Nepalikt vienaldzīgam: Sintija no Latvijas, kas Vācijā izaudzinājusi vāverēnus bārenīšus

Sintija kopā ar ģimeni dzīvo mazā ciematiņā Vācijā, kur no viņas mājas paveras skats uz mežu un laukiem. Viņas piemājas apkaimi par savām mājām ir izvēlējušās arī vairākas vāveres. Sieviete stāsta, ka Vācijā vāveres neesot nekāds retums, tās ir sastopamas pat lielpilsētās. Taču, gluži tāpat kā Latvijā, arī šajā valstī likums aizliedz mājās nebrīvē turēt meža zvērus, tai skaitā vāveres. Šī iemesla dēļ vairākās pilsētās brīvprātīgie ir izveidojuši speciālas vāveru glābšanas stacijas, kurās var nogādāt gan ievainotas vāveres, gan to mazuļus. Taču nereti dzīvnieku, kuriem nepieciešama palīdzība, ir vairāk nekā vietu, kurās to sniegt. Tā notika arī šoreiz.

Sintija atklāj, ka uz šo ciematu pārcēlās pirms diviem gadiem, jūnijā. Līdz tam brīdim sievietei ne reizi nebija izdevies savvaļā redzēt vāveri. "Tolaik par vāverēm zināju vien to, ka ir tādi zvēri un ka tie dzīvo kokos," viņa smejas. Taču šeit viņa pirmoreiz varēja priecāties par veiklajām brūnastēm. Vasarā gan vāveres izvairās no apdzīvotām vietām, jo pietiekami daudz barības ir atrodams arī turpat mežā, tāpēc nākamreiz šos mazos, izveicīgos dzīvnieciņus viņai izdevās satikt tikai rudenī.

Tuvojoties rudenim, Sintija pie mājas loga piekāra nelielu putnu barotavu. Viņa stāsta, ka kādu rītu ievērojusi – ar barotavā atstātajiem labumiem cienājas nevis kāds putnēns, bet vāvere. "Ar vāverēm ir tā – ja viņas vienreiz atrod, kur ēst, tad vienmēr atgriežas. Viņām ir ļoti laba atmiņa," sieviete skaidro. Šī iemesla dēļ dzīvnieks barotavā atgriezās ik dienu. Sintija stāsta, ka vāveres uzturēšanās nelielajā, putniem izveidotajā barotavā esot bijusi bīstama, par ko liecināja barotavas šūpošanās, kad dzīvnieks naski mielojās ar tur atstātajiem gardumiem. Šī iemesla dēļ ģimene nospriedusi, ka jāuzbūvē lielāka barotava un jānovieto drošākā vietā.

Barotavā lielākoties likta putnu barība, kas pārsvarā sastāv no saulespuķu sēklām, kas, Sintijai par lielu pārsteigumu, vāverēm ļoti garšojot. Sieviete skaidro, ka rieksti Vācijā ir ļoti dārgi, taču reizēm, kad viņa ciemojas Latvijā, tos nopērk tepat. Tajās reizēs arī vāverēm tika Latvijā pirktie gardumi, kas, kā Sintija piebilst, garšojot arī viņas draugam.

Pēc kāda laika, kad uznāca ziemas aukstums, barotava kļuva populārāka un uz to pēc pārtikas nāca jau četras vāveres. Viena no tām pat nolēma būvēt ligzdu Sintijas jumta korē. Sieviete stāsta, ka ligzda atradusies aptuveni trīs metrus starp viņas un kaimiņu balkonu. "Toreiz vēl nebija nekādas sajēgas, kāpēc viņa izlēma ligzdu būvēt tieši tur, taču tagad zinu, ka vāveres mēdz būvēt bērnistabas pie cilvēkiem, jo tur ir drošāk," viņa skaidro. "Ligzdā viņi paliek aptuveni sešas septiņas nedēļas, un pēc tam mamma mazuļus ienes dziļi mežā, kur par viņiem rūpējas, līdz tie sasnieguši 14 nedēļas, kad mamma tos atstāj."

Vāvere katru dienu vairākas reizes nāca uz ligzdu, lai pabarotu bērnus un pārliecinātos par viņu drošību. Taču pienāca diena, kad ne Sintija, ne kaimiņi visas dienas garumā to nebija redzējuši. Tās pašas dienas vakarā Sintija sadzirdējusi kādu skaļu būkšķi. Kā izrādās, no ligzdas bija izkritis vāverēns, kurš tagad nekustīgi gulēja uz kaimiņu balkona. "Atceros, ka tajā brīdī skrēju pie kaimiņienes, lai pastāstītu par notikušo. Viņa, apbruņojusies ar lieliem cimdiem, gāja ķert nokritušo vāverēnu," viņa atminas. "Tagad gan zinu, ka izmantot cimdus bija ļoti muļķīgi, jo vāveres ir tīri zvēri un nepārnēsā nekādas cilvēkiem bīstamas slimības. Kad vāverēns bija notverts, sievietes to ietinušas dvielī un steigšus zvanījušas uz tuvāko glābšanas staciju, taču tur jau atradās 17 nelaimē nonākuši dzīvnieki, tāpēc stacijas darbinieki esot palūguši par dzīvnieku parūpēties pašiem tā atradējiem.

Pēc neilga laika sāka kustēties arī pati ligzda, kurā atradās vēl citi vāveres mazuļi. Lai pasargātu pārējos no smagā kritiena, Sintija nolēma likt lietā kāpnes un rāpties tiem pakaļ. Taču dzīvniekus izdabūt no ligzdas nav bijis viegli, un pēc neveiksmīga mēģinājuma arī pārējie vāverēni kopā ar ligzdu nokrituši uz balkona. Tagad Sintijai un viņas kaimiņiem vajadzēja uzņemties rūpes jau par četriem vāveru mazuļiem.

Pirmajā dienā vāverēni esot bijuši pārbijušies un nav gribējuši ēst, taču nākamās dienas rītā jau ar kāru muti paši esot lakuši pienu no pudelītes. Kaut pirmajās dienās vāverēni esot daudz gulējuši un tikai pāris stundas no rīta bijuši aktīvi, miera periods nav bijis ilgs. Aptuveni pēc 10 dienām dzīvnieki jau bija kļuvuši pašpārliecinātāki un spēcīgāki, prata gan paši mazgāties, gan daudz drošāk lēkāja pa istabas mēbelēm.

Sintija stāsta, ka vāveres netika turētas būrī, viņas varēja skraidīt, kur viens sirds tīko. Sieviete atklāj, ka daudzas lietas mājās tika noglabātas skapjos vai citās dzīvniekiem nepieejamās vietās, jo vāveres esot pat lēkājušas un spēlējušās ar kaktusiem. Taču, lai cik mīlīgas un jaukas arī nelikās, cilvēkam rokās gan tās labprātīgi nedevās. "Vāveres ir ļoti jūtīgas, un viņas, ja nobīstas, var pat depresijā iedzīvoties," skaidro Sintija. Viņa stāsta, ka vāverēns, kurš no ligzdas izkrita pirmais, nekad tā arī līdz galam nespēja uzticēties cilvēkam un pirmajās dienās bija ļoti sadrūmis.

Pēc aptuveni divpadsmit pie Sintijas pavadītām dienām vāveres bija pilnībā atguvušas dzīvesprieku un šiem dzīvniekiem raksturīgo rotaļīgumu. Sieviete atminas, ka no rītiem nekad nevarēja iziet no istabas, neuzaunot garās bikses, jo, kad vāverēni satrakojušies, tie ieķērušies cilvēkam kājās un skrējuši pa tām uz augšu – gluži kā pa koka stumbru. Bikses lieki noderēja, lai pasargātu sevi no skrāpējumiem, kurus nodara asie nadziņi. "Viņu galvenā rotaļa bija skriešana kaut kam apkārt, tāpēc istabā visi krēsli tika nosegti, lai viņas ar asajiem nagiem neizraustītu polsterējumu," viņa skaidro.

Lai vāveres Sintijas mājās justos vēl labāk, tām istabā tika ienesti dažādi kociņi, kas noderēja ne tikai kā lielisks pamats kāpelēšanai, bet arī vieta, kur slīpēt zobus. Sieviete skaidro, ka vāverēm visu laiku augot priekšzobi, tāpēc dzīvnieki tos nemitīgi slīpē. Sanestie koki palīdzēja izvairīties no saskrāpētām mēbelēm un sagrauztiem vadiem.

Lai pamazām iepazīstinātu vāverēnus ar dabu un ļautu tiem kaut mirkli ieelpot svaigu gaisu, Sintija tos ik pa laikam būrī iznesa ārā uz balkona. Taču būris aktīvajām vāverēm neesot gājis pie sirds. Turpretim abi brālīši, par kuriem rūpes uzņēmās kaimiņiene, gan ikdienā dzīvoja būrī, jo mazie rakari esot bijuši nevaldāmi un skraidījuši pa aizkariem, līdz tos pilnībā izpostījuši. Sintija atklāj, ka vienīgais, ko viņas vāveres esot apskādējušas, bijuši sienu stūri, kurus dzīvnieki esot grauzuši minerālvielu trūkuma dēļ.

Viens no iemesliem, kāpēc brūnastītes tika vestas ārā tikai būrī, bija to drošība. Sintija stāsta, ka vāveru lielākais drauds esot pūces, vanagi, ērgļi, caunas un citi plēsīgie zvēri un dzīvnieki, kas vāveres labprāt liek uz karā zoba. Tieši šī iemesla dēļ aptuveni puse jauno vāverēnu nesasniedz pat gada vecumu.

Pēc neilga laika vāverēnus nāca apraudzīt arī kāds vāveru glābšanas stacijas darbinieks, lai pārliecinātos, ka dzīvniekiem ir nodrošināts viss vajadzīgais, un nepieciešamības gadījumā sniegtu kādu padomu vai ieteikumu, kas uzlabotu gan dzīvnieku, kas to uzturētāju ikdienu.

Laika gaitā vāveres esot iemācījušās visu darīt pašu spēkiem – kāpelēt pa kokiem, augstu lēkt, ēst, dzert ūdeni un daudz ko citu. "Visi cilvēki, kas sastopas ar vāverēm tik tuvu, kļūst par to faniem," smejas Sintija. Taču viņa saka, ka vāveres kā mājdzīvniekus turēt esot ļoti grūti. Šie dzīvnieki ir nemitīgā darbībā, tāpēc tiem ir nepieciešams ierīkot speciālu rotaļu laukumu, citādi tie māju pārvērtīs līdz nepazīšanai. Viņasprāt, arī turēt būrī dzīvniekus neesot prāta darbs: "Lēkt, skriet, brīvību un kokus – to vajag vāverēm."

Vāveres esot naskas uz blēņām. Kaut pārsvarā uzturējās viesistabā, kur tām tika iekārtota miga, ik pa laikam kāda nemanāmi arī esot no tās izlavījusies. "Kādudien viena, mums nemanot, bija iekļuvusi guļamistabā un uzlēca manam draugam uz galvas, nenormāli viņu pārbiedējot," atceras Sintija.

Lai dzīvnieki voljerā justos ērtāk, Sintija tur esot novietojusi arī sedziņu, kurā tām, esot mājās, patika ieritināties. Un arī voljerā pēc mirkļa visas kopā ierušinājās sedziņā. Sintija stāsta, ka vāveres bieži vien guļot visas kopā, sevišķi aukstajā laikā, tā viena otru sildot. "Arī mājās viņas vienmēr gulēja viena otrai blakus vai nu "iņ" un "jan" pozā, vai uz muguras," viņa atminas.

Turpmāk vāveres katru dienu un nakti pavadīja voljerā. Arī šajā laikā, kad viņu uzdevums bija aprast ar dabu, Sintija tās divreiz dienā apciemoja. Viņa piebilst, ka daudzi uzskata, ka šādi rīkoties nebūtu vēlams, jo dzīvniekiem jāļauj atradināties no cilvēka klātbūtnes, taču viņas pieredze rāda, ka, neskatoties ne uz ko, vāveres tāpat ļoti ātri pielāgojas savvaļai un iemācās nebūt atkarīgas no cilvēka.

Sieviete nebija vienīgā, kas ik dienu apciemoja mazos vāverēnus. Arī kaimiņiene, kura bija izaudzinājusi abus brālīšus, iegriezās tos apraudzīt. Sintija atklāj, ka gan māsiņas, gan brālīši ar laiku pieraduši pie biežajiem apmeklētājiem un uzņēmuši tos ar prieku: "Kad kāds iegāja iekšā voljerā, vāveres metās viņam virsū un gaismas ātrumā sāka auļot pa apli ap kājām un pēc tam arī ap visu augumu, tādā veidā atdarinot skriešanu augšā pa koka stumbru."

Tā pagāja trīs nedēļas, vāverēm regulāri atgriežoties savā ierastajā teritorijā, lai notiesātu pa kādam riekstam. Taču, neskatoties uz to, Sintija ievēroja, ka vāveres ar katru reizi aizvien vairāk esot atsvešinājušās.

Tā gāja laiks, un vāveres aizvien retāk nāca piepildīt vēderus uz barotavu. Sintija stāsta, ka ziemā tās redzējusi tikai pāris reižu mielojamies pie barotavas.

Vāveres vasarā mainot kažoku, bet pavasarī astes spalvas. Arī pušķi, kas atrodas viņām uz ausīm, šajā siltajā laikā nokrīt, tāpēc kļūst aizvien grūtāk tās atpazīt. Toreiz, kad vāverēni tika palaisti vaļā, viņiem vēl esot bijuši mazuļu kažoki, kuri arī ar laiku nomainījušies.