Pēc reakcijas uz roku varēja saprast – viņa iepriekš sista. Mias veiksmes stāsts

"Jaunībā man bija suns Falkors, kas tika par simbolisku samaksu paņemts no lielas kastes ar kaķēniem un kucēniem pie Rīgas Centrāltirgus," stāsta saimniece. Savukārt vecāko kaķi Fēliksu, kuram jūlijā apritēja 10 gadi, viņai uzdāvināja darba kolēģe, jo ļoti skumusi par iepriekšējā mīluļa – Stepana zaudēšanu, kas 2005. gadā tika paņemts no patversmes "Dzīvnieku draugs". Viņš mūžībā devās pāragri, piecu gadu vecumā.

"Mana jaunākā kaķene Kate, kurai ir seši gadi, tika izglābta no drošas bojāejas, jo bija uz pusi mazāka nekā pārējie kaķēni no metiena, kas bija dzimuši manas krustmātes kaķu pārim. Meita izlūdzās, lai glābjam mazo kaķēnu, tā nu mēs esam laimīgas kopā jau sešus gadus," atklāj Sandra. Vecākās suņu meitenes statusā ir Bella, kurai oktobra beigās apritēs pieci gadi. "Bella ir manu draugu ģimenes suņu mīlestības bērns. Tētis ir jagdterjers, mamma bija taksīte, taču gāja bojā negadījumā." Sandra nesaskata pilnīgi nekādu atšķirību starp adoptētu un iegādātu mīļdzīvnieku. "Ja man būtu jāizvēlas, noteikti izvēlētos arī turpmāk izvēlētos adopciju, jo tā ir reāla iespēja dot ģimeni dzīvniekam, kam tā ir ļoti nepieciešama."

Sandra pati sevi sauc par lielu dzīvnieku mīli, kas, ļoti iespējams, ir arī iemesls, kāpēc izvēlas palīdzēt dzīvniekiem nelaimē. "Laikam mana izvēle vienmēr notiek ar sirdi, tāpēc nekad nav bijusi vieta šaubām. Vienīgās šaubas bijušas par to, vai dzīvnieki savā starpā spēs sadzīvot. Tagad, ņemot vērā savu pieredzi, varu teikt, – ja attiecību veidošanas laikā starp dzīvniekiem ir pareizais cilvēks – mediators, rezultāts būs proporcionāli atbilstošs cilvēka ieguldītājam darbam, mīlestībai un zināšanām. Manā ģimenē esam tikai es un meita, kas mani vienmēr atbalsta un jau kopš uzņemas daļu rūpju par mūsu četrkājainiem draugiem."

Sludinājumu par Miu saimniece ieraudzījusi vietnē "Facebook". Diennakti viņa staigājusi ar šo informāciju sirdī un galvā, vakarā aprunājusies ar meitu un tālāk jau sekoja zvans par iespējamu adopciju. "No Rēzeknes mājās atgriezāmies vakarā, tūlīt notika iepazīšanās. Kaķi bija uzmanīgi, bet lielā māsa – ļoti priecīga. Nākamās dienas laikā visi jau bija saraduši. Mia iedzīvojās ļoti ātri, jo saprata, ka šeit neviens viņai pāri nedarīs."

Suņu meitenes reakcija, ieraugot cilvēka roku, lika secināt, ka iepriekš cilvēki pret viņu izturējušies vardarbīgi. "Bet Mia ļoti ātri pierada pie tā, ka cilvēka roka ir radīta glāstiem. Tagad viņa stundām var ļauties samīļošanai, tas jau labu laiku ir mūsu sestdienas un svētdienas rītu rituāls, jo abas meitenes ar nepacietību gaida manu pamošanos un laiku, kas pieder tikai viņām." Mīļākā abu nodarbe ir kopīgas spēles, kas notiek tik sirsnīgi, ka lielā māsa pa šiem diviem gadiem atvadījusies no četriem liekiem kilogramiem, min Sandra. Taču blēņu praktiski neesot. "Topa augšgalā ir nesankcionēta kaķu tualetes revīzija un nevietā atstātu papīra kabatlakatiņu sasmalcināšana."

Taujāta, vai adopcijas, iedzīvošanās un audzināšanas procesā kāds aspekts sagādājis raizes, saimniece teic, ka visgrūtāk bijis sagaidīt, kad varēs braukt sunītim pakaļ. "Sākotnēji sterilizācijas operācija bija paredzēta nedēļas vidū, lai mēs sestdien viņu varētu paņemt. Man sirds lūza domājot, ka šis suņabērns ar mazo spalviņu kaut lieku minūti atrodas patversmes neapkurinātā voljērā, taču gadījās, ka citam sunītim vajadzēja veterinārā ārsta palīdzību ātrāk, tāpēc Mias operāciju atlika. Paldies patversmes darbiniekiem, ka mums bija iespēja Miu paņemt svētdienā, neskatoties uz to, ka svētdienās adopcija parasti nenotiek."

Sandra ikvienam, kurš ir sava četrkājainā drauga meklējumos, no sirds iesaka izvēlēties adopcijas opciju, jo īpaši tāpēc, ka patversmes ir pārpildītas. "Adopcija – tā ir iespēja iegūt labāko draugu uz suņa vai kaķa mūžu, milzīgu devu beznosacījuma mīlestības un izglābt kādu nodotu vai pamestu sirsniņu. Kā arī – plusiņi karmai!" teic adoptētās Mias saimniece.