Rituāli, karsēšanās ilgums un labākās pirtsslotas. Saruna ar pirtnieku Jāni Pavloviču

"2003. gadā uzcēlām pirti "Rozēni". Tas mums bija tāds ģimenes sapnis – sava pirts," atklāj Jānis. Paraugam ņemta simtgadīga pirtiņa, kas atrodas 200 metrus no "Rozēniem". Tur savulaik pēries arī Jāņa vectēvs. Kā stāsta pirtnieks, viņa pirts ir analoga simtgadīgajai pirtiņai, tikai "Rozēni" ir pusotru metru platāki un garāki – simtgadīgās pirts izmēri ir 3x5 metri, bet viņa pirtiņas – 4,5x 6,5 metri. Tagad Jāņa pirtiņai klāt vēl ir neliela piebūve, jo, kā pats atzīst, gribētāju iet pirtī kļūst arvien vairāk, tāpēc nepieciešams paplašināties. Kad "Rozēni" bija pabeigti, pie Jāņa braukuši ciemos radi un draugi un izbaudījuši pēršanos. "Katrs, kurš atbrauca pērties, pastāstīja interesantas lietas par pirti un savu pieredzi, tostarp arī par slotu siešanu, jo dažādos novados tradīcijas ir atšķirīgas. Tad man kļuva interesanti – pirts, izrādās, nav vienkārši blietēšana," stāsta pirtnieks. "Tas bija praktisko pirts zināšanu, eksperimentu un atklājumu visintensīvākais periods. Brauca daudz radu un draugu, tāpēc varēju ļoti daudz eksperimentēt, pārbaudīt un ieviest kaut ko jaunu. Ja klients atbrauc, es taču neprasīšu: kā tev tas patika un – vai es daru pareizi ? Man taču ir jāzina, ko daru un kas cilvēkiem patīk!"

Viņš sācis interesēties par pirts gudrībām vēl vairāk un iepazinies ar biedrības "Latvijas pirts" dibinātāju Sandru Stumbri. Draudzība novedusi pie tā, ka Jānis apmeklējis biedrības organizētos festivālus un seminārus, kā arī izgājis biedrības akreditētu pirts skolu – kursus. Kā atzīst pirtnieks, viņš vairs neaprobežojas tikai ar Latvijā gūtajām zināšanām un semināriem, bet smeļas zināšanas par pirtīm arī citviet pasaulē, izmēģinājis savus spēkus pasaules čempionātā sēdēšanā saunā, kā arī bijis daudzos pasaules saunu meistaru čempionātos gan kā dalībnieks, gan kā tiesnesis. Starp citu, viņš bija viens no tiem, kas piedalījās traģiskajā saunas čempionātā 2010. gadā.

2012. gadā intervijā žurnālam "Māja" pirts iešanu salīdzinājāt ar Līgo svētkiem. Vai joprojām tā domājat?

Nekas nav mainījies! Visu, kas zaļš un nerāpo, – to visu vasarā stiepjam iekšā pērtuvē. Ar to mēs atšķiramies. To pie mums arī krievu kolēģi ir uzsvēruši, ka mums tā pirts ir daudz zaļāka. To arī nosaka mūsu platuma grādi, jo Krievijā dažviet ir tikai bērzi vai ozoli. Pie mums ir viss – liepas, ceriņi, papardes... Ziemā esam tikai nedaudz nabagāki, jo ir taču vēl skujeņi. Bet kopumā  – cik nu pirtnieks ir bijis čakls un sagatavojis pa vasaru, tik viņam tas Līgo ziemā arī būs. Ja nē, var pat sienu nest iekšā.

Un visu lāvu noklāt?

Tas ir lielisks siena matracītis! Ja sievietēm ir maigāka āda, tad uzklāj virsū lina paladziņu, būs maigāk. Savukārt vasarā to pašu var darīt ar papardēm.

Tad jau pilnīgi visus augus var izmantot pirts rituāliem, tostarp arī slotām? Vai ir augi, kurus labāk nevajadzētu izmantot?

Ir tā, ka mums ir senču zināšanas, kas ir ļoti fundamentālas augu izmantošanā. Labs pirtnieks labi zina, kuriem gadījumiem kādi augi un slotas labāk noderēs. Tā ir tā ķīmiskā iedarbība. Tad vēl ir enerģētiskā ietekme, kas palīdz sakārtot cilvēka iekšējo stāvokli ar slotu palīdzību vai augiem, kas ir pareizi vākti un žāvēti. Kādas nu tās prasmes ir, tāda ir arī iedarbība. Savukārt trešais ir fiziskās īpašības – cik slota ir lokana, cieta, tad var veidot skaņu un pērienu kompozīcijas.