Dzirdot vārdu savienojumu "pastaiga kopā ar alni", ļoti iespējams, izbrīnā ieplēšas acis, taču "savējiem", kuri ar dzīvnieku laika gaitā sadraudzējušies, šāda iespēja patiesi tiek dota. Viens no šādiem cilvēkiem ir Līgatnes dabas taku zvērkope Velga Vītola, kas Otrajos Ziemassvētkos izstaigājusies pa mežu kopā ar aļņu puiku Brūnīti.
Kā norāda Vītola, Brunītis ir viņas kārtējais audžubērns. "Tā kā viņš mani uzskata par savu "mammu", reizēm abi ejam nelielās kopīgās pastaigās. Grūti pateikt, kuram no mums abiem tās sagādā vairāk prieka!"
Lielākais atklājums Brunītim šoreiz bijusi satikšanās ar pirmo ledu, atklāj zvērkope. "Viss beidzās labi, un izskatījās, ka alnēnam nebūtu nekas pretī vēlreiz izmēģināt ziemas peldi, kuru mamma gan neļāva." Pastaigas laikā alnēns mielojās ar priežu un egļu skujām, viršu galotnēm un dažādiem sakaltušu augu stublājiem. "Neizpalika arī kārtīga izlēkšošanās pa mežu un tuvējo pļavu. Atgriezāmies abi ļoti apmierināti ar paveikto."
Divas dienas pēc pastaigas alnēna kažoks jau bija pilnībā izžuvis, un bērns bija gatavs jauniem varoņdarbiem, stāsta Vītola.
Interesanti par aļņiem
Aļņi ir plaši izplatīti ziemeļu puslodes mežos, Eiropā šī dzīvnieka populācijas ir sastopamas Baltijas valstīs, Skandināvijā, Krievijā, Baltkrievijā Čehijā un Polijā, kā arī Ukrainas ziemeļos. Otrpus Atlantijas okeānam tie apdzīvo Kanādu, Aļasku un ASV ziemeļaustrumus.
Aļņi labprāt dzīvo ūdenstilpju tuvumā – tie mēdz ēst ūdenī augošos augus, kā arī tā ir vieta, kur lielais dzīvnieks var paglābties no iespējamā uzbrucēja, kā arī atveldzēties.
Pieaugušiem buļļiem ragi aug no aprīļa līdz jūlijam – augustam, augšanas procesā būdami samērā "mīksti" un klāti ar jaunu, pūkainu ādiņu. Vēlāk ragi sacietē un āda no tiem tiek noberzta pirms riesta. Aļņi ragus met novembrī – decembrī.
Pēc ragu žuburu skaita nevar noteikt aļņu vecumu! Ragi ir dzīvnieka veselības stāvokļa un kvalitatīva uztura rādītājs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
