Dārzos augošo bagātību krātuve – ģenētiskie resursi. Kā un kur tā tiek saglabāta

Daudz esam dzirdējuši par nepieciešamību sargāt dabas bagātības, saglabāt bioloģisko daudzveidību un lauksaimniecības negatīvo ietekmi. Tomēr tas nav tik viennozīmīgi – attīstoties dažādiem saimniekošanas veidiem, pielāgojoties apkārtējās vides prasībām un patērētāju vēlmēm, cilvēks ir radījis jaunas, līdz šim dabā neesošas formas, tā palielinot pieejamo augu daudzveidību. Lauksaimniecības, tai skaitā dārzkopības, jomā šo daudzveidību sauc par ģenētiskajiem resursiem. Mūsu pienākums ir tos apzināt, saglabāt nākamajām paaudzēm un veicināt plašāku izmantošanu. Šim nolūkam jau pagājušā gadsimta sākumā pasaulē sāka veidot gēnu bankas, sākotnēji tikai ar sēklām pavairojamiem augiem, vēlāk arī kultūraugiem, kurus var saglabāt tikai uz lauka: visu veidu augļu kokiem un krūmiem, daļai dārzeņu, dekoratīvajiem augiem. Latvijā gēnu banka un ģenētisko resursu lauka kolekcijas tika izveidotas 20. gadsimta deviņdesmitajos gados un patlaban veido vienotu ģenētisko resursu tīklu "Genres.lv".

Latvijas lielākā dārzaugu ģenētisko resursu kolekcija atrodas Dārzkopības institūtā Dobelē. Institūta dārzos sastopamas vairāk nekā 5000 dažādības no vismaz 30 augu sugām. Visplašāk pārstāvētie kultūraugi ir ābeles, bumbieres, saldie ķirši un ogulāji (upenes, ērkšķogas, avenes). Kolekcijā atrodami arī tādi eksotiski augi kā aprikozes, persiki un vīnogas. Sabiedrībā pazīstamākā un populārākā ģenētisko resursu kolekcijas daļa ir ceriņi ar vairāk nekā 200 dažādībām. Institūta kolekcijas nozīmīgākā daļa ir Latvijas nacionālie ģenētiskie resursi jeb mūsu zelta fonds ar 27 sugu 1460 dažādībām. Tajos ietilpst visas Latvijā izveidotās augļaugu, dārzeņu un ceriņu šķirnes, tautas selekcijas šķirnes, ārzemju šķirnes, kas pie mums tiek audzētas vismaz 100 gadus, kultūraugu savvaļas radinieki (piemēram, mežābele un meža bumbiere) un Latvijas selekcionāru radītie hibrīdi ar vērtīgām īpašībām. Šī kolekcijas daļa atrodas divās vietās – Dobelē un Pūrē –, lai būtu droši pasargāta no dabas vai citu apstākļu negatīvās ietekmes.

Institūta ģenētisko resursu kolekcija nav noslēgts krājums – tā regulāri papildinās, zinātniekiem apzinot Latvijā augošos augļaugus un dārzeņus, organizējot ekspedīcijas, kā arī aicinot iedzīvotājus dalīties savos dārzos augošajās vērtībās. Lai kādu augu iekļautu ģenētisko resursu kolekcijā, tiek pārbaudīta ievākto paraugu identitāte, novērtēta atšķirība no kolekcijā jau esošām dažādībām. Institūtā notiek arī ģenētisko resursu izpēte – izmantojot molekulāros marķierus, zinātnieki pārbauda ģenētisko daudzveidību, meklē vērtīgas pazīmes, vērtē piemērotību dažādiem pielietojumiem.

Katras valsts vietējie ģenētiskie resursi ir nozīmīgs saimniekošanas ilgtspējības avots, ko iespējams izmantot gan tieši – audzējot saimniecībās un iegūstot dažādus nišas produktus ar augstu pievienoto vērtību –, gan netieši – iekļaujot selekcijas programmās un veidojot jaunas šķirnes. Tas ir kļuvis aktuāli pēdējā desmitgadē, kad klimata pārmaiņu, brīvās ceļošanas un nekontrolētas augu pārvadāšanas rezultātā pie mums ienāk jaunas slimības un kaitēkļi. To ierobežošanai un labas, kvalitatīvas ražas iegūšanai ir nepieciešamas izturīgas šķirnes, kurām izejmateriālu varam meklēt ģenētisko resursu kolekcijās.