Dzīvnieku glābšana – darbs, kas sniedz sirdsmieru: kaķu, suņu un gulbju palīdze Zane  (2)

Zane nupat aizstāvējusi savu diplomdarbu un pavisam drīz pievienosies Biznesa augstskolas "Turība" absolventu pulkam. Paralēli studijām viņa strādā digitālā mārketinga aģentūrā un par saviem laimīgajiem vakariem dēvē tādus, kad, atnākot mājās, var neieslēgt datoru vai televizoru, bet gan mierīgi palasīt kādu grāmatu. Iekšējā miera sajūtu Zanei palīdz rast arī brīvprātīgais darbs dzīvnieku aizsardzības biedrībā "TUTTI Palīdzība dzīvniekiem", par kuras biedri viņa kļuvusi pirms astoņiem gadiem. "Biedrībā nākas sastapties ar visu, ko tikai var iedomāties, – esam bijuši posms kazas glābšanā, kura šobrīd, bēdu nezinot, dzīvo biedrībā un kurai ir pašai savs ādas dīvāns, esam glābuši vistiņas no viņu pēdējā dzīves punkta, ir bijis ezis, arī dekoratīvās žurciņas, degu peles un seski. Starp izglābtajiem dzīvniekiem ir arī vairākas pīles, kurām katrai ir savs īpašais stāsts, taču biedrībā katram no dzīvniekiem ir īpaša pieeja – ārstējam, domājam, kā labāk, līdz tas labāk arī piepildās."

Zanes ceļš dzīvnieku aizsardzībā aizsākās pirms deviņiem gadiem ar braucieniem uz dzīvnieku patversmēm. "Vedu pastaigās sunīšus, mīļoju kaķus, darīju parastās lietas. Kad iekļūsti dzīvnieku apritē, sāc pamanīt arī citus cilvēkus, kas ar to nodarbojas. Tā es pamanīju Ingvildu, kura salīdzinoši nesen bija nodibinājusi biedrību. Vienreiz aizbraucu pie viņas – viņa tolaik dzīvoja centrā, dzīvoklī kopā ar daudziem dzīvniekiem. Man sākumā, kad iepazinos ar tur dzīvojošo dzīvnieku sarakstu, šķita – ārprāts, šausmas, kā tas tā var būt! Bet, kad pie viņas aizbraucu, sapratu, ka dzīvnieku ir daudz, bet viņi visi ir aprūpēti, viss ir tīrs un kārtīgs, katram dzīvniekam sava vietiņa, un tā tu nemaz to patieso daudzumu uzreiz nemani," Zane stāsta par savas draudzības pirmsākumiem ar Ingvildu, kas, tāpat kā viņa, ir dzīvnieku draugs un aizstāvis, kā arī biedrības galvenais kodols un darbonis. "Draudzība un dzīvnieku glābšana toreiz notika kopā. Joprojām viss notiek kopā."

Taujāta, kā iesaistās dzīvnieku aizsardzībā, Zane skaidro: "Es daru to, ko vajag. Kad man ir mazāk laika, lai būtu uz vietas, blakus dzīvniekiem, es darbojos sociālajos tīklos, fotografēju dzīvniekus un taisu reklāmrakstus. Tas nav pamata darbs ne man, ne citiem iesaistītajiem cilvēkiem, tāpēc tam nevaru veltīt 100% sava laika, tādēļ dažreiz sanāk visai saraustīti – kad vari pieslēgties vairāk, kad mazāk. Un tas īsti nav labi." Zane stāsta, ka, lai palīdzētu dzīvniekiem, ir strādājusi arī veterinārajā klīnikā, saņēmusi zvanus no cilvēkiem, kuri lūdza palīdzību, un piedalījusies kaķu ķeršanā. "Ir bijis, ka eju pa ielu un redzu, ka sunim vai kaķim ir slikti, uzreiz sāku domāt stratēģiju, kā rīkosimies vai kā atradīsim dzīvniekam jaunas mājas, ko mēs lietas labā varam darīt. Cik jūties kompetents savās robežās, tik daudz tu arī dari."

Gadījumi, kad dzīvnieki nonākuši situācijā, kad tiem nepieciešama palīdzība, ir dažādi, brīžam neparedzami. Zane atminas reizi, kad nācies glābt savainotu gulbi: "Man liekas, ka varētu sarakstīt grāmatu par visiem dzīvnieku glābēju stāstiem, jo katram ir vismaz viens. Mans interesantais glābšanas stāsts varētu būt par gulbi, kurš spārna savainojuma dēļ nespēja paša spēkiem izkļūt no kādas dzīvojamās mājas pagalma, taču Jūrmalā esošā putnu glābēju biedrība noslogojuma dēļ nevarēja tam ierasties pakaļ, tāpēc zvanu ar lūgumu steigties putnam palīgā saņēmām mēs. Gulbis ir spēcīgs, milzīgs putns, kurš var nodarīt arī pāri, tāpēc tā glābšanas gadījums joprojām spilgti palicis atmiņā. Aizbraucām uz vietu, kur putns atradās, – tas bija norobežots pagalms, un sākumā šķita, ka nekādām problēmām nevajadzētu būt. Taču tad tu attopies un sāc domāt – ķert to no priekšas vai aizmugures, ko likt virsū, kā ķert. Kaķu ķeršanas pieredze ir noskatīta, un ir redzēts viss, bet pat standarta dzīvnieku glābējs katru dienu neķer putnus." Glābšana sekmējusies labi, un gulbis ticis noķerts ar segas palīdzību un ievietots mīkstā būrī, vēlāk aizgādāts pie cilvēkiem, kuri ir specializējušies putnu glābšanā.

Domādama par situācijām, kad piedalījusies glābšanā, Zane ar smaidu sejā atceras arī vienu no pirmajām reizēm: "Pašā sākumā man stāstīja – ja kaķis nelien būrī, viņš ir jāķer ar zvejas tīklu. Bet es to nekad nebiju darījusi. Man, protams, nav visa zvejošanas ekipējuma, bet tēvam gan ir. Paņēmu viņa tīklu, aplēju ar baldriāniem un tikai pēc tam padomāju, kāds man būs sods par tīkla sabojāšanu, jo tas standartā nav kaķu tīkls, tas ir zivju tīkls. Brīdī, kad glābjamais kaķis izlīda pa sētas spraugu, tam virsū metu tīklu. Tobrīd nesapratu, ko daru, – manas rokas nostrādāja ātrāk nekā mana galva. Kad kaķis atradās zem tīkla, it kā atjēdzos un sapratu, ka esmu viņu noķērusi, bet ir palicis nākamais solis – kā viņu dabūt konteinerā. Tur jau bija metinātāju cimdi un viss pārējais." Viņa min, ka ir arī gadījumi, kad izglāb kādu dzīvnieku, taču viņa savainojumus vai slimību nav iespējams ārstēt, kā rezultātā dzīvnieks iet bojā, taču apziņa, ka esi kaut ko darījis un vismaz mēģinājis zvēriņam palīdzēt, ir tā, kas mudina turpināt iesākto.

Kaķa glābšana ar zvejas tīklu apliecina, ka arī Zanes ģimene, lai gan varbūt neapzināti, bet tomēr iesaistās dzīvnieku glābšanā. Viņa atklāj savu ģimenes locekļu domas par brīžam neparasto hobiju: "Man ģimenē visi mīl dzīvniekus. Ja man būtu akūts gadījums, kad man ļoti vajadzētu, lai viņi man palīdz, viņi to darītu. Bet visi man stereotipiski saka: "Galvenais ir neattapties kā vientuļniecei pēc gadiem 20 Purvciemā, vienistabas dzīvoklī kopā ar 30 kaķiem, metot laukā pa logu reņģes sētas kaķiem.""

Taujāta, vai dzīvnieku glābšanu negribētu izvēlēties kā savu pamatdarbu, Zane skaidro: "Es skaidri zinu, ka nē, jo man ļoti patīk, ka tas ir mans hobijs un ka man ir manas darba lietas. Es izeju vakarā no darba un tad varu pieslēgties dzīvnieku lietām, bet tas tad man ir kā prāta atpūtināšana. Cilvēki, protams, saka, ka ir jādara tas, ko mīli, bet es domāju, ka šajā ziņā tā nav – man šķiet, ka tad, kad tev par to sāk maksāt, tev var zust tā sākotnējā vērtība, kāpēc tu to sāki darīt." Viņa ar smīnu sejā stāsta, ka gribētu par dzīvnieku glābšanu saņemt naudu tikai tādā gadījumā, ja to varētu novirzīt dzīvniekiem, tikai tad viņai pašai nebūtu, par ko dzīvot. "Man patīk, ka es to daru un ka es par to neko nesaņemu."

Runājot par organizācijām un patversmēm, kuras pilda dzīvnieku glābšanas funkcijas, un to pienesumu sabiedrībai, Zane uzsver, ka papildus tām ļoti nozīmīga ir arī izglītošanas funkcija. "Jautājums nav vārdā "patversme" vai "biedrība", bet gan jautājums ir tajā, ko tu dari, jo ir cilvēki, kuri nav piesaistīti patversmei vai biedrībai, bet viņi, iespējams, dod tikpat daudz, ja ne kādreiz vairāk par kādu patversmi. Ir cilvēki, kuri pamatā nedod dzīvniekiem pagaidu mājas vai reti brauc uz patversmēm vest suņus pastaigā, bet viņi brauc uz skolām un stāsta, cik svarīgi ir rūpēties par dzīvnieku, stāsta, kā tas ir jādara, un ieliek pamatus un izpratni bērnā par to, kā ir jārīkojas un kas ir pareizi. Ir daļa patversmju, kas nevis novērš sekas, bet cīnās ar cēloņiem. Viens ir tas, ka tu ej pa ielu, vāc dzīvniekus un palīdzi viņiem, tas ir ļoti labi, un to vajag, bet, manuprāt, ir jāveic arī izglītošanas funkcija. Citādi mēs cīnāmies ar vējdzirnavām un nestrādājam ar to, kur tā problēma sākas, – lai novērstu problēmu, tev jāzina, kur tā sākas un kā ar to cīnīties."

Šī brīža situācija rāda, ka diemžēl katru dienu dzīvnieku patversmēs nonāk pa kādam noklīdušam vai pamestam dzīvniekam, kas tikai apliecina nepieciešamību pēc šāda veida iestādēm un arī dzīvnieku aizsardzības biedrībām. Taujāta, vai ir nepieciešams vairāk šādu organizāciju, Zane stāsta: "Es uzskatu, ka ir vajadzīgas patversmes un organizācijas, bet ar tādu nosacījumu, ka tās savu darbu dara ar lielu atbildības sajūtu, ka palīdz ne tikai novērst to, kas radies kaut kādu problēmu rezultātā, bet arī domā par to, kā šīs problēmas novērst vispār. Lai viss notiktu tā, ka pēc desmit gadiem būtu patversmes, kurās dzīvnieki uzturas tikai tāpēc, ka ir pazuduši, un tur ir tik ilgi, kamēr pakaļ atbrauc saimnieks. Nevis tā ir atkritumu kaste, kur cilvēki izmet savus nevajadzīgos dzīvniekus."

Patversme, kas nav bezatbildības izgāztuve, bet tikai vieta, kur sagaidīt saimnieku atgriežamies, – tas izklausās pēc sapņa, kurš piepildītos vien utopiskā pasaulē, arī Zane to saprot un atzīst, ka ar latviešu domāšanu šobrīd to nav iespējams sasniegt. "Salīdzinot ar attīstītajām valstīm, kur ir smagi sodi par neiecietību pret dzīvniekiem, kur ir prasības, kurām tev jāatbilst, lai tu vispār varētu turēt dzīvnieku, un cilvēks, kurš šajās valstīs tur dzīvnieku, lielākoties baidās tam nodarīt pāri, jo nevēlas saņemt sankcijas, – Latvijai līdz tam vēl ir kāds laiks ejams. Skatoties uz to, cik grūti sabiedrība uzņem informāciju par to, kā vajadzētu būt un kā ir, es domāju, ka nekas tik drīz nemainīsies. Tomēr es gribētu cerēt, ka mēs kādu dienu pamodīsimies un mums vairs nebūs dzīvnieku patversmju un pamesto dzīvnieku."

Ir cilvēki, kas savas dzīves laikā nespēj rast kopīgu valodu ar dzīvniekiem, bet ir arī tādi, kas piedzimst ar mīlestību pret tiem, vaicāta, kā aizsākusies Zanes mīlestība pret zvēriņiem, viņa atklāj: "Es piedzimu ģimenē, kurā bija suns, un ar šo suni kopā uzaugu – iemācījos staigāt, turoties pie viņa, agros vasaras rītos braucām peldēt kopā ar suni, ziemā slidojām kopā ar suni. Viss notika par un ap dzīvniekiem, un visur, kur gāju vai braucu, bija kāds dzīvnieks. Kad aizbraucām uz laukiem, pirmais, ko darīju, – skrēju pakaļ kaķiem, ņēmu viņus klēpī, un tad, kad man pateica, ka kaķi nedrīkst nest istabā, uzmetu lūpu, jo nesapratu, kāpēc ne, jo viņš ir tik mīļš." Viņa smejoties stāsta, ka bērnībā, ja uz burtnīcas nav bijis uzzīmēts suns vai kaķis, tad tā neesot bijusi burtnīca, vai ja uz penāļa nav bijis tā paša suņa vai kaķa, tad Zane penāli nav izmantojusi, jo visam esot vajadzējis būt ar dzīvniekiem. "Jau bērnībā man vienmēr vairāk gribējies pavadīt laiku kopā ar dzīvniekiem nekā ar cilvēkiem. Tas noteikti ir no tā laika, kad, maza būdama, daudz laika pavadīju laukos, un tur dzīvnieki ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Protams, arī manā ģimenē visi ir dzīvnieku draugi."

Runājot par mājdzīvniekiem, Zane atklāj suņa Olivera un kaķenes Tifānijas stāstu – kā abi mīluļi nonākuši pie viņas: "Nomira mans iepriekšējais suns, un es ļoti pārdzīvoju. Bija doma – kā tagad būs ar kādu citu un vai vispār būs, jo ir sajūta – ja paņemsi citu, tu nodosi iepriekšējo. Uzzinot par manām sajūtām, draudzene, kas arī palīdz dzīvniekiem, man teica ļoti labu salīdzinājumu: "Tev nomirst dzīvnieks, un paliec tu, bet, ja nomirtu tu un paliktu tavs dzīvnieks, vai tu gribētu, lai viņš paliek viens pats vai lai viņš ir pie kāda, kurš par viņu rūpējas?" Paturot prātā viņas teikto, bez noteikta mērķa vai vēlmes ik pa brīdim lūkoju, vai internetā nav ielikts kāds sludinājums par suni, kuram varu palīdzēt vai kuram varu dot mājas. Tad nejauši uzgāju sludinājumu, kurš īpaši neatšķīrās no citiem – ne apraksts, ne fotogrāfijas ar sunīšiem būtiski neizcēlās uz citu fona. Vieta, kur viņi atradās, ir diezgan tālu no Rīgas, taču bija sajūta, ka ir jābrauc, un jau nākamajā vai aiznākamajā dienā devos Oliveram pakaļ." Aizbraucot uz kucēnu mājām, Zani sagaidījuši divi suņu bērni – viens bija viņas Olivers, bet otrs viņa māsa. Sapratusi, ka suņu meiteni vienu atstāt nevar, Zane nevilcinādamās tai atradusi mājas pie kādas savas draudzenes. "Un tad mums tapa vienošanās, ka viņa kucīti paņems un ka tad, kad viņai būs kāds ceļojums vai komandējums, Olivera māsa brauks padzīvot pie manis. Tā mēs savācām abus suņus, un Olivers ir mans mīlulis kopš 2017. gada aprīļa."

Savukārt Tifānija, kaķene ar raksturu un savu temperamentu, pērn februārī no apsarga būdiņas īrnieces kļuvusi par mājas saimnieci. "Viņa bija no kādas ģimenes izmesta kaķenīte un ziemas salā dzīvoja kādā stāvlaukumā. Tifānijai bija iespēja iet pasildīties apsargu būdiņā, taču nebija garantijas, ka viņu ielaidīs, jo ne visi darbinieki bija labvēlīgi noskaņoti. Viss kaut kā sakrita, un viņa atbrauca dzīvot pie manis. Sākumā bija plānots, ka es tikai uz kādu brītiņu viņai došu pagaidu mājas, bet beigās tas brīdis ieilga līdz tagad. Ir aizdomas, ka viņa redzējusi un piedzīvojusi ko ļoti smagu, jo tā īsti "atvērties" sāka tikai pēc kāda gada, kas pavadīts kopā."

Kā jau iepriekš minēts, ja būtu īstie apstākļi, Zane labprāt mājās turētu arī zirgu, kazu un vistas. Taujāta par savdabīgo izvēli, viņa skaidro: "Man visu dzīvi ir šķitis, ka esmu piedzimusi nepareizajā vietā, ka man bija jāpiedzimst laukos. Man ļoti patīk visi lauksaimniecības dzīvnieki, iespējams, tāpēc, ka bērnībā daudz dzīvojos pa laukiem. Jau minēju, ka mūsu biedrībā dzīvo kaza – viņa ir tā, pie kuras pieeju kā pirmās, ja esmu atbraukusi ciemos. Protams, ja pretī skrien kāds cits, es viņu noglaudu, bet kazu es uzmeklēju pirmo. Man šķiet, ka visi dzīvnieki ir jauki, skaisti un mīļi, tāpēc, ja varētu, es mājās gribētu visādus."

Pēc sarunas noprotams, ka Zanei mājdzīvnieka izvēlē noteicošais nav viņa radu raksti vai augstā cena, bet gan sajūta, kas rodas, dzīvnieku satiekot. Katrs dzīvnieks ir pelnījis gādīgus saimniekus un siltas mājas, taču, zinot, ka mūsdienās daudziem noteicošais ir zvēriņa šķirne, viņa skaidro savu nostāju: "Man ir bijuši gan šķirnes, gan bezšķirnes dzīvnieki, taču man nav tik svarīgi, lai es varētu iet uz izstādēm vai gūt kādu atzinību, piemēram, ejot pa ielu, dzirdēt, kā cilvēki priecājas par mana suņa izskatu. Bet zinu, ka ir cilvēki, kas tā nedomā. Ir arī tādi, kas par Oliveru, kurš ir bezšķirnes suns, saka: "Nu tāds ķēms, kur tādu var atrast!" Ļauni jau to nedomā, bet pēc skata viņš varbūt ir tāds interesantāks." Zane uzsver, ka viņai nav konkrētas nostājas – nekad neņemtu bezšķirnes vai nekad neņemtu šķirnes dzīvnieku. Vienmēr noteicošais būs sajūta. "Protams, ja es varu izglābt kādu, lai viņam nav jāsēž būrī, patversmē vai jāsalst uz ielas, es to darīšu. Man nav prasību, kā manam dzīvniekam ir jāizskatās, man ir jārada konkrēta sajūta ar viņu. Ir tādi cilvēki, kas ņems tikai šķirnes, tad lai viņi ņem tos, un es ņemšu bezšķirnes."

Kļūt par mājdzīvnieka saimnieku grib daudzi, taču, vaicāta, vai katrs var tāds būt, Zane atklāj savas domas: "Nē. Noteikti nē. Ir tāds teiciens – katram cilvēkam vajag suni. Tas ir skaisti, taču ne katrs cilvēks var dot dzīvniekam to, ko viņam vajag. Ir tādi, kuri vispār neprot rūpēties, vai tādi, kuri gandrīz nekad nav mājās – tad viņam ir jāizvērtē, kādu dzīvnieku viņš var turēt un vai vispār var. Kā arī ir tādi, kuriem trūkst jebkādas atbildības sajūtas un kuri neizprot vienkāršas lietas, piemēram, ka suns ir jāved regulāri laukā, ka tev ir jāiet mājās vien tāpēc, ka tevi tur gaida suns, kaķis vai jebkas cits, kurš jāpabaro. Ir arī cilvēki, kas uzskata, ka suns ir tikai tāda lieta, kas karājas ķēdes galā un rej, kad nāk svešinieki. Tas arī nav pareizi, jo viens ir tas, ko dzīvnieks dod mums, bet otrs – kas mums obligāti ir jādod dzīvniekiem." Viņa uzskata, ka cilvēkam, kurš nespēj dzīvniekam sniegt visu tam nepieciešamo un nav gatavs tā uzturēšanā ieguldīt, būtu labāk iegādāties plīša mantiņu. "Ir cilvēki, kuri paņem dzīvnieku un uzskata, ka viss ir gatavs. Piemēram, paņem suni un domā – mans suns būs ļoti mīļš un arī sargās māju. Bet, lai tu dabūtu suni ar konkrētām īpašībām, tev viņš ir jāaudzina, kas savukārt ir laiks, līdzekļi un viss pārējais. Kad cilvēks beidzot saprot, ko dzīvnieka audzināšana no viņa prasa, diemžēl nereti tas viņam šķiet par grūtu un viņš nolemj dzīvnieku atdot." Zane uzsver, ka dzīvnieks nav uz nedēļu vai divām, pāris mēnešiem vai gadu. Tas ir ilgtermiņā, tāpēc, pirms savā paspārnē uzņemt mājas mīluli, jābūt gatavam uzņemties visus riskus un jāsaprot, vai to varēsi vai ne. Topošajam mājdzīvnieka saimniekam arī jāspēj paredzēt savu nākotni – vai tajā ir vieta dzīvniekam. Zane ar nožēlu min, ka bieži vien cilvēki to nespēj, tāpēc rodas pamestie un izmestie.

Zane nav vienīgā, kurai rūp dzīvnieku labklājība, taču daudzi cilvēki nezina, kādi ir pirmie soļi, lai kļūtu par dzīvnieku aizstāvi. Vaicāta, ar ko sākt, viņa stāsta: "Ja ir tāda iespēja, vispirms noteikti vajag aizbraukt uz patversmi un sākt ar pašu mazumiņu – paskatīties un saprast, kā tas vispār darbojas, kas ir tas, ar ko dzīvnieku aizstāvji ikdienā saskaras, kas ir lielākais stress, kas ir lielākie izaicinājumi. Ir tādi cilvēki, kas vienreiz aizbrauc uz patversmi un saka: "Es to nevaru, man ir ļoti žēl šos dzīvniekus, es izeju ārā, un man ir jāraud, es nevaru beigt par to domāt. Uz to es vienmēr atbildu – labi, tu aizej prom, tev ir jāraud, bet pēc kāda laika to visu aizmirsti, kuram no tā kļūst labāk?" Es arī sākumā nācu laukā raudādama, bet ar to, ka es kaut ko daru, ka es iesaistos, es, iespējams, ar laiku nākšu ārā un raudāšu mazāk, kā arī būšu kaut ko izmainījusi, un kādam būs palicis labāk. Tagad es raudu tikai kaut kādos gadījumos, kas vairāk aizķer sirdi."

Zane iesaka sākumā sadraudzēties ar kādu, kurš jau to dara, un tad viņš tevi pamazām tajā visā ievedīs. "Man tā bija pašā sākumā. Tagad es varu kādam, kurš kaut ko nezina, par to pastāstīt. Ja cilvēks to grib, tad tas jau ir ļoti daudz. Ja viņš to var, tad ir laipni lūgts, jo iespēju ir ļoti daudz. Tu vari to, kas tev patīk vai padodas, izmantot savā labā – ja esi cilvēks, kuram padodas piesaistīt finanses, ej un palīdzi, varbūt tev vienkārši patīk brīvdienās pagrābt lapas, tad vari braukt uz patversmi un palīdzēt sakopt teritoriju. Jebkas jau ir daudz." Viņa stāsta, ka nepieciešams vien atrast tuvāko biedrību vai patversmi, sazināties un braukt ciemos, lai uzzinātu par savām iespējām iesaistīties un palīdzēt.