Šaubas par lēmuma pareizību bija briesmīgas. Adoptētās Doras saimnieku pieredze  (2)

"Sāksim ar to, ka esam 50+ pāris ar pieaugušām meitām," stāsta Doras saimniece Anita, kas audzina un rūpējas par sunīti kopā ar vīru Andri. "Mūsu ģimene mīl suņus. Manai mammai ir suns, manai meitai ir suns, bet mēs ar vīru domājām, ka rīkojamies atbildīgi, neņemot suni, jo abi strādājam. Domājām – varbūt, kad būsim pensijā un pavadīsim visu dienu mājās."

Turpinot stāstu par to, kā nolēmuši ģimenē pieņemt sunīti, Anita norāda uz kolēģes saimes paplašināšanos. "Viņas taksim piedzima mazulīši. Skaisto, mīlīgo kucēnu bildes tev kaut ko nodara. Pēkšņi mēs ar vīru ejam cauri visiem ss.lv sludinājumiem. Tai vietā, lai vestu mūs pie prāta, vecākā meita mums sāka sūtīt sludinājumus no dzivniekupolicija.lv. Vīrs pat pazvanīja par vairākiem sludinājumiem, bet augumā mazos un vidējos suņus ātri paņem."

Anita stāsta, ka meita atkārtoti rādījusi sludinājumu ar smaidīgu mazulīti no Valmieras patversmes, un viņi vieglprātīgi nolēmuši aizbraukt un tikai apskatīties sunīti. "It kā būtu iespējams paturēt rokās mazulīti, kam vajadzīgas mājas, un tad viņu atstāt. Tikko viņu paturot rokās, nolēmu par viņu cīnīties. Šī pēkšņā dūša gan teju uzreiz saskrēja papēžos, tiklīdz bijām automašīnā, jo lēnām sāku apzināties, ko esam uzņēmušies." Sieviete norāda, ka nedrošība un šaubas turpināja uzmākties vēl dažus nākamos mēnešus, taču labā ziņa, ka viņa šajā procesā nebija viena. 'Mēs visi kopā viņu mācījām, ārstējām, izklaidējām un mīļojām."

Dora ir Anitas un vīra pirmais suns, taču, kā minēts iepriekš, ģimenē ir vēl citi suņi. Dažs ar papīriem, dažs – bez. "Mums ļoti paveicās, ka Dora, kad paņēmām, bija ļoti jauna un nekādas pazīmes par traumām nav izrādījusi. Pirmoreiz tiekoties ar kinoloģi, viņa mūs nopētīja un iztaujāja, un ar atvieglojumu atzina, ka suns uzvedas, kā jau veselīgam sunim būtu jāuzvedas," atceras saimniece.

Viņa nenoliedz, ka ar adoptētu suni ir lielāka iespēja pārsteigumam: "Ja nav iespējams satikt vecākus, grūti pateikt suņa raksturu un vizuālās īpašības. Mūsu pārsteigums ir Doras garās kājas un neapšaubāmā vēlme rakt tranšejas. Tagad, skatoties uz oriģinālā sludinājuma attēlu, nevaru pateikt, kā mēs iedomājāmies, ka viņa nebūs liels suns. Laikam jau pie vainas tas kucēna šarms."

Taujāta, kāpēc izvēlējās palīdzēt nelaimē nonākušam dzīvniekam un kāda bija tuvinieku reakciju, Anita teic – uz šo cēlas atbildes viņai nav. "Šaubas bija briesmīgas. Bez savas ģimenes – meitām, meitu draugiem, vīra – atbalsta un palīdzības būtu bijis ļoti, ļoti grūti."

Sieviete skaidro, ka cilvēku reakcijas bija ļoti atšķirīgas, pat ņemot vērā, ka visiem pieminētajiem personāžiem arī ir suņi. "Es sēdēju uz gultas un šaustīju sevi par bezatbildīgo lēmumu paņemt suni, kad ciemos atnāca mana mamma un priecīgi iesaucās: "Vai, kāds smukiņš!", un iedeva grāmatu par suņu audzināšanu. Mans brālēns vien nosmējās, ka "kas paņemts, ar to tagad jāsadzīvo". Savukārt draudzene rezumēja: "Nu viens suns ir izvilcis lielo lozi!".

Dora tiek raksturota kā priecīga, zinātkāra un drosmīga. "Kad vesels bars ieradāmies patversmē, viņa jestri ļēpatoja mums pretī. Vienas dienas laikā Dora nokļuva jaunā vietā ar sešiem svešiniekiem. Bet viņa ātri mūs pieņēma un izvēlējās mani par savu mammu." Tāpat ātri tapis skaidrs, ka sunīte ir medniece un aizrautīga racēja. "Visvairāk cieta nesen iestādītās puķes. Meitene arī vokalizē savu viedokli un sargā māju no kaimiņiem un to kaķiem. Pagaidām sagrauztas ir vien trīs neuzmanības dēļ atstātas kurpes un šujmašīnas ādas siksna, kā arī cietis pītais veļas grozs."

Vai bijis kaut kas konkrēts, kas sagādāja grūtības? Anita teic: "Neskaitot to, ka visa ģimenes sadzīve tika pārorganizēta, lai pielāgotos jaunajam ģimenes loceklim, mūsu lielākās sirdssāpes bija viņas veselības stāvoklis. Pēc vairākiem veterinārā ārsta apmeklējumiem un analīzēm mums joprojām bija tikai minējumi un ieteikumi, ko izmēģināt. Tomēr, pateicoties ārstiem un mūsu neatlaidībai, kļuva aizvien labāk un tagad Dora var lepoties ar krāšņu, spīdīgu kažoku."

Otrajā vietā viņa min suņu skolu. "Meitas uzstāja, ka suns ir jāapmāca un ka tas ir jādara saimniekiem. Dora skolu uztvēra kā lielu tusiņu ar citiem kucēniem. Turpretī es – kā pierādījumu, ka neko nezinu un nesaprotu no suņu audzināšanas, turklāt kuram tad patīk, ka divas reizes jaunāks cilvēks – kinoloģs – "dod pa mizu"? Beigās visa ģimene apmeklēja skoliņu un vēlāk mājās apsprieda, ko darām pareizi un ko nepareizi."

Ja cilvēki vēlas adoptēt bezpajumtes dzīvniekus, Anita iesaka saprast, ka jebkurš dzīvnieks prasīs ieguldījumus – emocionālus, laika un arī finansiālus. "Pat ja tā nebūs liela nauda par konkrētu šķirni, tā būs kvalitatīva pārtika, suņu skola un veterinārie pakalpojumi. Paņemt sunīti no patversmes nebūt nenozīmē ietaupīt naudu vai enerģiju. Būs zemūdens akmeņi, par ko uzzināsiet tikai tad, kad mazulis būs jau jūsu aprūpē. Tās var būt veselības problēmas, rakstura iezīmes vai traumas no dzīves pirms adopcijas. Es nevēlos nevienu iebiedēt, bet rosināt apsvērt un sagatavoties. Vienmēr ir labi, ja ģimenē ir vairāki cilvēki, kas palīdzēs ar suni nodarboties."

Uzņemot savās mājās sunīti, vienmēr ir daži trūkumi, bet tos atsver neskaitāmie plusi, min Doras saimnice. "Nemaz nepamanīju brīdi, kad mazulis pārvērtās par visskaistāko un visgudrāko suni. Suns ir brīnišķīgs un uzticams draugs, kurš katru dienu padarīs labāku! Vienmēr būs pastaigu kompanjons, rotaļu biedrs, jociņu taisītājs un kāju sildītājs."