Lācītis ķepainītis atgriezies uz dzīvi Latvijas mežos. Kas jāzina mums?

Kas notiek ar lāču populāciju Latvijā? Kā šo situāciju uztver valsts? Vai no lāčiem jābaidās? Un vai lāčiem vispār jābūt Latvijā? Lai to noskaidrotu, "Delfi plus" vērsās Dabas aizsardzības pārvaldē (DAP), kā arī izpētīja galveno dokumentu, kas regulē Latvijas valsts un vietējo lāču attiecības, – "Brūnā lāča Ursus arctos sugas aizsardzības plānu", ko sagatavojusi Latvijas valsts mežzinātnes izpētes institūta "Silava" komanda.

Sāksim a to, ka Latvijā brūnais lācis ir visai sens iedzīvotājs, tas mūsu teritorijā iemitinājās vēl agrīnajā holocēna laikā, apmēram astoņus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras. Vismaz 1500 gadus pirms mūsu ēras senie Latvijas iedzīvotāji aktīvi medīja lāčus: 5,3% arheoloģiskajos izrakumos atrakto dzīvnieku kaulu bija lāču.

Līdz pat 19. gadsimta vidum lāči Latvijā bija pietiekami izplatīta parādība. Populācijas problēmas sākās, kad cilvēki aktīvi sāka apdzīvot aizvien plašākas teritorijas, sākās industrializācija un rūpnieciskās mežsaimniecības attīstība. Sava loma bija arī šo lielo dzīvnieku aktīvajām medībām.

Situācija kļuva pavisam skumja pirmās Latvijas brīvvalsts laikā – faktiski valdība izvēlējās virzību uz teritorijas atbrīvošanu no lāčiem. Kā liecina arhīva dokumenti, pēdējie vietējie lāči tika iznīcināti no 1921. līdz 1926. gadam. No Igaunijas un Krievijas ieklīdušos zvērus tūliņ nošāva – tā savā darbā "Wild und Jagd in Lettland" ("Medījums un medības Latvijā", 1970) rakstīja Valters Lange.