No gruvešiem izceltās Andrejmuižas saimniece: 'Man te būs kā Abramovičam!'

Iebraucot teritorijā, skatam paveras balts nams, kuru rotā uzraksts "Andrejmuiža". Pie muižas ir mazi tornīši, kuros paslēptas elektrības un ūdens sistēmas iekārtas, vienā no tiem mastā plīv Latvijas karogs, bet turpat netālu gozējas iespaidīgi un koši ķirbji, kas, šķiet, var pretendēt uz Latvijas diženākā ķirbja godu. Saimnieki Kārlis un Valentīna īpašumu pārvērtuši līdz nepazīšanai.

Mūs pie iebraucamā celiņa sagaida atraktīvā Valentīnas māsa Veronika Jurča, kas tērpusies tautastērpā, bet muižas durvīs tautiskos tērpos mūs gaida sirsnīgie saimnieki – Valentīna un Kārlis, kuri, starp citu, šeit dzīvo arī ikdienā. Viņi mūs ved ekskursijā pa Andrejmuižu, stāstot, kā šeit visu lēnā garā atjaunojuši, rādot bildes pirms un pēc un ar lepnumu stāstot par viesiem, kas uzņemti šajā namā. Saimnieki "Delfi" kolektīvam sarūpējuši pārsteigumu – bagātīgu galdu ar pašu ceptu lauku torti, speķīti un citiem labumiem, kā arī kandžu. Kā izrādās, Valentīna ar Veroniku nāk no Latgales – Rēzeknes puses, un, kā zināms, Latgalē šis dzēriens ir lielā cieņā. Liels ir viņu pārsteigums, uzzinot, ka arī divas portāla "Delfi" žurnālistes ir latgalietes, tāpēc saruna lielākoties aizrit latgaliešu mēlē.

Muižas pārvērtības

Andrejmuiža sākotnēji bijusi pavisam cita ēka – 1883. gadā tā durvis vērusi kā Stiļķenes Pamūšas muiža, bet, gadiem ejot, divstāvu ēkai mainījušies ne tikai saimnieki, bet arī pielietojums. Te saimniekojuši gan baroni, gan jaunsaimnieki, vēlāk tā nonākusi padomju varā. Savulaik te izbūvēti kopmītņu tipa dzīvokļi strādniekiem. Muižas biezie mūri ir piedzīvojuši daudz, bet savu spozmi atguvuši 2000. gadā, kad šajā namā ienāca Kārlis un Valentīna. Nams arī mainījis nosaukumu. Baltā ēka tagad ir Andrejmuiža – par godu Valentīnas tēvam.

Atnākot dzīvot šeit, pāris iepazinies ar lauku darbiem – audzējuši gotiņas, sivēnus, zosis, vistas un tītarus. Nodrošinājuši sevi ar pārtiku. Ko neizlietojuši paši, to tirgojuši Rīgā. No Vācijas lauku darbiem sagādāts arī lietots traktors. Tā viņiem bijusi jauna pieredze. Gājis visādi, tajā skaitā slimojuši lopiņi, bet tos izārstējusi veterinārārste Daiva Morozova. Tagad gan lopkopībai pielikts punkts, jo smagajiem lauku darbiem vairs nav spēka un enerģijas.

Kā gan abi satikušies Zemgales līdzenumos? "Mūsu stāsts ir romāna vērts," saka Valentīna. Viņa pati nāk no Rēzeknes puses, bet Kārlis uz Latviju no Vācijas atbraucis 1992. gadā, lai šeit izvērstu savu biznesu un, iespējams, atrastu savu mūža mīlestību. Abi sapazinušies, pateicoties Valentīnas kolēģei. Pēc kāda laika arī sākuši dzīvot Vangažos, kur Kārlis bija iegādājies skaistu privātmāju ainaviskā vietā – meža ielokā, kur apkārt bijušas simtgadīgas egles. "Es domāju: nav normāls vīrietis, ka meža vidū un svešā valstī pērk māju!" atminas Valentīna. Abiem Vangažu mājā arī netrūka piedzīvojumu, jo reiz viņu mājā, kā paši saka, ienākusi izspiedēju mafija, kas pabojājusi mierpilno dzīvošanu, bet, lai vai kādi piedzīvojumi bija Vangažu namā, viņi 2000. gadā nolēma pārcelties uz Zemgales līdzenumiem, necilo ēku, kas tā vien gaidīja savus īstos saimniekus. "Man toreiz bija 60 gadi. Es teicu: metīšos iekšā ar visām četrām, sakopšu vēl vienu Latvijas stūrīti! Tolaik es nedomāju, kā tikšu ar to visu galā, bet es darīju," norāda Valentīna. "Es taupīju naudiņu, kā vien varēju. Nebraucu uz kūrortiem vai nepirku dārgu mašīnu, bet visus līdzekļus ieguldīju muižā."

Baltajā ēkā tiek ieguldīti visi līdzekļi, brīvais laiks un saimnieku enerģija. Lai gan šķiet, ka viss jau tā ir ļoti sakopts, saimnieki joprojām sapņo īstenot muižā daudzus projektus. Saimniece labprāt savās mājās rīko dažādus kultūras pasākumus, kurus gan pagaidām Covid-19 izplatības dēļ nākas atlikt.