Vārna ir putns ar personību: kā Laura izglāba nelaimē nonākušu vārnulēnu

Katram stāstam ar laimīgām beigām ir savs skumju pilnais sākums. Lūk, kā vārnulēns, kurš pēcāk tika nosaukts par Karru, nonāca Lauras gādīgajās rokās!

Kokā pie Lauras mājas bija vārnu ligzda ar putnēniem. Laura stāsta, ka veco vārnu pāris bieži uzturējās viņas dārzā, kaitinot suņus. Sieviete reizēm pacienājusi putnus ar ko garšīgu, un vārnu klātbūtne viņai nav sagādājusi nekādas problēmas.

Kādu dienu, atgriežoties mājās no darba, Lauru sagaidīja kaimiņi un pastāstīja, ka dienas laikā viņas piemājas vārnu ligzdā bijusi liela jezga – kokā salidojis vesels bars vārnu, kas ķērkušas, brēkušas un sarīkojušas kārtīgu skandālu. To, kāpēc ķīviņš putnu starpā izcēlies, neviens nezina. "Varbūt putni dalīja teritoriju, vai arī ligzdai uzbruka kāds plēsīgs zvērs, kas izraisīja visu šo jezgu – to zina tikai Dabas Māte, kas īsti notika," Laura stāsta. Taču, kad skaļais jandāliņš norimis, vārnas aizlidojušas katra uz savu pusi, atstājot savus mazuļus guļam uz Lauras bruģa. Viens no tiem bija gājis bojā, bet otrs stipri saknābāts un kontuzēts, bet vēl dzīvs. Dzīvais vārnu mazulis esot biji stipri cietis – viņam bija saknābāta galva, bojāts knābis un kontūzija, kas visticamāk, iestājās no augstā kritiena uz bruģa. "Tā nu man nekas cits neatlika, kā kļūt par vārnas mammu," atminas Laura.

Laura atminas, ka pirmās dienas vārnulēna aprūpē esot bijušas visgrūtākās, jo sākotnēji putnēns pats neēda un nevēra vaļā knābi, ieraugot barību, kā tas būtu jādara putnu mazulim viņa vecumā. Tas nozīmē, ka Laurai pašas spēkiem nācās uzmanīgi vērt knābīti vaļā un ar pinceti bāzt putnam rīklē ēdienu, gluži kā to darītu pieaugušas vārnas.

Biežā barošana arī bija viens no lielākajiem izaicinājumiem, rūpējoties par vārnu bērnu. Vārnēns, kas vēl nemāk pats ēst, jābaro ar pincetīti ik pēc pusstundas vai stundas, tāpēc sākumā biežās barošanas dēļ Laura putnēnu ņēma visur sev līdzi – arī uz darbu. Putns šajā laikā paspēja krietni izceļoties – pabūt gan Liepājā, gan Līvānos.

Vārna ir plēsīgs putns, turklāt visēdājs, tāpēc viņas barošanai der jebkas, izņemot maizi, – svaiga gaļa, biezpiens, augļi un dārzeņi, graudaugu putras. Tomēr Laura atklāj, ka visvienkāršākais veids, kā uzbarot šādu putnēnu ir ar suņu konserviem – tajos ir visas augošam vārnulēnam nepieciešamās barības vielas un vitamīni.

Taču, rūpējoties par putnu, neatliek to vien pabarot. Tāpēc, ka putnēns tika barots ar mākslīgo barību, kas paredzēta suņiem, Laurai bija jāseko līdzi arī vārnu mazuļa vēdera izejai – vai nav manāma caureja, aizcietējumi, vai putns regulāri nokārto dabiskās vajadzības. Jebkādu sarežģījumu gadījumā vajadzēja vērsties pie veterinārārsta, jo ilgstoši šāda problēma putnam var sagādāt ne tikai lielas neērtības, bet arī nopietnas veselības problēmas.

Tāpat bija jārūpējas par to, lai vārnu mazulis dzīvotu tīrā vidē. "Jāseko, līdzi tam, lai midziņa vienmēr būtu tīra un lai putnēns nav aplipis ar mēsliem un ēdienu atliekām, kurās ātri var ieviesties mušu kāpuri un citi parazīti," stāsta Laura.

Sākumā putns tika turēts kaķu pārnēsājamā būrī, kur tam bija izveidota tāda kā ligzdiņa, bet vēlāk, kad putnēns atveseļojās, sāka staigāt un iemācījās lidot, tam bija ļauts lidināties pa visu istabu, būrī pavadot tikai naktis. Pēc tam putnēna vajadzībām tika iekārtota arī veranda. Tajā tika salikti bērzu zari, kur uzmesties, novietoti ūdens un ēdiena trauki, satrunējis bluķis un dažādas rotaļlietas.

Tāpat, pielāgojot māju putna vajadzībām, jārēķinās arī ar to, ka telpu, kurā tas uzturēsies, vajadzēs tīrīt biežāk nekā iepriekš. Dabiskos apstākļos putnēni nokārtojas, izstiepjoties pāri ligzdas malai, lai viss nokrīt zemē, taču mājās tas nav iespējams. "Putns nav ne suns, ne kaķis, ko var iemācīt nokārtoties ārā - "pļekiņas" ir visur," Laura teic.

Ar laiku putnēns iemācījies sadzīvot arī ar abiem Lauras suņiem. Vārna pret tiem esot bijusi tik draudzīga, ka reizēm pat jāja tiem uz muguras, bet suņi gan esot turējušies no putna pa gabalu, jo tas esot bijis pārāk aktīvs. Putnam augot, mācīšanās process notika katru dienu, kam Laura, viņas ģimene, draugi un pat kolēģi aizrautīgi sekoja līdzi.

Šajā laikā Laurai bija iespēja nostiprināt savu pārliecību, ka vārnas ir ļoti gudri, inteliģenti un interesanti putni ar savu personību. Sieviete stāsta, ka vārnas ir arī ļoti mīļas un pieķeršanos izpauž īpašā veidā, piemēram, viegli ieknābjot ausī, ar knābi čubinot matus vai uzsēžoties uz galvas. Tāpat šajā laikā Laura atklājusi, ka vārnām patīk parunāties, un tās sevi izpauž ne tikai ar dažādāko skaņu, bet arī kustību palīdzību. "Atšķirībā no cilvēkiem, kuri diez vai mācētu sazināties vārnu valodā, vārnas visai ātri iemācās saprast cilvēku valodu un ar tām var visnotaļ prātīgi aprunāties," viņa smejas.

Tā kā Laura jau no pirmajām dienām, kad putns bija apguvis prasmi patstāvīgi ēst un lidot, ļāva tam vaļu lidināties visur, kur sirds kāro, atgriešanās brīvībā esot bijusi dabiska un neuzspiesta. "Diemžēl kādu dienu putns vairs neatgriezās," stāsta Laura. Kopš liktenīgās dienas sieviete vairs nav to redzējusi. Tagad viņa izsaka vienīgi minējumus, par to, kāds liktenis putnēnu piemeklējis: "Varbūt tas satika savus vecākus vai pievienojās vietējo vārnu bariņam, varbūt tieši otrādi - svešās vārnas jaunuli aizdzina tik tālu, ka tas vairs nemācēja atgriezties. Nav arī izslēgts, ka putns ir gājis bojā, jo bija vēl jauns, nepieredzējis - savvaļas dzīvē ir pietiekami daudz dažādu briesmu, kas apdraud šādu jaunu putnu."

Kaut tagad vārnas liktenis nav zināms, Laura nenožēlo, ka palīdzējusi putnēnam pārvarēt dzīves grūto posmu un devusi tam otru iespēju dzīvot. Sieviete uzskata, ka jebkurai dzīvai būtnei ir jāpalīdz nelaimē, taču vienmēr ir uzmanīgi jāskatās, vai palīdzība tiešām ir nepieciešama. "Manā gadījumā vārnulēns nebūtu varējis izdzīvot savvaļā, jo bija pārāk smagi savainots, turklāt abas vecās vārnas bija pazudušas. Ja traumas nebūtu tik nopietnas un pieaugušie putni būtu tuvumā, es nebūtu mazo ņēmusi mājās, bet atstājusi vecāku aprūpē, kas vislabāk prastu par viņu parūpēties," viņa atklāj.

"Cilvēki bieži, ieraugot nepieaugušu putnu vai zvēriņu, ķer to ciet un nes uz mājām, bet tas nav pareizi - lielākoties mamma vai abi vecāki ir kaut kur šo mazuļu tuvumā un rūpējas par viņiem. Piemēram, tie paši vārnulēni, kaijulēni, mazputniņi, kas vēl nav īsti iemācījušies lidot, bieži izkrīt no ligzdām un uzturas uz zemes, kur vecāki tos pieskata, aprūpē un apsargā. Ja šie mazuļi nav savainoti, nav nekādas vajadzības tos nest uz mājām." Laura atgādina – pirmais zelta likums ir bez īpašas nepieciešamības dabas norisēs nejaukties, jo bieži ar to var nodarīt vairāk ļauna nekā laba.