Pieredzes stāsts: violeto kartupeļu audzēšana  (1)

Kā atklāj Mārīte, dārznieces hobijam viņa pievērsusies, kad iepazinusies ar vīru. Tikusi pie diviem hektāriem zemes, viņa varējusi izpausties gan stādot, gan ravējot, gan eksperimentējot. Ģimenes lauku mājas atrodas 40 kilometru attālumā no Rīgas – Krimuldā, bet, tā kā ģimene pastāvīgi dzīvo Rīgā, uz laukiem sanāk aizbraukt tikai nedēļas nogalēs. Un tā jau astoņus gadus. "Man ir divi aktīvi puikas, darbs, trīs īpašumi, un mums ar vīru nav neviena palīga, tāpēc nav laika lasīt vai meklēt informāciju, kā stādīt un kā to darīt," atzīst Mārīte. Šī iemesla dēļ viņa dārzā darbojas intuīcijas vadīta. Viņa ir viens no tiem cilvēkiem, kas no lielveikaliem "izglābj" augus vai kokus, kā arī augi tiek paņemti viņas paspārnē no paziņām. Turklāt daudzi augi dārza saimniekus priecē jau vairākus gadus. "Mums ar vīru ļoti patīk eksperimentēt, bez dienvidu eksotiskajiem augiem audzējam visu, ko vien iespējams. Tā es šogad tiku pie kolēģes violetajiem kartupeļiem," stāsta dārzkope.

Daudzi sociālo tīklu lietotāji dārza forumu grupā "Facebook" skeptiski noraudzījās uz šo eksperimentu, sakot, ka kartupeļi ir pārāk sažuvuši, laksti pārāk gari – nekas neizaugs. Taču viņiem nebija taisnība! Mārītes kartupeļi auga griezdamies, rudenī atalgojot ar bagātīgu ražu.

Rakstā tālāk lasi Mārītes stāstu par violeto kartupeļu iegādi un audzēšanu, kā arī uzzini, kāds neparasts augs vēl aug viņas dārzā:

"Vīrs Māmiņdienā jau iedibinājis tradīciju – katru gadu kopā ar puikām dāvina man jaunu rozi, tā man jau ir kādas sešas rozes! Šogad 10. maijā Māmiņdienā visi kopā braucām pakaļ violetajiem kartupeļiem uz Garkalni. Pati saimniece atzina, ka viņas dārzā violetajiem kartupeļiem nepatīk augt, esot maza raža, ļoti cimperlīgi. Viņa mums iznesa no pagraba kastīti ar pagariem violetiem asniem.

Esmu tomēr priecīga, ka kartupeļi ir nestandarta violetā krāsā. Līdz šim esam audzējuši parastos kartupeļus, turklāt tikai vienu gadu. Lielas ražas nebija, jo mums ir visnotaļ mālaina zeme un ļoti, ļoti dabiska – neesam to mēslojuši kādus astoņus gadus. Arī tārpi mīlēja kartupeļus. Visticamāk, tās bija maijvaboles. Vēl nebiju iestājusies "Facebook" dārznieku forumos, lai pajautātu, kas tas ir par kaitēkli, bet atceros, ka kaitēkļi gandrīz visus kartupeļus no iekšpuses bija apsēduši un sacaurumojuši. Tā kā mini kartupeļu talkas vairs nerīkojām, mums bija patiess prieks atkal stādīt kartupeļus, turklāt tik interesantā krāsā! Tā kā biju neziņā, ko darīt ar tik gariem un skaisti lillā asniem, izveidoju ierakstu "Facebook" grupā "Sapņu dārzs – dārznieku forums". Atceros, ka tur apstiprinājās kolēģes teiktais, ka no tik sažuvušiem un gariem asniem vispār nekas neizaugs. Esmu cīnītāja, un, kā jau lauvai pēc horoskopa, laikam man gribējās par spīti visiem pierādīt pretējo un atkal paeksperimentēt pašai!

Tā kā bija Māmiņdiena, tajā pašā dienā kartupeļus vienkārši sabakstīju zemē, jo vienīgā lieta, kam es ticu ar savu "dārznieces dvēseli", tomēr ir kalendārs. Tas datums bija labvēlīgs kartupeļu stādīšanai, turklāt mums arī nebija cita laika, kad aizbraukt kartupeļiem pakaļ.

Tāds arī bija sākums, kā parasti, steidzīgs, jo bija svētdiena. Izravēju jauno dārza laukumu (tas ir vissmagākais, audzējot kaut ko, jo vienmēr ir jāravē un daudz, jo tas ir milzīgs lauks ar daudz, daudz nezālēm), sabakstīju zemē savus pirmos violetos tupeņus. Atzīšos – lielveikalā kādreiz uzmetu acis tiem krāsainajiem kartupeļiem. Līdz tam tikai biju dzirdējusi, ka tādi kartupeļi ir, biju lasījusi, ka tie ir vērtīgāki par parastajiem kartupeļiem. Tā es rūpīgi saliku zemē ar domu – ja nu kāds izaugs!

Man bija pārsteigums, ka violetie kartupeļi tik ātri izlīda. Laikam karstais jūnijs un lietainais jūlijs bija ļoti labvēlīgs, lai audzētu kartupeļus. Kartupeļi mums aug milzīgā pļavā, kuru es iepriekš cītīgi ravēju. Kā ko nopērku, tā iebakstu tur zemē.

Pa četriem mēnešiem es kādas divas reizes ravēju kartupeļus. Mani pārsteidza, ka skaisto tupeņu lakstu un ziedu bija krietni vairāk nekā nezāļu. Tā es katru reizi aprunājos ar kartupeļiem, priecājos par tiem. Ravējot kartupeļus un citus augus, izlasīju ārā milzīgos maijvaboļu kāpurus, saliku tos burciņā. Mums arī kopš šī gada pavasara ir diezgan daudz ūdensžurku, kas sagrauzušas tik daudz puķu saknīšu: tulpes un citus "sīpolus". Vien kartupeļus, izskatās, tās neaiztika. Priecājos, ka kartupeļos nebija nevienas Kolorado vaboles. To nebija arī tad, kad es pirmajā reizē stādīju parastos kartupeļus. Laikam Krimuldā Kolorado nepatīk!

Katru nedēļas nogali es pārliecinājos, ka ātri sabakstītais violetais kartupeļu eksperiments kļūst arvien zaļāks un kartupeļi ir izlīduši visur, kur sabakstīju. No bērnības atceros, ka kartupeļiem bija vagas, tā es pati izveidoju vadziņas ar lāpstu – kā mācēju un iznāca. Gala rezultātā man bija laukums aptuveni divu metru platumā, tajā bija trīs mini vadziņas, katra 2,5 metrus gara. Šogad pirmo gadu mēslojām. Ja nemaldos, bija trušu mēslu mēslojums (tajā bija daudz augsnes, ļoti dabisks). Šo mēslojumu bēru, kad veidoju vadziņas, bet nebēru daudz, vien mazliet. Uzskatu, ka lielākā veiksme šajā kartupeļu audzēšanā bija laikapstākļi – bija silts jūnijs, pēc Jāņiem kartupeļi tik skaisti un daudz ziedēja. Arī jūlijā bija visnotaļ silts, bet daudz lija. Tā kā savos laukos esam reti, saule mums bieži kaut ko dārzā sacepina, jo nav iespējas braukt biežāk un palaistīt. Bet kartupeļiem, esot zemē, šī vasara bija labvēlīga.

Mums arī ir liels prieks par violetajiem zirņiem, kuru pākstis bija ļoti skaistas! Taču tā nav vienīgā violetā krāsa mūsu dārzā, jo violetie kartupeļi aug blakus violetajām vīnogām! Mūsu šī gada krāsa dārzā viennozīmīgi ir violetā."

Violetie zirņi:

Lūk, kādi izskatās cepti violetie kartupelīši! Kā saka Mārīte – kas var būt labāks par šo!