Saldais_ķirsis_pušķars_Paula
Foto: Dārzkopības institūts
Tas trakais ziedēšanas laiks dārzā tūlīt, tūlīt sāksies. Pirmie siltākās dārzu vietās steidz būt persiki un aprikozes. Tiem pa pēdām nāks ķirši un plūmes. Var tikai slēgt derības, vai ābeles ziedēs aprīlī. Pieturoties aukstām naktīm, kas drīzāk ir sals, ne salnas, gribētos, lai ziedēšana ir tāda izstieptāka, garāka. Tas dotu cerību sagaidīt ražu, pretēji dienvidu valstīm, kur aprikozes, persiki, ķirši un citi augļaugi jau izbaudījuši salnu darbus.

Līdz ar to, nezinot, kāda būs ziedēšana un augļu aizmešanās, ja vien nav jāveicina koku augšana, koku veidošanā nav nekādas steigas. Koku vainagā korekcijas var veikt, tiem ziedot, vai arī vēlāk, ja vien nebūsim pasteigušies. Ja nu tomēr ķeramies klāt koku veidošanai, iespējams, noderīga būs mācību filma augļkopjiem, kas šobrīd pieejama Tehnoloģiju pārneses centra mājaslapā.

Vienlaikus der saprast, ko tad īsti gribam panākt, veidojot kokus, kāds darbam ir mērķis. Dārzkopja izpratnē mērķi varētu būt vairāki: lai pēc iespējas ātrāk tiktu gūta raža, lai kvalitatīva raža būtu arī vēlāk, citus gadus, un lai darbs nav par apgrūtinājumu, bet sagādātu prieku – koki būtu viegli veidojami, vēlāk arī augļi viegli aizsniedzami. Darboties ar prieku nozīmē sava veida atpūtu, reizē ar koku veidošanu savā dārziņā arī cepot gaļu, grilējot dārzeņus, šampinjonus, esot kopā ar ģimeni. Lai to sasniegtu, jāpielieto daži pamatprincipi: augļu koku vainagā ir jāielaiž gaisma un tas ir jāpazemina; lai to panāktu, koks jāveido no galotnes – augšdaļai jābūt šaurākai (veidojam "piramīdas", nevis "palmas"); savukārt, lai tas izdotos, vainaga augšdaļā neatstāj resnos zarus; tajā pašā laikā der ievērot principu – labāk izgriezt vienu resnāku zaru nekā daudz sīku zaru. Darbs pie koku veidošanas veicams regulāri, katru gadu, tad nebūs vajadzības izzāģēt lielus, resnus zarus (diametrā virs 6–7 cm), kuru brūces ilgstoši neaizaug. Ja nu tomēr kāds šāds zars gadās, labāk atstāt palielu celmu, kas ar laiku iekalstu un neradītu dobumus stumbrā.

Jebkurā brīdi, dārzā pamanot bojātus zarus, tie jāizgriež. Tas noteikti attiecināms arī uz skābajiem ķiršiem ziedēšanas laikā vai īsi pēc, kad to ziedus un zarus var bojāt ķiršu mēris. Bojājumi izpaužas kā nobrūnējuši, apvītuši ziedi, kas palikuši pie zara un nebirst. Šādus zarus pamanot, tie jāgriež ārā ar vēl gabalu dzīvā zara līdz kādam sānzaram. Jo laicīgāk to pamanām, jo labāk. Tad, kad to ieraugām, nekādas "zāles" arī vairs nelīdzēs.

Dārza kopšanā viens no svarīgākajiem pasākumiem ir fitosanitārie darbi. Viens no tādiem ir pērno lapu savākšana, tās kompostējot vai kā citādi veicinot to ātrāku satrūdēšanu. Tas svarīgi tāpēc, ka uz tām pārziemo daži slimību izraisītāji, arī sporas, kas izraisa ābeļu kraupi. Tās no šīm lapām mitrā, lietainā un siltā laikā izlidos, kamēr vien lapas būs dārzā. Par to, kāpēc dažādo slimību ierosinātāju klātbūtne un izraisītie bojājumi būtu jāmazina, droši vien nav jāraksta.

Lai nodrošinātu jauno kociņu augšanu (arī pērn un aizpērn stādīto), būtu jāparūpējas, lai to apdobes vismaz metra diametrā būtu brīvas no jebkāda veida apauguma. Zāle apdobē – lielākais konkurents cīņā pēc ūdens un minerālvielām. To var darīt, apdobes rušinot, iestrādājot reizē arī kādu mēslojumu, mulčējot ar zaru šķeldu vai ko tamlīdzīgu. Mulča vai uzrušināta augsnes virskārta mazinās mitruma zudumu no augsnes, kas šajā pavasarī var būt ļoti no svara, lai koki augtu un ražotu.

Pieturoties vēsam laikam, turpinās kailsakņu augu stādīšana. Par to, kā iestādīt un apgriezt pēc stādīšanas, jau tika rakstīts iepriekš. Svarīgi, lai būtu zināma augļu koku stādu izcelsme (augi ar pasi), un svarīgi izvēlēties šķirni, kas būs ziemcietīga un slimību izturīga. Pēdējo gan lielā mērā nosaka tas, kā koki tiks kopti, to ikgadējs mērens pieaugums, spēja konkurēt ar nezālēm.

Ja nu tomēr gribas dārzā ko garšīgu, bet ne tik ziemcietīgu, vai varbūt vēlme ir pēc lielākas dažādības, bet vieta neatļauj, var mēģināt vingrināties potēšanā. Tam gan jābūt iepriekš sagatavotam, saglabātam attiecīgas šķirnes potzaram. Kokam, kuru pārpotēs, jābūt ieveidotam vainagam, kur potes tad liktu uz pamatzariem, ja koks vēl jauns. Vecākam kokam iepriekš būtu jāveic vainaga atjaunošana. Tas tāpēc, ka potējumi labāk pieaugs divus trīs gadus veciem zariem. Ja vēl miza nelobās, var izmantot potēšanas metodes, kuras sauc par kopulēšanu (kā to darīt, ieskatam var noderēt šis materiāls). Aiz mizas potzaru nebāzīs arī ķiršiem, plūmēm, aprikozēm un persikiem.

Pavasara vēsmas Dārzkopības institūtā:

Savukārt rakstos zemāk vari lasīt citu Dārzkopības institūta pētnieku sagatavotos padomus par dārza darbiem aprīlī:

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!