Dārza darbu kalendārs: augļu, dārzeņu un ogu dārzs maijā

Dārzkopības institūta pētnieki arī maijā žurnālam "Tavs Dārzs" ir sagatavojuši ļoti noderīgus padomus par dārza darbiem, kas kalpos kā lielisks dārzkopības špikeris visa mēneša garumā.

Liec aiz auss Dārzkopības institūta vadošā pētnieka Edgara Rubauska teikto, ka dārzs ir jāpieskata nemitīgi! Atslābt nedrīkst ne mirkli, kur nu vēl maijā, kad lekni sāk augt nezāles, sarosās dažādi kaitēkļi, bet naktīs valda dzestrums.

Zaudētas derības Laika vecim – tā varētu raksturot to, kas notika vēso laika apstākļu ietekmē. Ja aprīļa sākumā bija sajūta, ka tūlīt, tūlīt ziedēs arī ābeles, tad šobrīd viss ir savās vietās. Pat vairāk – ķirši un plūmes ziedēt sāka dažas dienas vēlāk nekā gadu iepriekš. Līdz ar to aktuāls ir viss iepriekš norādītais, piemēram, kā rīkoties ķiršu mēra gadījumā. Maijs tiešām ir ziedonis visās nozīmēs, jo zied teju viss – mēneša sākumā plūmes, ķirši un ievas, bumbieres, jāņogas, ērkšķogas un upenes, ābeles sekos nedaudz vēlāk. No vienas puses, labi, ka pieturas, tā vismaz sola, vēsāks laiks, kas ziedēšanu pastieps garumā. Ko tas dod? Ziedi neatvērsies visi vienlaicīgi – vien dažu dienu laikā. Tas nozīmē to, ka tad, ja kādu ķers salna, kādu bojās kāds kaitēklis, kaut kas misēsies ar apputeksnēšanos – bite nebūs tikusi ciemos noteiktā laikā –, augļi būs. Noteikti svarīgi ir norādīt, ka salnās vārīgi ir tieši izplaukušie ziedi un tik tikko noziedējušie augļaizmetni. Jā, arī šajā pavasarī jau ir salnas ķertie. Mierinājumam var kalpot vien atziņa, ka, lai iegūtu bagātīgu ražu, visi ziedi nemaz nav vajadzīgi. Tie tāpat bagātīgi ziedošam kokam ir ar rezervi. Dažādie "traucējošie" apstākļi palīdz parūpēties, lai mums būtu mazāk darba, iegūstot kvalitatīvus atbilstoša lieluma augļus.

Tas gan nedod iemeslu palaisties slinkumā, noteikti turpināma augļu koku veidošana, ja kāds jau nav pasteidzies ar šiem darbiem. Spēkā vēl aizvien iepriekš minētie augļu koku veidošanas pamatprincipi. Pat labāk kokus veidot šobrīd, jo skaidri saskatāmas tās augu daļas, zari, kas vienu vai otru iemeslu dēļ nesaplauka, ir sausi un no augļu koku vainaga ir jāizņem. Tad, kad skaidri redzami augļu koku ziedi, to daudzums, šogad var drošāk izpausties, retinot koku vainagu. Der atcerēties, ka tie, kurus pavasarī vairāk griež, arī spēcīgāk augs. Tas noteikti derēs bagātīgāk ziedošajiem, tādējādi retinot savā ziņā ražu, kā arī palikušos ziedus un sekojoši augļus nodrošinot ar spēcīgāku, lielāku lapu virsmu, ko veidos jaunie dzinumi. Savukārt to koku, kas zied mēreni vai pat nemaz, veidošanu pavasarī vajadzētu piebremzēt, jo šiem periodiski ražojošajiem tāpat jau būs gana daudz un spēcīgi dzinumi – šie augi nav lieki provocējami.

Dārzs jāpieskata nemitīgi. Ja pamana vēl tikko augušu un pēkšņi vīt sākušu zaru, arī upenēm, tad tas noteikti ir jāizgriež līdz pat pamatam. Tā var izpausties ogulājos tāda kaitēkļa kā stiklspārņa darbība, kas dzinumā iemitinājies, kāpuram izgraužot tā serdi, jau pērnajā sezonā. Iespējams, šo ievītušo zaru uzmanīgi sasmalcinot ar šķērēm, sastapsiet arī pašu kaitnieku. Ja nu koki kādu apstākļu ietekmē tomēr ir novārguši, nomocīti (parasti sala bojāti, vai saknes ilgstoši bijušas ar ūdeni piesātinātā augsnē), varētu sagaidīt arī mizgraužu urbtos caurumus zaros un stumbros. Ja šis kaitnieks ir sastapts iepriekš, derētu nodrošināties ar līmes vairogu lamatām (iesaka izmantot sarkanas) un kā pievilināšanas rīku izmantot degvīnu vai atšķaidītu spirtu, kas iekarams zem līmes vairoga kādā traukā, kas ļauj spirtam garot. Dažkārt plūmēm augļaizmetņi bagātīgi birst un tajos ir atrodams melns caurums, tad vaininieks ir plūmju zāģlapsene. Lai tās ietekmi mazinātu, jau plūmju ziedēšanas laikā dārzā izliekami caurspīdīgi plastmasas pudeļu trauki, kur kā šķidrums to ievilināšanai slazdā noderēs atšķaidīta sarūgusi pērnā zapte. Pavasarī kaitnieku ir daudz, ikvienam interesē sulīgās, barības vielām bagātās augu daļas.

Maijs noteikti ir laiks, kad turpinās stādīšana, gan tiem, kas guvuši vēsumā no saplaukšanas pasargātus stādus, gan izmantojot konteinerstādus, kurus jau saplaukušus pārstāda tam paredzētajā vietā saudzīgi, tā, lai augs to nepamana. Noteikti jaunstādītie augi ir jāaplej un mitruma nodrošinājums jāuzmana. Konkurence pēc mitruma un viegli pieejamām barības vielām ir jāmazina – apdobei 1 m diametrā jābūt brīvai no apauguma – tai jābūt rušinātai vai mulčētai.

Ja iestādīta nezarota vica un attiecīgā augstumā virs zemes tā ir īsināta, tad jāveicina pamatzaru ieveidošanās noteiktā augstumā uz stumbra. Lai to paveiktu, jebkurš jaunais dzinums jāizlauž, jānobrucina, ja tas veidojas līdz 80 centimetriem no zemes. Tad apmēram 20 līdz 40 centimetrus augstāk ieveidojami pamatzari. Lai nodrošinātu augšanu un šo zaru veidošanos, nezarotai vicai nedrīkst ļaut ziedēt, kas dažkārt raksturīgs ābelēm. Tikko skaidri izdalās ziedkopas, ziedi jānoplūc. Ja jūsu rīcībā ir bijis stāds ar jau ieveidotiem pamatzariem, tad pirmajā sezonā ir pieļaujams sagaidīt arī kādu augli, kas veidojas uz neliela augļzariņa, tajā pašā laikā uzmanot, lai galotne un pamatzaru gali turpinātu augt.

Noteikti laikus jālikvidē konkurenti – dzinumi, kas veidojas galotnes jaunā dzinuma tuvumā. Tie parasti ir divi trīs. Konkurentzari galotnes tuvumā vienmēr tendēti augt spēcīgāk un veidot šaurāku atzarošanās leņķi ar vadzaru. Lai jūs iedrošinātu ķerties tam klāt, noteikti varētu noderēt arī kāds videomateriāls par ābeļu vainagu ieveidošanu. Kokam zarus, kas veidojas vietā, kur tas nav vajadzīgs, ir ļoti viegli izlauzt, kamēr tas mazs. Kā zināms, lauztas brūces aizaugs un apaugs daudz labāk nekā grieztas.

Arī zemāk esošie zari, potenciālie pamatzari, var veidot stāvus, šaurus zarus. Lai to mazinātu, jo sevišķi šķirnēm ar izteikti stāvu zarojumu, var izmantot koka veļas knaģus, ko virs dzinuma cieši klāt vadzarā iesprauž tad, kad jaunais dzinums sasniedzis vismaz 10 centimetru garumu. Ātrāk to izdarot, dzinuma augšana var tikt apstādināta pavisam. Svarīgi jauniem kokiem ieveidot vismaz divus pamatzarus pirmajā gadā, bet ne vairāk kā 5–6 zarus jaunām ābelītēm uz maza auguma potcelma. Zariem jābūt izvietotiem dažādā augstumā, tā, lai neveidotos mieturis.

Dārza siltākajās vietās, pie māju sienām, jau modušās vīnogas. Ja tās uz ziemu bijušas nolaistas pie zemes, tās paceļamas un nostiprināmas, ražošanai domātos garākos zarus atsienot pēc iespējas horizontāli.

Pavasara plaukums Dārzkopības institūtā:

Līga Lepse, Dārzkopības institūta vadošā pētniece

Solvita Zeipiņa, Dārzkopības institūta pētniece

Maijs ir laiks, kad pakāpeniski iesilst gan gaiss, gan augsne. Tas ir aktīvākais sējas un stādīšanas laiks. Šajā laikā sasēj un sastāda lielāko daļu dārzeņu, garšaugu, kas nav pārāk jutīgi pret pavasara salnām. Nepieciešamības gadījumā augus piesedz ar agrotīklu.

Viens no galvenajiem priekšnosacījumiem augstas un kvalitatīvas ražas ieguvei ir augsnes stāvoklis. Šajā laikā maksimāli jācenšas uzturēt augsnē mitrumu un sekot līdzi tā izmaiņām. Svarīga ir arī augsnes struktūra un nodrošinājums ar barības vielām – ja nepieciešams, veic mēslošanu. Pareiza mēslošanas plāna izstrādei būtu nepieciešams veikt augsnes analīzes. Veicot sējas un stādīšanas darbus, uzmanība jāpievērš attālumam starp augiem – atkarībā no izvēlētās augu sugas un audzēšanas mērķa. Par sējas dziļumu jāsaka – ierasts uzskats ir, ka sēj trīs sēklu diametra dziļumā.

Maijā var sēt salātus, skābenes, redīsus, burkānus, bietes, kāļus, pākšaugus (zirņus, pupiņas, cūku pupas, dārzeņu soju). Siltumprasīgākas sugas, piemēram, dārza pupiņas, ķirbjaugus, sēj mēneša otrajā pusē.

Skābenes var sēt ilgu periodu, agrāk sētajām ir labāka lapu kvalitāte. Tās dīgst jau pie +2, –3 grādiem pēc Celsija, tomēr vislabāk dīgst pie +18 grādiem pēc Celsija, bet optimālā augšanas temperatūra variē starp +15 un +18 grādiem pēc Celsija. Pie augstas temperatūras un mitruma trūkuma tās ātrāk izziedēs. Sēj rindās ar 15–20 centimetru atstatumu.

Tāpat kā citiem dārzeņiem, arī lauka pupām un zirņiem labas ražas ieguvē liela nozīme ir augsnes auglībai – tās iekultivēšanas pakāpei un nodrošinājumam ar barības vielām. Gan zirņiem, gan pupām ir svarīgi nodrošināt pietiekamu augsnes mitrumu, vissvarīgākais tas ir dīgšanas un pākšu veidošanās laikā.

Ķirbjaugi patērē daudz barības vielu, tādējādi vispiemērotākās būs trūdvielām bagātas augsnes, no vējiem pasargātas vietas. Ķirbjaugi dīgst, kad augsnes temperatūra ir pakāpusies virs +15 grādiem pēc Celsija, par optimālu temperatūru uzskata +22 līdz +25 grādus pēc Celsija. Gurķus sēj 2 līdz 3 cm dziļumā, bet ķirbjus un kabačus 3 līdz 4 centimetru dziļumā. Augu optimālā augšanas temperatūra ir +18 līdz 25 grādu robežās.

Maijā stāda kāpostus, puravus, selerijas, ķiplokus un sīksīpolus, garšaugus.

Kāpostu stādīšanas laiku nosaka to audzēšanas mērķis/ražas ieguves laiks. Mēneša sākumā stāda agros un pakāpeniski līdz mēneša beigām vēlīnos kāpostus. Agrīnos var pārsegt ar agrotīklu, līdz beigušās salnas. Kāpostu stādus izstāda, kad tiem ir izveidojušās 3–5 īstās lapas. Pirms izstādīšanas uz lauka ieteicams pāris dienu tos norūdīt. Stādīšanas attālums atkarīgs no šķirnes un vēlamā galviņu izmēra, tomēr visbiežāk iesaka starp rindām ievērot 0,7 m lielu atstatumu.

Puravu dēstus pirms izstādīšanas labi salaista. Divas nedēļas pirms izstādīšanas dēstiem ieteicams saīsināt lapas līdz 10 cm, un izstāda uz lauka, kad loku garums ir 15 centimetri un dēstu resnums vidēji 5 milimetri. Izstādot tos stāda dziļāk, nekā pirms tam auguši, bet neaizberot augšanas pumpuru.

Maija sākums ir pēdējais brīdis vasaras ķiploku stādīšanai. Ķiploku stādmateriālam izmanto veselīgas, nebojātas daiviņas, kuras sadala pirms stādīšanas, lai tās nepaspētu apžūt, inficēties. Lai labāk ieaugtos, stāda pietiekami mitrā augsnē, sekli, ar 45 līdz 50 centimetrus lielu atstatumu starp rindām. Lai izvairītos no infekcijas, var mērcēt vājā kālija permanganāta (zilo graudiņu) šķīdumā.

Maija sākums ir piemērots laiks rabarberu ceru dalīšanai un pārstādīšanai. Katram ceram nepieciešams vismaz viens spēcīgs pumpurs. Pavairošanai vislabākie ir 3–4 gadus vecie ceri, bet dala arī vecākus, tādus, kuru ražība sāk mazināties. Šādi veģetatīvi pavairoti rabarberi ir šķirnei tipiskāki, nekā pavairojot ar sēklām. Tāpat šajā laikā pavairo mārrutkus ar viengadīgiem sakņu dzinumiem, dēstiem izmanto saknes, kas diametrā sasniedz 1 centimetru. Dalot pavairo arī maurlokus.

Siltumnīcās stāda tomātus, papriku, gurķus. Tie, kam tuvas eksotiskākas lietas, stāda arī melones un arbūzus. Neapkurināmās siltumnīcās tomātus, papriku stāda, kad augsnes temperatūra ir pakāpusies virs +15 grādiem pēc Celsija, ķirbjaugiem tā vēlama vēl augstāka.