Suns ēd zāli, zemi vai citu dzīvnieku fekālijas: vetārsti min iespējamos iemeslus

Kaut reizi mūžā jebkurš sevis cienošs suns ir pagaršojis zāli, zemi vai pat citu dzīvnieku fekālijas. Sakāmvārds, piemēram, vēsta, ka, ja suns ēd zāli, gaidāms lietus, taču saistība starp šiem abiem lielumiem drīzāk ir sakritība. Veterinārārsti skaidro, ka ar suni, sevišķi kucēna vecumā (četri līdz seši mēneši), ir gluži tāpat kā ar bērnu – viņš izpēta pasaule ne tikai ar ožu, tausti un redzi, bet arī ar garšas kārpiņām, tāpēc suns labprāt nogaršo visu, kas sastopams viņa ceļā. Ne velti suņi tiek uzskatīti par visēdājiem, kuri ik pa laikam nomaina ierasto maltīti pret kādu zāles stiebru, zemi vai mežā atrastu ogu.

Taču ziņkārība nav vienīgais iemesls, kāpēc dzīvnieki, iestājoties siltajam laikam, labprāt uzliek uz kārā zoba kādu zāles stiebru. Veterinārārste Inga Bērziņa, kā vēl vienu no pamata iemesliem šādai dzīvnieka rīcībai, min vēlmi sevi attīrīt: "Suns sajūt, ka viņa gremošanas traktā kaut kas nav labi, tāpēc viņš vēlas izraisīt atvemšanas refleksu, ko viņš var izdarīt, ēdot zāli." Taču veterinārārsts Dzintars Tīds piebilst, ka sunim šai darbībai nav tik nozīmīga funkcija, kā kaķim, kurš zāli ēd daudz biežāk.

Tāpat pastāv iespēja, ka dzīvnieks sāk laizīt zemi vai zāli, jo tur ir izlijis kāds šķidrums, kas iepriecina suņa degunu un pēcāk arī rada sajūsmu garšas kārpiņām.

Bērziņa atklāj, ka, ja saimnieks sūdzas par to, ka suns ēd zāli, vajadzētu padomāt par to, kad pēdējo reizi suns ticis attārpots, jo vēlme izraisīt atvemšanas refleksu nereti rodas tad, ja dzīvnieka zarnās ir iedzīvojies kāds parazīts.

Veterinārārst Aleksandrs Makarovs kā vēl vienu no iemesliem, kāpēc suns labprāt pastaigas laikā pagrauž zāli, min to, ka šādi dzīvnieks kontrolē PH līmeni gremošanas traktā, sevišķi kuņģī.

Jautājot, vai dzīvniekam atļaut vai liegt ēst zāli, Bērziņa skaidro: "Ja suns retu reizi uzgrauž zāli, tad viss ir kārtībā arī gadījumos, ja viņš pēcāk to atvemj. Taču, ja tā ir patoloģiska tieksme, tad gan ir jāmeklē cēloņi, kāpēc viņš to dara." Arī Tīds piekrīt, ka viss ir samērībā: "Ja suns ēd asu jūrmalas vai sakaltušu zāli lielos daudzumos, tad ir skaidrs, ka kuņģis tiks kairināts, taču, ja suns nogaršo zāli tikai retu reizi, par to nevajadzētu uztraukties." Bērziņa piebilst, ka tiem saimniekiem, kuru mīluļi neēd zāli apzināti stimulēt dzīvnieku to nogaršot nav vajadzības.

Daži saimnieki ir novērojuši, ka viņu mājas mīlulis labprāt nogaršo arī melnzemi. Minot iemeslus, kāpēc suns kāru muti ēd zemi, Bērziņa stāsta, ka tajā nereti ir atrodamas, piemēram, pussatrunējušas saknes, kuras jaunam sunim patīk grauzt. Veterinārārste brīdina, ka ēst zemi, sevišķi melnzemi, sunim nevajadzētu ļaut, jo, apēdot to pārāk lielos daudzumos, suns var izraisīt sev smagas zarnu traktu problēmas. Arī Trīds piekrīt, ka sunim nevajadzētu ļaut ēst zemi, un, ja tavs mājdzīvnieks to dara, tad labāk viņu no šādas rīcības atradināt.

Ir cilvēki, kas uzskata, ka zāles un zemes ēšana liecina par vitamīnu trūkumu dzīvnieka organismā, taču veterinārārsti skaidro, ka tā parasti nav.

Suņi labprāt ne tikai mielojas ar zāli vai zemi, bet nogaršo arī citu dzīvnieku fekālijas. Makarovs piebilst, ka ir šķirnes, kas šo nelāgo paradumu piekopj pat līdz četru, piecu gadu vecumam. Atklājot iespējamos iemeslus suņa interesei nogaršot citu dzīvnieku fekālijas, Bērziņa min faktu, ka izkārnījumi ir pārpildīti ar daudz un dažādām vielām, kas piesaista mājas mīluli. Viņa stāsta – ja zāles ēšana dzīvniekam nevar nodarīt kaitējumu, tad ar fekāliju ēšanu ir citādāk un to atļaut nevajadzētu: "Kopā ar to, kas tur ir pozitīvs, tur ir arī ļoti daudz patogēno zarnu traktu nūjiņu, kas var izraisīt smagu saslimšanu."

Ja redzi savu četrkājaino draugu nelielos daudzumos mielojamies ar zāli, tad neļauj vaļu satraukumam, savukārt, ja redzi viņu kāru muti mielojamies ar fekālijām vai zemi, tad gan ņem grožus savās rokās un liec dzīvniekam saprast, ka šāda rīcība nav pieņemama, tā pasargājot viņu no iespējamiem parazītiem vai citām saslimšanām.