"Jaunam kociņam vajag metru platu apdobi, bet labāk – divus metrus. Pavisam vecām ābelēm saknes aiziet dziļumā, tad var aizaudzēt ar zāli kaut vai līdz pašam stumbram," papildina pētniece, "blakus stumbram būs tikai vecās un koksnainās saknes, mazās un smalkās saknītes, kas uzsūc barības vielas, būs tālu prom no stumbra." Speciāliste vēlreiz atgādina, ka metram ap koku jābūt tīram. Var nomulčēt ar šķeldu vai kaplēt ar kaplīti, bet tas jādara ļoti uzmanīgi, lai netraumētu saknes. "Vēl viens variants ir melnais austais agrotīkls – tas ir visu problēmu atrisinājums, ja vien naudas pietiek," atzīmē Ikase.
Kā atzīmē pētniece, ļoti jaunam kociņam var apbērt apkārt šķeldu. "Mizu mulču arī var, bet ne sapelējušu. Mulču, ja uzber biezā slānī, kādus piecus centimetrus vai dziļāku, tad viņa nenosēžas un nezāles neizaug cauri. Protams, ber uz tīras zemes, ne uz vārpatas," piekodina pētniece, kura atzīst – bieži vien veikalos nopērkamās gatavās mulčas parasti ir no bojātiem, slimiem kokiem, pilnas ar trupēm un sēnēm. "Kamēr koksne sadalās, viņa uzsūc slāpekli, tāpēc arī skaidas īsti nav labas. Meža mulča nesadalās, viņa tā arī paliek," skaidro pētniece. Taujāta par to, vai čiekurus var izmantot kā mulču, viņa atzīst, ka uz šo jautājumu atbildi nezina. "Pamēģiniet pa čiekuriem pastaigāt! Diez kas nav. Skujukokus vispār neiesaka bērt. Kāpēc – es nezinu." Pētniece neiesaka arī zem ābeļkokiem stādīt krūmus, jo nejutīsies labi ne ābeļkoki, ne krūmi. Savukārt laba izvēle ap ābeļkokiem būtu baltais vai sarkanais āboliņš.