Augļu un ogu dārzs aprīlī: aktuālie darbi

Arī šogad, tāpat kā pērn, ieteicams būt lēnprātīgiem un nesteidzīgiem. Jo īpaši novados, kur sals ziemā bija tāds bargāks, gļēvākie augi vai to daļas var būt cietušas. Kad saplauks aveņu dzinumi, tos droši varēs galotņot līdz vēlamajam augstumam, gan nogriežot mazāk nobriedušo un varbūt nosalušo daļu, gan veicinot augļzariņu spēcīgāku augšanu. Ar citiem, mazāk ziemcietīgiem augiem un šķirnēm, tostarp saldajiem ķiršiem, arī būtu labi nogaidīt un nesteigties ar veidošanu. Ķiršus gan labāk, to darot regulāri, veidot vasarā ražas laikā vai pēc tās. Pavasarī varētu vien aprobežoties ar bojāto, sauso zaru izgriešanu.

Pavasarī vajadzētu pārskatīt arī nu jau saplaukušos ogulāju krūmus, vien izgriežot sausos zarus, ja visi darbi padarīti iepriekšējā vasarā. Noteikti žēlot nevajadzētu tos upeņu krūmus, kuru zaros pumpuri piebrieduši kā tādi mazi kāpostiņi, kas ir vistiešākā pazīme, ka tos apsēdušas un bojājušas pumpurērces. Ja, izlases veidā laužot pumpurus, izgriežot kādu zaru, situācija nav saglābta, tad vērts ir mēģināt nogriezt krūmu līdz pat zemei, tā ļaujot krūmam atjaunoties. No bojātajiem pumpuriem ražu neiegūt. Vēl vien jācer, ka augs līdz ar ērču invāziju nav inficēts ar vīrusveidīgo organismu izraisīto slimību – virālo pilnziedainību. Tas nozīmētu to, ka upenes ziedētu, bet ogu nebūtu tāpat, arī lapas būtu deformētas – citādas. Tad gan upenes noteikti izrok un sadedzina. Ja lemjat par jaunu upeņu krūmi iegādi, vērts ir iepazīties ar šķirnēm, kuras būtu izturīgākas pret pumpurērci. Šo informāciju, un ne tikai, varēja uzzināt Dārzkopības institūta informatīvajā dienā "Pavasaris 2021". Ziņojumi, kā arī semināra, kas notika tiešsaistes formātā, ieraksts ikvienam pieejams tehnoloģiju pārneses centra mājaslapā "FruitTechCentre". Turpat var uzzināt par institūta jaunākajām plūmju šķirnēm, piemēram, 'Zani' un saldo ķirsi 'Artis', noskaidrot labāko aveņu šķirni. Vai stādi pieejami kādā stādaudzētavā, jānoskaidro, pirms dodaties meklēt noskatīto, meklējot informāciju kādā no katalogiem.

Kamēr vēl stādi nav saplaukuši, var stādīt kailsakņu augus. Ja, iegādājoties stādu, neesat tikuši pie skaidrām norādēm, kā rīkoties, der paskatīties pērnpavasar rakstītajā. Svarīgi, lai būtu zināma augļu koku stādu izcelsme (augi ar pasi), un svarīgi izvēlēties šķirni, kas būs ziemcietīga un slimībizturīga. Pēdējo gan lielā mērā nosaka tas, kā koki tiks kopti, to ikgadējs mērens pieaugums, spēja konkurēt ar nezālēm. Ja ir vēlme pēc kā mazāk ziemcietīga un lielākas dažādības, bet vieta neatļauj, var mēģināt vingrināties potēšanā. Ja noskatīta šķirne kaimiņu dārzā un aizrunāts pērn izaugušais zars potei, un vēl nav pumpuri saplaukuši, tad potēšanu var veikt nekavējoties. Citādi potzaram jābūt iepriekš sagatavotam un saglabātam vēsā, mitrā vietā, tā, lai neiežūst un nesaplaukst priekšlaicīgi. Pirms potēšanas potzarus uz diennakti var iemērkt ūdenī to atdzirdīšanai. Kokam, kuru pārpotēs, jābūt ieveidotam vainagam, kur potes tad liktu uz pamatzariem, ja koks vēl jauns. Vecākam kokam iepriekš būtu jāveic vainaga atjaunošana. Tas tāpēc, ka potējumi labāk pieaugs divus, trīs gadus veciem zariem. Ja vēl miza nelobās, var izmantot potēšanas metodes, kuras sauc par kopulēšanu (kā to darīt, ieskatam var noderēt šis materiāls). Aiz mizas potzaru nebāzīs arī ķiršiem, plūmēm, aprikozēm un persikiem. Potēšanai poti sagatavo tā, lai būtu pēc iespējas lielāka griezuma virsma, kas nodrošinās lielāku varbūtību potējuma pieaugšanai. To var panākt, veicot potes pamatnē slīpu 2–4 cm garu griezumu, ko veic vienā paņēmienā ar asu nazi. Potei atstāj 3–4 pumpurus, kur virs augšējā ir taisns griezums, lai brūce būtu vismazākā. Kad potes daļas savietotas, seko svarīgākais – cieša nosiešana ar atbilstošu materiālu. Un, protams, brūces apziežamas ar potziedi, lai pote neiekalstu.

Vai šogad mūs pārsteigs salnas, nav zināms. Līdz ar to, nezinot, kāda būs ziedēšana un augļu aizmešanās, ja vien nav jāveicina koku augšana, nav nekādas steigas koku veidošanā. Koku vainagā korekcijas var veikt, tiem ziedot, kā arī vēlāk. Ja nu tomēr ķeramies klāt koku veidošanai, iespējams, noderīga būs "Mācību filma augļkopjiem". Veidojot augļu kokus, jāievēro daži pamatprincipi: augļu koka vainagā ir jāielaiž gaisma un tas ir jāpazemina. Lai to panāktu, jāsāk koku veidot no galotnes – augšdaļai jābūt šaurākai (veidojam "piramīdas", nevis "palmas"), savukārt, lai tas izdotos, vainaga augšdaļā neatstāj resnos zarus. Tajā pašā laikā der ievērot principu – labāk izgriezt vienu resnāku zaru nekā daudz sīku zaru. Vainagam jābūt izretinātam. Darbs pie koku veidošanas veicams regulāri, katru gadu, tad nebūs vajadzības izzāģēt lielus, resnus zarus (diametrā virs 6–7 cm), kuru brūces ilgstoši neaizaug.

Vainagu atjaunojot, nolīkušais zara gals īsināms līdz kādam jaunākam augšup vērstam sānzaram. Vēl vainagā jābūt ievērotai zaru pakārtotībai – izgriežami būtu tie zari, kas sasniedz 2/3 resnuma no tā zara, no kura atzarojas. Zariem ar vadzaru, kas ir stumbra turpinājums zarotajā vainaga daļā, jābūt ar plašu atzarošanās leņķi un valnīti. Šauru zaru leņķi visbiežāk veido galotnes konkurentzari, kuri laikus ir jālikvidē.

Jebkurā brīdī, dārzā pamanot bojātus zarus, tie jāizgriež. Tas noteikti attiecināms arī uz skābajiem ķiršiem ziedēšanas laikā vai īsi pēc, kad to ziedus un zarus var bojāt ķiršu mēris. Bojājumi izpaužas kā nobrūnējuši, apvītuši ziedi, kas palikuši pie zara un nebirst. Šādus zarus pamanot, jāgriež ārā vēl ar gabalu dzīvā zara līdz kādam sānzaram. Jo laicīgāk to pamanīsim, jo labāk. Kad būs par vēlu, nekādas "zāles" arī vairs nelīdzēs.

Dārza kopšanā viens no svarīgākajiem pasākumiem ir fitosanitārie darbi. Viens no tādiem ir pērno lapu savākšana, tās kompostējot vai kā citādi veicinot to ātrāku satrūdēšanu. Tas svarīgi tāpēc, ka uz tām pārziemo daži no slimību izraisītājiem, piemēram, ābeļu kraupja izraisītāja sporas. Tās no šīm lapām mitrā, lietainā un siltā laikā izlidos, kamēr vien lapas būs dārzā. Par to, kāpēc dažādo slimību ierosinātāju klātbūtne un izraisītie bojājumi būtu jāmazina, droši vien nav jāraksta.
Lai nodrošinātu jauno kociņu augšanu (arī pērn un aizpērn stādīto), būtu jāparūpējas, lai to apdobes vismaz metra diametrā būtu brīvas no jebkāda veida apauguma. Zāle apdobē – lielākais konkurents pēc ūdens un minerālvielām. To var darīt, apdobes rušinot, iestrādājot reizē arī kādu mēslojumu, mulčējot ar zaru šķeldu vai ko tamlīdzīgu. Mulča vai uzrušināta augsnes virskārta mazinās mitruma zudumus no augsnes, kas var būt ļoti no svara, lai koki augtu un ražotu.