No bailēm par sadzīvošanu līdz labākajiem draugiem: kā mājās iejutusies adoptētā Džeina

Agnija un Raitis Džeinu adoptējuši no Auces dzīvnieku biedrības. Taujāti, vai redz atšķirību starp mājās uzņemtu ielas kaķi un iegādātu murrātāju, pāris atbild apstiprinoši. "Adoptējām ļoti traumētu kaķenīti, kuras dzīvē labu cilvēku laikam nav bijis," teic Agnija. "Džeina ļoti baidījās no mums, katra kustība kaķenītei lika mukt zem gultas savā drošajā vietā. Sākums bija ļoti grūts gan kaķenītei, gan mums, jo grūti noskatīties, kā kaķēns tik ļoti baidās no cilvēka un īpaši no rokām." Šobrīd pagājis nedaudz vairāk nekā pus gads, un Džeina ir pavisam cits kaķis, norāda saimnieki. "Bailes no rokām joprojām nav zudušas un papaijāt kaķeni joprojām nevaram, tomēr gardumus no rokām ņem, nebaidās apgulties drošā attālumā blakus, kā arī ļoti labprāt pieprasa rotaļas."

Sākotnēji pāris vēlējies dot mājas Džeinas kaķēniem, jo gribējuši izglābt kādu no patversmes un atrast kompanjonu savam runcim, taču, ņemot vērā, ka runcis nav no draudzīgākajiem baidījušies ņemt jau pieaugušu kaķi. "Tieši runča dēļ mūs uzrunāja dzīvnieku biedrības vadītāja, kura aicināja mūs tomēr izvēlēties Džeinu. Viņa iepazīstināja ar kaķenīti un viņas stāstu. Kaķenītes stāsts bija drūms – knapi gadu veca, bet jau ar kaķēnu pie krūts. Kā stāstīja biedrībā, kaķenīte pavisam maza pēkšņi bija uzradusies kādā kaķu kolonijā. Kaķīši no gaisa parasti nekrīt, tāpēc jādomā, ka kāds Džeinu bija izmetis. Džeina ļoti baidījās no cilvēkiem, tāpēc viņai bija nepieciešamas mājas, kurās jau ir kaķis, kurš viņai iemācītu, ka visi cilvēki nav ļauni. Tā nu mēs uzņēmāmies rūpes par Džeinu."

Kā stāsta Agnija, visvairāk viņu mākušas šaubas par to, kā runcis Mārnijs sadzīvos ar Džeinu un vai nesabiedēs bailīgo kaķēnu vēl vairāk. "Kaut otru kaķi izlēmām adoptēt, lai mūsu darba dienas laikā runcim būtu kompanjons, bažas radīja fakts, ka Džeina jau ir pieaudzis kaķis un kā Mārnijs viņu pieņems. Beigās bažas izrādījās veltas, jo Mārnijs un Džeina ir labākie draugi jau no pirmās dienas, kad atvedām Džeinu mājās." Saimniece atzīst, ka tādu mīlestību un rūpes no sava runča nekad nebija redzējusi.

Džeinas saimniece atklāj, ka sociālajā tīklā "Facebook" sekojot līdzi vairākām patversmēm, un tur arī pamanījām mazo kaķēnu. Lai gan negatīvas reakcijas no ģimenes locekļiem netika novērotas, radinieki esot bijuši pārsteigti par abu uzņēmību rūpēties par vēl vienu kaķi.

"Kaķenītei iedzīvošanās nāca ļoti lēni," min Agnija, piebilstot, ka tagad, pēc aptuveni pus gada, ka viņa jūtoties kā mājās. "Pret mums viņa ir piesardzīga un no straujākām kustībām joprojām sabīstas, tomēr ikdienā jūtas brīnišķīgi. Sākotnēji trauslā gulēšana ar vienu pusatvērtu aci ir pazudusi, un tagad viņas miegs ir ciešāks par ciešu. Visu dienu gatava rotaļām – ar Mārniju, ar mums, bez mums. Parādījušies arī pirmie nedarbi, piemēram, apgāzti puķupodi un apgrauztas augu lapas. Bet kopumā Džeina ir ļoti paklausīgs, rotaļīgs un jauks kaķis."

Agnija uzskata, ka visvairāk Džeinai patīk Mārnijs. "Abi ir nešķirami. Viens otru vaktē, kopā sarunājas, guļ, mīļojas, tīra viens otram kažoku un pat nokārtojas vienā kastītē. Mārnijs Džeinai ir iemācījis tik daudz – ņaudēšanu, kad gribas ēst, spēlēties, ziņkārību par to, kas ir aiz durvīm uz ārpasauli, kā arī, protams, mazos nedarbus."

Sākumā kaķenīte ļoti daudz ēdusi – ne tikai savu, bet arī Mārnija porciju, atminas saimniece. "Tagad viss atkal ir labi. Ar katru dienu Džeina jūtas arvien labāk un labāk, un ir tik brīnišķīgi redzēt, kā pārbijusies kaķenīte ir pārvērtusies par mājas saimnieci, kura nebaidās stāties pretim runcim, kad viņš aizraujas rotaļās. Džeinas progress ir milzīgs, un par to ir neaprakstāms prieks!"

Ja kāds domā, vai adoptēt bezpajumtes dzīvniekus, Agnija iesaka šo soli spert. "Tas ir brīnišķīgs veids, kā nodrošināt kādam dzīvniekam dzīvi bez rūpēm. Vienlaikus ieteiktu cilvēkiem mazāk domāt par sevi, bet vairāk par dzīvnieku, kuram dod mājas. Sākumā vēlme pieskarties Džeinai un apskatīt viņu bija neaprakstāma, bet ir jāsaprot, ka kaķim tas ir tikai milzīgs stress, kas nekādi nepalīdzēs pielāgoties."

Tikai mūsu pacietības, iecietības un rūpības dēļ viņa ir iedzīvojusies, uzskata Agnija. "Tāpat ieteiktu kaķu saimniekiem, kuriem ir viens mīlulis, kurš mēdz būt nogarlaikojies saimnieku prombūtnes laikā, dot mājas otram kaķim. Tas ne tikai radīs prieku kaķiem, bet arī pašiem saimniekiem." Viņa turpina stāstot, ka divi kaķi mājās ienes divtik daudz prieka, smieklu un mīlestības. "Protams, otru kaķi nevajadzētu uzņemt, ja mājās esošais ir agresīvs pret citiem kaķiem un izrāda nepatiku, tad gan viņam labāk būt vienam. Svarīgākais jaunajiem saimniekiem ir gatavība rūpēties – kaķiem nevajag daudz, bet viņi grib mīlestību un rotaļas. Kaķis vai suns nav tikai iegriba, tā ir nopietna atbildība uz vairākiem gadiem, un to ir svarīgi atcerēties."