikopēnija ietekmē arī kaulu smadzenes, tādējādi radot leikopēniju. Leikocīti ir asins šūnas, kas palīdz mūsu organismam cīnīties ar iekaisumu vai infekcijām, bet ja tās trūkst organisms kļūst vājš un bezspēcīgs cīnīties ar slimību. Mēris var negatīvi ietekmēt arī citu orgānu darbību, piemēram, aknu vai smadzeņu.

Ja grūsna kaķene slimo ar kaķu panleikopēniju, tad pastāv risks, ka embriji ies bojā. Taču, ja kaķēni tomēr piedzimst, tiem nereti var novērot nervu darbības traucējumus, kas saglabājas visas dzīves garumā.

Vīruss var izplatīties gan ar urīnu, gan fekālijām. Dzīvnieks to var uzņemt orāli, nolaizot vai apēdot inficētā sugas brāļa izdalījumus. Tāpat dzīvnieks var inficēties caur deguna gļotādu vai ar blusu starpniecību.

Dažkārt veterinārārstiem ir grūti noteikt, ka dzīvnieks slimo ar šo infekcijas slimību, jo var būt vairākas saslimšanas formas, līdz ar to dzīvnieks mēri var izslimot dažu dienu laikā, kamēr citi ar to cīnās nedēļām ilgi.

Gaveika atklāj, ka specifiskas ārstēšanas pret šo slimību neesot. Viss, ko veterinārārsts var darīt, ir ārstēt infekcijas radītos simptomus. Veterinārārste stāsta, ka dzīvniekiem, kuriem tiek konstatēts kaķu mēris, tiek veikta šķīduma terapija, jo caurejas un vemšanas rezultātā organismā tiek zaudēts šķidrums. Tāpat kaķim nereti tiek dotas plaša spektra antibiotikas, kas palīdz cīnīties ar iespējamo septicēmijas (baktēriju un to toksīnu cirkulācija) attīstību organismā. Veterinārārsti cenšas darīt visu, lai atbalstītu kaķa imunitāti cīņā ar mēri.

Arī tad, ja dzīvnieku izdodas izārstēt no mēra, viņš vēl aptuveni divus mēnešus ir šīs slimības izplatītājs. Šī iemesla dēļ vetārste iesaka kaķi izolēt no citiem sugas brāļiem un māsām, jo slimība ļoti ātri izplatās un ir izturīga pret ārējiem vides apstākļiem, piemēram karstumu un daudziem dezinfekcijas līdzekļiem. "Ja mājās ir šo slimību slims dzīvnieks, tad nav vēlams turēt pārējos, vai tiem ir jābūt obligāti vakcinētiem," viņa piebilst.

Situācijā, kad mēra dēļ kaķis ir gājis bojā, saimniekiem vismaz gadu līdz divus vajadzētu izvairīties pieņemt savās mājās jaunu peļu junkuru. "Vīruss ir ļoti grūti izolējams no mājas apstākļiem, tas var slēpties jebkur," skaidro veterinārārste.

Kaķēnam piedzimstot, viņu no saslimšanas ar kaķu mēri pasargā no mātes aizgūtās antivielas, taču tās kaķēna organismā ir tikai līdz divu mēnešu vecumam. Pēc tam vienīgais, kas viņu var pasargāt no saslimšanas ar kaķu mēri, ir vakcīna.

"Bieži vien cilvēki uzskata, ja viņi savu kaķi ārā nelaiž, tad nav vajadzības vakcinēt, taču tā nav," atklāj Gaveika. "Mēs šo vīrusu mājas varam ienest arī ar apaviem, jo nevar zināt, kur inficējies ielas kaķis ir paskrējis garām vai nokārtojies." Viņa piebilst, ka šī slimība ir īpaši izplatīta ielas kaķiem."

Milda ir gadu veca kaķu meitene, kura ir viens no retajiem peļu junkuriem, kam izdevies izslimot kaķu mēri, ar kuru tā saslima esot vien piecus mēnešus veca. Viņas saimniece Vita portālam "Mans Draugs" atklāj, kā kaķenei ar veterinārārstu un saimnieku palīdzību tas izdevies.

"Slimības pazīmes parādījās aptuveni nedēļu pēc pirmās potes – Milda nebija dzīvespriecīga, neēda, turklāt viņai bija šķidra vēdera izeja. Aizvedām kaķenīti pie veterinārārsta Salaspilī, kuri pateica diagnozi – kaķu mēris, kā arī tie paskaidroja, ka kaķēnu šajā iestādē nevar izārstēt. Ieteica citu klīniku Rīgā, kur mums spēs palīdzēt.

Pēc tam kaķi vedām uz ārstniecības iestādi Rīgā, kur mūs laipni uzņēma. Veterinārārste lielas cerības mums nedeva, jo tā kā kaķis bija vien aptuveni piecus mēnešus vecs un slimība strauji progresēja, izdzīvošanas iespējas bija 50 pret 50.

Tajā pašā dienā tika pieņemts lēmums nevest kaķi atpakaļ uz Salaspili, kur bija divi 20 gadus veci kaķi un vēl viens sešus mēnešus vecs kaķēns, kurus, iespējams, arī var inficēt, tāpēc nolēmām kaķi paturēt Rīgā, kur tas būtu izolēts no pārējiem dzīvniekiem.

Ārstēšanas sākums bija grūts – Mildiņai katru dienu tika likta sistēma, bija jādod speciālā pārtika un zāles, kas bija jāpilina kaklā. Gandrīz divu mēnešu garumā (ieskaitot atveseļošanās posmu), cīnījāmies, bet beigās guvām uzvaru – Mildiņa ir izveseļojusies un ir atgriezusies mājās.

Jāpiebilst arī tas, slimība viņu izmainīja. Pirms tam kaķene negribēja ļoti mīļoties ar cilvēkiem un muka prom, kad gribējām rokās ņemt, bet slimības laikā viņa kļuva par mīlīgāko kaķenīti pasaulē. Murrātāja rāpās uz punča, kad gulēju gultā, sēdēja klēpī, sagaidīja mūs pārnākam no darba – meta kūlenīšus un rādīja punci.

Taču, vēl aizvien līdz galam nav skaidrs, kur Mildiņa šo slimību dabūja. Veterinārārste pieļāva, ka, iespējams, pie vainas bija viņas dzīvesveids – Milda ir kaķēns, kuru mēs paņēmām no ielas."