Ieva Zorgevica ar vīru un diviem pusaudžiem Mārupē dzīvo jau aptuveni 10 gadus. Īpašuma zemi viņa saņēma mantojumā no ģimenes. "Gabaliņš ir paliels, tādu diezin vai varētu iegādāties, ja būtu jāpērk pašiem. Kad dabūjām zemi, te bija pilnīgs klusums un miers. Tagad gan Mārupe ļoti urbanizējas, no tā vairs nav ne miņas, jo kustība ir milzīga," novērojumos dalās Ieva. Viņa skaidro, ka ģimene izvēlējusies tipveida mājas projektu, veicot piesaisti objektam, tāpēc nebija iespējas veikt lielas korekcijas un realizēt visas vēlmes. "Šī mūsu ģimenei ir pirmā māja. Kad būvē, daudz ko nezini – kā būtu labāk, kā pietrūks. To saproti tikai pēc tam, te dzīvojot. Šo to, protams, būtu darījuši citādi."
Mājiņa nav liela – aptuveni 200 kvadrātmetru, teic Ieva, taču tās iekārtošana un uzturēšana prasa daudz laika un finanšu. Tieši šī iemesla dēļ bieži nākoties izlemt – doties ceļojumā, nopirkt kaut ko jaunu vai atvēlēt līdzekļus remontam un labiekārtošanai. "Kad būvējām, bija tā saucamie treknie gadi. Toreiz cilvēki cēla mājas, kas platībā sasniedza vairāk nekā 300 kvadrātmetru, bet, paldies Dievam, mums pietika prāta ambīcijas piebremzēt." Saimniece atklāj, ka garāžas telpa pārveidota darbistabā ar atsevišķu ieeju, līdz ar to būtu korekti arī to ieskaitīt kopējā platībā. "Māja ir divos stāvos. Otrajā stāvā ir vannasistaba un katram bērnam pa istabai, bet mūsu galā aiz aizslēdzamām durvīm ar vīru varam dzīvot savā pasaulē. Pirmajā stāvā, kā ierasts, ir viesistaba, ēdamzona, virtuve un iepriekš minētā garāža-kabinets," stāsta Ieva, piebilstot, ka ar laiku apgūta arī apkārtējā zeme – uzbūvēts šķūnis, saraktas dobes u. c.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
