"Kāpēc ir svarīgi socializēt kaķēnus? Savā mazajā mūžā mincis, iespējams, neko daudz vairāk par pagrabu, šķūnītī vai kādu citu slēptuvi nav redzējis. Viņa uzticamā persona ir bijusi mamma. Tad, ja šis patvērums ir beidzies, viņam nekas cits neatliek, kā baidīties. To viņš dara, skaļi šņācot, kožot, skrāpējot. Tā izaug mežonēni. Tad nu talkā var nākt cilvēks, kas attiecīgajā vecumā, kad to vēl var koriģēt, palīdz viņam nebaidīties. Tā roka, kas tuvojas, nav nemaz tik slikta, tā sniedz glāstus. Viņš sāk saprast, ka tas lielais cilvēks viņu pabaros, sasildīs, sabužinās, samīļos. Un tad, kad šis mazais kodējs, šņācējs, skrāpētājs atveras mīļā murrājošā kaķī, ir sajūta, ka esi viņa labā izdarījis kaut nedaudz... Bet patiesībā ļoti daudz.
Uz dzīvnieku patversmi nāk daudz cilvēku, kuri vēlas izdarīt labu, adoptējot kādu kaķēnu vai kaķi, bet lielākā daļa vēlas mīļu jaukumu, kurš pats skries pretī, nedodot iespēju tiem bailīgajiem, kuri tiešām gribētu kādam uzticēties un sajusties droši cilvēka klātbūtnē. Atceramies, kā kādu dienu uz patversmi "Labās mājas" tika atnesti trīs minči, kuri bija atstāti pie veikala miskastēm ar skoču notītā kastē. Patversmē pirmais darbs ir dzīvnieciņus atblusot, attārpot, vēlāk vakcinēt. Tad nu sākās jandāliņš, neiespējamā misija. Minči savā īsajā mūžā neko labu no cilvēka nebija pieredzējuši un, protams, viņi pretojās, kā nu varēja. Patversmē darbinieki centās mazuļus socializēt, cik vien tas bija iespējams. Un tad kādu dienu ieradās jauns pāris un teica: "Vēlamies adoptēt kaķi senioru un kādu kaķēnu." Rezultātā pēc patversmes darbinieku pārrunām un ieteikumiem mājup devās mūsu bailuļi. Jaunais pāris nenobijās adoptēt bailīgu dzīvnieku, un nu pēc socializēšanas jaunajās mājās minči ir pārvērtušies fantastiskos mājas mīluļos. No iepriekšējiem bailuļiem un šņācekļiem vairs nav ne miņas."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
